Sāči galerijā Londonā līdz 7. janvārim būs skatāma izstāde Mākslas dumpis. Pēcpadomju akcionisms/Art Riot: Post-Soviet Actionism. Tā pievēršas pēdējos 25 gados Krievijā radītajai protesta mākslai. Izstādes galvenie varoņi ir 90. gadu mākslas leģenda Oļegs Kuļiks un XXI gadsimta parādības – apvienība Pussy Riot un Pjotrs Pavļenskis.
Krievijas laikmetīgās mākslas eksperta kuratora Marata Geļmana veidotajā ekspozīcijā ir pārstāvēti arī Zilie deguni, AES+F, Arsens Savadovs un Vasilijs Slonovs. Sāči galerijā var redzēt šo mākslinieku skulptūras, objektus, instalācijas, plakātus, gleznas, fotogrāfijas, videodarbus, performanču un akciju dokumentāciju. Izstādi organizējis Londonā dzīvojošā krievu uzņēmēja un mecenāta Igora Cukanova ģimenes fonds/Tsukanov Family Foundation, kas atbalsta kultūras un izglītības iniciatīvas Krievijā un Lielbritānijā.
Pirms 20 gadiem pasaulei spēcīgi iekoda cilvēks suns – 90. gadu Maskavas akcionisma ikona Oļegs Kuļiks, kura vēsturiskie un jaunākie darbi atklāj izstādi Mākslas dumpis. Viņš ir viens no pazīstamākajiem krievu māksliniekiem pasaulē, kurš joprojām ir aktuāls un cienīts: cilvēka suņa performances iedvesmojušas zviedru režisoru Rūbenu Estlundu uzņemt satīrisko drāmu Kvadrāts/The Square; aktiera Terija Notari atveidoto performances mākslinieku filmā arī sauc Oļegs. Kā zināms, vairāki Oļega Kuļika darbi ir iekļauti Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā.
Pašlaik viņš ir gandrīz vienīgais krievu mākslas klasiķis, kurš pauž atbalstu Pussy Riot un Pjotram Pavļenskim. Oļegs Kuļiks uzskata viņus par saviem domubiedriem un bērniem. Citu mākslinieku attieksme pret viņiem nav tik labvēlīga. "Pussy Riot un Pjotra Pavļenska daiļrade iezīmē jaunās, dzīvās krievu mākslas sākumu, kad viss pārējais ir miris," ir pārliecināts Oļegs Kuļiks.
Pret radikālo un izaicinošo politiskās mākslas akciju autoru Pjotru Pavļenski Krievijā tika ierosinātas vairākas lietas, šā gada maijā viņš ieguva politisko patvērumu Francijā. 16. oktobrī viņš sarīkoja skandalozu performanci, aizdedzinot Francijas Bankas ēkas logus Bastīlijas laukumā Parīzē. Kopš tā laika viņš atrodas apcietinājumā. "Pjotrs Pavļenskis ir spilgtākais mākslinieks šā vārda vistiešākajā nozīmē. Viņš izstaro gaismu, ap viņu viss deg!" sarunā ar KDi saka Oļegs Kuļiks.
"Pjotrs Pavļenskis un Pussy Riot nav saistīti ne ar Maskavas konceptuālismu, ne ar avangardu, ne ar socreālismu. Jaunā krievu māksla ir individuālistu māksla. Uz viņiem nav iespējams izdarīt spiedienu, viņi to nepieņem. Es ticu, ka drīz mākslā būs jūtama nepieradināta brīvība, kas sakņosies jaunajā krievu akcionismā. Izcili mākslinieki, neatkarīgas personības piedzims tādā kolektīvā sabiedrībā, kāda ir Krievija," piebilst Oļegs Kuļiks.
Gan Pussy Riot dalībniecēm, kurām tika piespriests divu gadu cietumsods par 2012. gadā notikušo "panku lūgšanu" Kristus Glābēja katedrālē Maskavā, gan Pjotram Pavļenskim ir saspīlētas attiecības ar Krievijas tiesībsargājošajām iestādēm. Oļegam Kuļikam šādu konfliktu nav bijis: "Vara mani neuzskata par protesta mākslinieku, drīzāk par pamuļķi."
