Pirmā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA) notiks no 2. jūnija līdz 28. oktobrim, un tajā būs skatāmi vairāk nekā simt mākslinieku darbi astoņās izstāžu vietās. Vērienīgā notikuma galvenā kuratore un koncepcijas autore, kura ar savu pieredzi palīdzējusi arī biennāles organizēšanā, ir Grieķijā dzimusī, Briselē dzīvojošā Katerina Grega. Pēdējos 15 gados savā kuratores praksē viņa pētījusi attiecības starp mākslu, sabiedrību un politiku, īpašu uzmanību veltot jautājumiem, kas skar demokrātiju, cilvēktiesības, kapitālismu, ekonomiku, krīzi un mainīgo globālās ražošanas struktūru.
Katerina Grega ir pazīstama ar izstādēm, kurās vienlīdz liela uzmanība veltīta politiskiem un sociāliem jautājumiem un mākslas darbu estētiskajai kvalitātei. Bijusi liela mēroga izstāžu un biennāļu kuratore (to vidū Beļģijas paviljons 56. Venēcijas biennālē, Dānijas paviljons 54. Venēcijas biennālē, Saloniku biennāle, Gēteborgas biennāle Zviedrijā; strādājusi izstādes Manifesta 9: In the Deep of the Modern kuratoru grupā Genkā). Katerinas Gregas nesenākie projekti ir bēgļu krīzei veltītā izstāde A World Not Ours/Pasaule nav mūsu Samas salā Grieķijā un Igaunijas valsts simtgades pasākumu programmā iekļautā izstāde State Is Not a Work of Art/Valsts nav mākslas darbs Tallinā.
Ko skatītāji var gaidīt no pirmās Rīgas biennāles?
Biennāles devīze ir Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt/Everything Was Forever, Until It Was No More (šis citāts aizgūts no antropologa Alekseja Jurčaka grāmatas ar šādu nosaukumu – E. G.), un tās uzmanības centrā ir dažādas pārmaiņu jēdziena dimensijas. No vēsturiskām, politiskām, sociālām, tehnoloģiskām, zinātniskām līdz filozofiskām un eksistenciālām. Mūsu dzīvi arvien vairāk ietekmē paātrinājums – tehnoloģiju, jauno mediju un sociālo mediju dēļ. Līdz šim cilvēkiem, piemēram, līdz industriālajai revolūcijai, vienmēr bija laiks pielāgoties videi. Taču kopš tehnoloģiskās revolūcijas – un vēl jo vairāk kopš nesenās digitālās revolūcijas – radikālas inovācijas ļoti ātri kļuvušas par normu, taču mums nav bijis laika ieturēt pauzi un padomāt par mūsu dzīvi un to, kā tā ir ietekmēta. Liela daļa no mums dzīvo autopilotā, vismaz Rietumos. Tāpēc šis ir ļoti labs brīdis, lai aplūkotu dažādās pārmaiņu izpausmes, kā mēs piedzīvojam pārmaiņas, kā pielāgojamies pārmaiņām un kā praktiski visa paātrinājums ietekmē mūsu dzīvi, esamību, darbu un psihi.
Pirmkārt, skatītāji var sagaidīt mākslu, kas nav formāla, kas neatsaucas pati uz sevi; mākslu, kas dažādos veidos un formās runā par pasaules stāvokli. Daudzi darbi ir balstīti pētniecībā, tas nozīmē, ka mākslinieki ir sadarbojušies ar speciālistiem, akadēmiķiem. Tas ir ilgtermiņa process, kurā notiek zināšanu apmaiņa. Otrkārt, lai arī mani ļoti interesē darbi par sociālām un politiskām tēmām, mani interesē arī estētika. Daudzi cilvēki jautā, kāda ir laikmetīgās mākslas pievienotā vērtība. Es domāju, mākslinieki, jo īpaši tie, kuru prakse ir balstīta pētījumos un zināšanās, ienes jaunus skatpunktus svarīgos jautājumos, kā arī izceļ virspusē informāciju, kas ne vienmēr nokļūst galvenajos plašsaziņas līdzekļos vai politiskajos naratīvos. Es nebaidos no skaistuma, nebaidos no poētiskuma, nebaidos no humora, lai arī apskatītās tēmas ir nopietnas.