Izstādes Mākslas dumpis. Pēcpadomju akcionisms atklāšanā Londonā Oļegs Kuļiks sniedza interviju KDi.
Cik lielā mērā jūsu darbi, kas ir aplūkojami ekspozīcijā Londonā, ir saistīti ar to radīšanas kontekstu, laiku un vietu?
Vairākums manu darbu, kuri ir šajā izstādē, radīti pirms 20–25 gadiem. Tagad es domāju par citām lietām, esmu cits mākslinieks, taču ekspozīcijas veidošanas procesā viss vecais ir izcēlies no dzelmes. Izrādās, daudzas no šīm lietām es pats nebiju līdz galam apjēdzis. Deviņdesmitajos visiem šķita, kas tas ir briesmīgs laiks, un cilvēki cerēja, ka drīz būs labāk. Kādu brīdi varbūt arī bija labāk, taču pašreiz saprotam, ka deviņdesmitie ir posms, pirms kura bija simt autoritārisma gadu un pēc kura būs vēl tikpat daudz, un patiesībā tie ir bijuši vienīgie brīvības gadi.
Kas ir brīvība? Brīvība ir baiss pārbaudījums, kuru neesam izturējuši. Es personīgi neesmu izturējis. Esmu palicis tāds pats kolektīvs dzīvnieks, kāds biju padomju gados. Liberāls vai kapitālistisks – tas nav būtiski, taču es dzīvoju ar stereotipiem, kolektīviem viedokļiem. Es metos virsū visam, ko darīja citi. Es to studēju, pētīju, es nebiju patstāvīgs, es pat nebiju domājošs cilvēks. Drīzāk es biju reaģējošs cilvēks, un šis cilvēks ir pārstāvēts izstādē. Pašlaik esmu to apjēdzis un mazliet no viņa esmu izkāpis.
Tā man ir ļoti svarīga 90. gadu pieredze, kas daudziem Krievijā vēl būs jāizvērtē. Kas ir brīvības laiks, un kāpēc mēs to nespējam notvert, fiksēt? Tāpēc, ka nenotiek individualizācijas process. Nenotiek personības kristalizācija. Tas ir sarežģīts process. Bijām iedomājušies, ka sociālais spiediens ir pagājis un esam brīvi. Nē! Tieši šajā punktā sākas pārbaudījums, un tāpēc atgriežas vecie laiki. Cilvēki nav sajutušies brīvi pret sabiedrību un atkal ir iesaistījušies cīņā. Vieni cīnās pret Putinu, citi – par viņu.
Par ko ir šī izstāde?
Tā ir par individualizāciju, par atraušanās mēģinājumu. Pjotrs Pavļenskis to ir nosargājis, īpaši savā pēdējā akcijā, kurā oktobrī Parīzē aizdedzināja Francijas Bankas ēku, pierādot, ka nav korumpēts. Pastāv "ļaunā sistēma" un "labā sistēma". Pavļenski nav pakļāvusi ne viena, ne otra. Viņš ir vienpatis, viņš pats nolemj, kas ir pareizi un nepareizi: notiesājiet mani, nošaujiet, taču es darīšu, ko uzskatu par vajadzīgu. Tādu cilvēku Krievijā vairs nav – tikai Pjotrs Pavļenskis.
Viņš spēra negaidītu soli, ko vara nevarēja paredzēt. 2015. gada novembrī viņš aizdedzināja Krievijas Federālā drošības dienesta durvis Maskavā – to var izdarīt jebkurš muļķis! Taču viņš neaizbēga un pieprasīja sev visbargāko sodu, jo viņš ir patriots. Šī ir galvenā "terorisma organizācija" valstī, un es esmu tāds pats terorists. Es darbojos tāpat kā šī organizācija. Tas bija negaidīts gājiens. Neko tādu nebija iedomājies ne Mandelštams, ne Majakovskis – tikai Petja Pavļenskis. Un varai nolaidās rokas. Vai arī vara saprata, cik varens viņš ir, un nodomāja – "aizsūtīsim" viņu uz Rietumiem, pārbaudīsim viņu: šeit visi protestē, bet ko viņš darīs tur? Tur, komforta apstākļos, ērtākā vidē, kur ir maigāka kontrole, maigāks totalitārisms.