Rīgas biennālē ir pārstāvēti visi mediji. Glezniecība, tēlniecība, instalācija, fotogrāfija, filma, video, skaņa, arī nemateriālā prakse. Kā kuratore esmu pārliecināta, ka mūsu pienākums ir ne tikai būt satura mediatoriem, iesaistīt sabiedrību, nodrošināt labāko iespējamo mākslinieka darbu prezentāciju un veidot saikni starp darbiem, bet arī sniegt jēgpilnu pieredzi auditorijai no dažādiem aspektiem – intelektuālā, maņu, emocionālā –, un to visu jūs atradīsiet biennālē.
Vai biennāles atbildība ir atspoguļot reģionu, kurā tā notiek?
Esmu pilnībā par to pārliecināta. Biennāle nevar būt veiksmīga, ja tā nav iesakņojusies vietā, kurā notiek, gan izprotot šīs vietas sociālo, ekonomisko un politisko dinamiku, gan iesaistot vietējo auditoriju un māksliniekus no šī reģiona, pilsētas vai valsts. Manuprāt, ir jau pārāk daudz cita citai līdzīgu starptautisko biennāļu, kurās redzami vieni un tie paši mākslinieki, ar ļoti vispārīgām tēmām. Tāpēc ir lieliski savienot starptautisko un nacionālo, vietējo un reģionālo, taču šīm attiecībām jābūt abpusējām.
Mums bija interesanti redzēt, kā starptautiskie mākslinieki savos darbos iesaistīja Rīgas vēsturiskās, sociālās, politiskās un ekoloģiskās tēmas – un, protams, vietējie mākslinieki sniedza savu ieskatu šajos jautājumos – un kā šie abi skatpunkti saskaras. Šādi tiek veidoti jauni tīklojumi un turpmākās attiecības nākotnē, un man šķiet, ka biennāle ir tam katalizators.
Biennāle ir ātri gaistošs notikums, taču attiecības var turpināties, un es droši zinu, ka Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles fonda dibinātāja un komisāre Agnija Mirgorodska un biennāles komanda apsver, kāda varētu būt tās funkcija ārpus laika, kurā notiek izstāde, kā mēs varam sniegt ieguldījumu laikmetīgās mākslas attīstībā Rīgā un Latvijā, kā mēs varam palielināt vietējās auditorijas interesi, jo esmu pārliecināta, ka laikmetīgā māksla ir lielisks zināšanu vairošanas līdzeklis.
Tas ir ilgtermiņa process, nevar gaidīt brīnumus no pirmās dienas. Taču domāju, ka pēdējā pusotrā gadā mēs esam izdarījuši milzīgu lēcienu šajā virzienā, radot brīnišķīgu komandu, kurā liela daļa ir Latvijas profesionāļu, veidojot attiecības ar citām institūcijām, atbalstot citas mākslas iniciatīvas, piemēram, RIBOCA finansiāli atbalstīja Orbītas izstādi galerijā Noass. Mēs uzskatām, ka tas ir veids, kā varam bagātināt vietējo mākslas dzīvi, nevis tikai katapultēties Rīgā, organizējot biennāli kā lielu izrādi.
Kāds ir jūsu iespaids par Latvijas mākslu?
Man vienmēr uzdod šo jautājumu, un es ļoti negribētu sākt vispārināt, jo domāju, ka katrā valstī vienmēr ir daudz dažādu mākslinieku. Lai arī cik daudz izpētes darba es būtu veikusi, man šķiet, ka būtu negodīgi sākt marķēt mākslu no Latvijas. Māksla Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir pilnīgi atšķirīga. Varu teikt tikai to, ka es tikos ar daudziem māksliniekiem, izgāju cauri daudziem portfolio, zināju, ko meklēju, un biju patīkami pārsteigta, ka varēju to atrast. Māksliniekus, kuru prakse ir balstīta pētījumos. Domāju, ka šeit ir vairāki neticami talantīgi mākslinieki. No pazīstamākiem, tādiem kā Katrīna Neiburga, Andris Eglītis, Ieva Epnere un Kristaps Epners, līdz mazāk zināmiem, kā Ieva Balode un Andrejs Strokins. Kurators vienmēr meklē kaut ko specifisku.