Ar akciju Parīzē Petja Pavļenskis pierādīja, ka viņš arī tur būs personība. Tas nenozīmē, ka visiem ir jārīkojas tāpat, ka tā ir laba māksla. Taču mēs redzam vienu patstāvīgi domājošu cilvēku.
Viņš tiešām ir vienīgais?
Mākslā – jā. Par mūsdienu dižāko cilvēku, kuru var dēvēt par personību, es uzskatu novadpētnieku un publicistu Juriju Dmitrijevu. Viņa vadītajās ekspedīcijās Karēlijā Krievijā tika atklātas 30.–40. gados politiski represēto masveida apbedīšanas vietas. Viņš gadu desmitiem veidoja gulaga upuru sarakstus, meklēja viņu vārdus. Pirms gada viņš tika apcietināts, jo tiek turēts aizdomās par bērnu pornogrāfijas izgatavošanu... (Krievijā turpinās pret Juriju Dmitrijevu sāktais tiesas process, atbalstu viņam pauduši daudzi Krievijas inteliģences pārstāvji – J. J.) Jurijs Dmitrijevs ir tik skaists cilvēks, viņš ir burvis. Kamēr ir tādi cilvēki kā Pavļenskis un Dmitrijevs, es glabāšu Krieviju dziļi sirdī.
Kā jūtaties šajā izstādē Londonā līdzās Pussy Riot un Pjotram Pavļenskim?
Kad satiekos ar Pussy Riot dalībnieci Nadju Tolokoņņikovu, viņa mani apskauj un saka: «Tu esi mana mamma.» Tā es arī jūtos – savu bērnu ielenkumā. Viņi ir rotaļīgi, asi, strupi, lieliski bērni. Es viņus uzskatu par tuviniekiem. Pjotrs Pavļenskis man ir gan bērns, gan skolotājs. Es varu no viņa mācīties. Iespējams, kādreiz viņu ietekmēja tas, ko darīju es, taču pašlaik viņš ir tālu priekšā. Viņa situācija ir unikāla: vai viņš izturēs? Viņš notur ārkārtīgu spriedzi starp personību un sabiedrību. Pjotrs staigā pa virvi, nevienam no mums tas nav izdevies. Ir bijuši kompromisi, vājības, bailīguma, muļķības izpausmes. Pjotrs Pavļenskis pagaidām ir nevainojams. Tas, ko viņš dara, liek aizdomāties par brīvības robežām.
Parādīt brīvības žestu vienmēr ir grūti. Tas izraisa skandālu. Izskriet kailam uz ielas – skandāls. Izveidot Putina tēlu bronzā – skandāls. Kur beidzas brīvība? Jebkuram māksliniekam tas ir svarīgākais jautājums. Māksliniekam ir jāpārkāpj robežas. Turklāt var pajautāt: ja Pavļenskis ir mākslinieks, kas ir visi pārējie?
Un kas viņi ir?
Nezinu. Visi mākslinieki Krievijā saka – Pavļenskis nav mākslinieks. Es ar viņiem nestrīdos, jo man viss ir skaidrs. Man ir radikāla pozīcija: es uzskatu Pavļenski par mākslinieku. Savukārt visi pārējie ir labi cilvēki, kas nodarbojas ar radošu amatniecību – intelektuālu, konceptuālu –, taču tā ir viņu privātā amatniecība, kurai nav nekāda sakara ar mākslu. Viņi ir kā mākslas vēsturnieki, kuri kaut ko pēta un piefiksē, veido skices un aizmetņus, reaģējot uz notiekošo.
Pats būdams mākslinieks, es mīlu tos, kuri nav man līdzīgi. Šādu cilvēku ir maz, un es cenšos ar viņiem komunicēt, neatraidīt viņus un nekonkurēt ar viņiem. Es sāpīgi uztveru jebkādu kolektīvu un kolektīvisma izpausmi. Tur, kur ir divi cilvēki, var sākties kaut kas nelabs, – tāda ir mana sajūta. Varbūt esmu piemērs, ka nevajag baidīties būt vienam, nevajag baidīties apstākļos, kad visi ir pret tevi.
Krievijā ir tikai divi cilvēki, kuriem ne no kā nav bail, – Vladimirs Putins un Pjotrs Pavļenskis. Vienam ir viss, otram nav nekā. Nav zināms, kas ir briesmīgāk. Tāpēc esmu izveidojis skulptūru kolonnu Elks ar divām – Putina un Pavļenska – galvām. Tā ir izstādīta šeit, Londonā. Dzīve kā māksla – tāds ir Pjotra Pavļenska princips. Viņa dzīvē un mākslā nekas nav nejaušs, viss ir pārdomāts – apģērbs, vārdi, sieva, bērni, mīļākā.
Viņš nav aizdedzinājis Francijas Banku – viņš pats ir uguns! Tas ir viņš, kas liesmo. Kamēr viņš ir dzīvs, viņš aizdedzinās visu pasauli. Viņš ir jaunās kristietības izpratnes pamatlicējs, Pavļenskis atkārto Jēzus Kristus ceļu un kļūst par mocekli. Kristus ceļš ir protests pret baznīcu, tā ir oficiālā baznīca, kas ir situsi viņu krustā. Kristus dodas vienā virzienā, baznīca – pavisam citā. Tāpat kā personība un sabiedrība vienmēr dodas dažādos virzienos.
Pjotrs Pavļenskis ir varonis. Viņš iemieso nevis vīrišķības, bet personības spēku un īsteno savu potenciālu, turklāt dara to bezbailīgi un asprātīgi. Viņš rada ļoti spilgtus tēlus. Viņš necieš un neliek nevienam ciest.
Vai Pavļenskim un Pussy Riot ir vairāk kopīgā vai atšķirīgā?
Pjotrs Pavļenskis un Pussy Riot atšķirīgi strādā ar medijiem. Tādi mākslinieki kā Pussy Riot un es meklē kontaktus ar medijiem, mēs tajos izvietojam video un attēlus, mēs sekojam medijiem un cenšamies piesaistīt to uzmanību. Pjotrs Pavļenskis parāda žestu, un mediji paši skrien pie viņa. Tas ir viņa performances sākums. Turpinājumā – tiesas process, kuru viņš arī režisē. Tajā izpaužas viņa individualitāte.
Akcionistus vieno individualitāte un vientulība. Viņi pierāda, ka personība gūst uzvaru pār sabiedrību, un nosargā brīvību. Akcionistu vidū ir daudz konfliktu, šajā žanrā notiek sīva sacensība. Kura ķermenis ir labāks? Tas ir kā skaistumkonkurss, kas apgriezts kājām gaisā, tajā viss ir otrādi. Uzvar tas, kurš ir ārpus modes, tas, kurš ir mūžīgs.
Vai salīdzinājumā ar 90. gadiem pašreiz radīt darbus jums ir kļuvis sarežģītāk?
Protams, taču man ir liela pieredze. Redziet – šīs ir Rīgas rētas (Oļegs Kuļiks parāda savu kreiso roku – J. J.), kuras atgādina par performanci, kas tur notika pirms 20 gadiem. Toreiz es ievainoju roku, sasitot stiklu, un zaudēju samaņu. Mani aizveda uz slimnīcu, taču pēc dažām stundām es atgriezos un publika mani gaidīja – Rietumos visi sen būtu aizgājuši. Tā bija mana otrā piedzimšana.
Es strādāju lēni, nesteidzos. Tikai tagad esmu kļuvis par cilvēku. Es skatos uz saviem vecajiem darbiem, apjēdzu tos un palaižu vaļā pagātni. Tas ir tāpat kā veikt izrakumus. 90. gadi ir nozīmīgs periods, un es gatavoju lielu izstādi, kur tēlniecībā atveidoju savas un citu mākslinieku performances. Skulptūrās tiek iemūžinātas dažādas pozas, kuras ir veltītas kādam konkrētam mākslas darbam. Darbojos kā arheologs, roku un kaut ko vērtīgu atrodu.
90. gados mēs nolēmām radīt mākslu ielās, jo nebija citas vietas, kur to darīt, lai mūs pamanītu. Tajā laikā Krievijā parādījās brīvā prese, kurai nebija par ko ziņot, un tā pievērsās mākslai. Ar to Krievijas akcionisms atšķiras no Rietumu akcionisma, kurš protestēja pret Rietumu mākslas sistēmu un tās korumpētību, kas apspieda un ierobežoja mākslinieka brīvību.
90. gados akcionisti Krievijā iezīmēja mākslas teritoriju, jo nebija spēcīgu institūciju, galeriju, mākslas pircēju. Taču mākslinieki bija! Skatītāji izturējās vienaldzīgi – viņiem bija uzspļaut uz mākslu. Es zināju: vienīgā iespēja tikt sadzirdētam ir izskriet kailam uz ielas. Tas bija jaunās, dzīvās krievu mākslas sākums, kad viss pārējais bija miris, – Tolstojs, Gogolis, Dostojevskis un Kabakovs.
Jūsu radītais cilvēks suns ir iegājis laikmetīgās mākslas vēsturē kā 90. gadu fenomens. Kā jūs pats atceraties savus «suņa gadus»?
Manas pirmās akcijas bija absolūti antropoloģiskas. Es biju neatzīts mākslinieks, par sevi nepārliecināts vīrietis. Tas bija vesels manas personiskās neveiksmes pazīmju komplekts, tāpēc mani pirmie žesti mākslā bija kā piedzimšanas un pārdzimšanas akts. Tajā bija jūtams spriegums, kas rodas, kad šāds cilvēks saskaras ar sabiedrību: viņš sarkst, stostās, nespēj sevi apliecināt, kāds cits allaž ir labāks, spilgtāks, pārliecinošāks. Tāpēc mans pirmais konceptuālais lēmums bija pārstāt būt cilvēkam. Es biju nikns uz sevi, es mēdzu sev teikt: "Tu esi kā suns, visu saproti, taču neko nespēj pateikt un izdarīt!" Biju pārliecināts, ka neesmu ne cilvēks, ne mākslinieks. Negaidīti šis žests tika uztverts kā māksliniecisks, un tas bija manas pašrefleksijas sākums. Es vairs nebiju Oļegs Kuļiks, es pārtapu par cilvēku suni.
Par to, ko darīju pirms 25 gadiem, ir uzņemta spēlfilma, kura šogad ieguva Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru un citas balvas. Tas ir zviedru režisora Rūbena Estlunda Kvadrāts. Šī filma ir spilgts mūsdienu mākslinieka žests, Kvadrātā tiek iznīcināta falšā, buržuāziskā morāle. Interesanti, ka, redzot filmas epizodi, kurā tiek rādīta performance, var nodomāt, ka tā ir dzīve. Savukārt epizode, kurā muzeja direktors tiek aplaupīts, tiek uztverta kā performance.
Dažiem šķiet, ka Kvadrāts ir joks un parodija. Nē, tā nav parodija! Tā ir drāma, tas ir godīgs un īsts mākslinieka darbs. Neviens nebija prognozējis, ka Kvadrāts uzvarēs Kannās. Šādu darbu var novērtēt un izcelt tikai cits mākslinieks, un Pedro Almodovars, būdams Kannu kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs, to izdarīja. Visas filmas par mākslu, laikmetīgo mākslu un māksliniekiem ir pilnīgi murgi – Baskjā (Džūljena Šnābela 1996. gada filma – J. J.) un viss pārējais! Figņa! Kvadrāts ir lielisks. Kannu festivāla konkursā šogad tika izrādīta Andreja Zvjaginceva Nemīlestība, kas bagātajiem stāsta par nabadzīgajiem. Savukārt Kvadrāts bagātajiem stāsta par viņiem pašiem – par to, cik viņi ir nožēlojami, sīkumaini un liekulīgi.
Pirms deviņiem gadiem Šatlē teātrī Parīzē iestudējāt Klaudio Monteverdi Svētās Marijas vesperes. Vai plānojat vēl kādu darbu muzikālajā teātrī?
Kopā ar diriģentu Teodoru Kurendzi vēlamies iestudēt Pētera Čaikovska Gulbju ezeru. Esmu to iecerējis kā superklasisku baleta izrādi, kuru "uzspridzinās" šamaņu dejas. Parasti visi meklē kaut ko oriģinālu, taču es neesmu teātra cilvēks, tāpēc esmu nolēmis izvēlēties kaut ko tik neoriģinālu kā Gulbju ezers. Padomju Savienībā šis balets tika demonstrēts televīzijā, kad valstī notika kāds politisks apvērsums, un daudziem ir iespaids, ka šī ģeniālā mūzika ir katastrofas simbols.
Mūsu doma ir piesaistīt klasisko horeogrāfu – tas būs tipiski klasisks, perfekti noslīpēts balets, kaut kādā ziņā "mirusī" izrāde, kas asociēsies ar nāvi un šausmām. Šajā baletā ir nāve! Mīlestību izjauc baisa stihija – kaut kāda nepārvarama elles un purva vara. Iestudējumā viss tiks balstīts atspulgos, tas parādīs, ka ļaunums ir nevis ārējs, bet iekšējs spēks. Uz skatuves visu laiku līs... Beigās sāksies bakhanālija ūdenī. Dejotāji griezīsies, slīdēs un kritīs.
Vēlos, lai gan mākslinieki, gan skatītāji piedzīvotu transu. Ceru, ka būs aizraujoši, skaisti un dramatiski. Mūzika beidzot skanēs nevis šabloniski, bet dzīvi un patiesi. Uzskatu Čaikovski par visu laiku spožāko komponistu, ne velti padomju vara tik meistarīgi manipulēja ar viņa darbu. Klausoties Čaikovski, mēs nonākam sapnī un zaudējam saikni ar realitāti. Taču atraušanās no realitātes vienmēr draud ar baismīgām sekām.
Vai māksla mūs atrauj no realitātes vai tieši otrādi – atgriež tajā?
No realitātes cilvēku atrauj pilnīgi viss – mamma, tētis, visādas shēmas un domas. Mūs no tās atrauj atmiņa un sajūtas. Tikai īstā, patiesā māksla mūs iegrūž realitātē. Šī māksla bieži izraisa skandālu, šajā ziņā tā maz atšķiras no Jēzus Kristus uzvedības. Ne velti Pjotra Pavļenska aktivitāšu sākums bija paziņojums, ka Pussy Riot akcija Kristus Glābēja katedrālē atkārto un pārspēlē Jēzus Kristus akciju. Tādējādi Pavļenskis nosauca Jēzu Kristu par akcionistu. Jēzum nebija bail upurēt dzīvību savu ideju vārdā. Tā arī ir dzīve – nebaidīties upurēt to dzīves dēļ. Tas skan paradoksāli, bet tā tas ir. Tā ir augstākā dzīves izpausme.
Savukārt centieni izdzīvot, izlavierēt un pielāgoties, zinot, ka nekas nav bezgalīgs, – tā ir nāve, zombiju būšana, antimāksla. Kaut gan daži to uzskata par mākslu. Nevajag jaukt šīs lietas – mākslu un dizainu. Dizains ir dzīves noformējums. Kāds saka – dizainers ir mākslinieks. Nē! Dizains nav māksla. Tā ir ģeniāla, svarīga lieta – tāpat kā santehnika un kuģu būvniecība. Tās ir būtiskas tehniskas lietas, kuru pamats ir atmiņā. Turpretī mākslai ir jāiznīcina atmiņa. Māksla var strādāt ar atmiņu, transformējot to un padarot darbu par dzīvu vēstījumu šodienai.
Izstāde Mākslas dumpis. Pēcpadomju akcionisms
Sāči galerijā Londonā līdz 7. janvārim
www.saatchigallery.com
P. S. Interviju ar izstādes Mākslas dumpis kuratoru Maratu Geļmanu lasiet šeit.
reptilis
Jā gan,
Patiesībā