Ja arī kaut kas man šķita bieži atkārtojamies, tā ir spēcīgā saikne, kāda latviešiem ir ar dabu un pagānu tradīcijām, – tas ir interesanti. Ievēroju arī, ka šeit ir vairāk tradicionālās mākslas, tādas, kā tēlniecība un glezniecība…
…tas varētu būt saistīts ar izglītības sistēmu.
Jā, ar akadēmiju… un mazāk eksperimentālas un uz pētniecību balstītas mākslas prakses. Taču es patiešām nevēlos, lai to uztvertu kā kritiku. Saprotu, ka mana pozīcija šeit ir ļoti delikāta, un nekādā ziņā nevēlos izlikties par Latvijas mākslas eksperti. Man šķiet, ka esmu izdarījusi vislabāko laika posmā, kāds man bija. Pusotra gada laikā es satikos ar vairāk nekā simt māksliniekiem.
Bieži tiek diskutēts, kāpēc nav neviena pasaulslavena Latvijas mākslinieka, kāpēc Latvijas māksla pasaulē ir tik maz zināma, pat salīdzinot ar Lietuvu vai Igauniju. Vai jūs varētu to komentēt?
Pirmkārt, tas nav raksturīgi tikai Latvijai. Tas pats notiek arī daudzās citās mazajās valstīs, kas nav daļa no starptautiskajiem mākslas centriem, kuri rodas Ņujorkā, Parīzē, Londonā un Berlīnē. Tas pats attiecas uz Grieķiju, no kurienes es esmu. Mēs esam 10 miljonu valsts – nedaudz lielāka par Latviju. Kaut arī pagājušogad tur notika Documenta, esmu pārliecināta, ka no visiem tiem cilvēkiem, kas atbrauca uz Atēnām, varbūt kāds labākajā gadījumā var nosaukt trīs grieķu māksliniekus. Tam ir daudz iemeslu.
Pirmkārt, mēs atrodamies Eiropas perifērijā. Otrkārt, nav struktūru, kas rosinātu mākslas profesionāļu apmaiņu. Finansējums nav pietiekams. Kāpēc daudzās starptautiskās izstādēs bieži redzam nīderlandiešu, zviedru un dāņu māksliniekus? Dānija arī nav liela valsts, taču tur ir izveidota sistēma, kas atbalsta jaunu darbu tapšanu, mākslinieku ceļošanu. Dāņi aicina kuratorus no visas pasaules doties uz Dāniju un atklāt dāņu māksliniekus, un, kad viņi to izdara, šiem māksliniekiem ir pieejams finansiāls atbalsts.
Laikmetīgās mākslas sfērā ir ļoti liela konkurence. Ja jums nav šo struktūru, ja jums nav institūciju, kas aktīvi atbalstītu Latvijas māksliniekus ārzemēs, ja jums nav finansiālās infrastruktūras, tas ir ļoti sarežģīti. Tāpēc mākslinieki ir paši par sevi, viņiem ir jāstrādā vēl viens darbs, lai samaksātu rēķinus. Ir ļoti grūti izdzīvot kā māksliniekam. Ja nav organizētas politikas valdības līmenī, ministrijas līmenī, lai popularizētu Latvijas māksliniekus, un vienīgā lieta, ko cilvēki dara, – cer uz Venēcijas biennāli ik pēc diviem gadiem –, tas nav nekāds brīnums.
Tāpēc ceru, ka Rīgas biennāle dos savu artavu, lai starptautiskā mākslas pasaule sāktu ievērot Latvijas māksliniekus un māksliniekus no Baltijas reģiona. Tas ir viens no mūsu galvenajiem pienākumiem. Ļoti bieži cilvēki vaicā: "Ar ko jūs atšķiraties no citām biennālēm?" Iesākumam – mēs dodam iespēju māksliniekiem radīt jaunus darbus, gandrīz puse no izstādes māksliniekiem ir izveidojuši jaunus darbus. Mēs apmaksājam darba izveidi, maksājam māksliniekiem atalgojumu. Esmu pilnībā pret ekonomisko modeli, kas ir izplatīts visā starptautiskajā mākslas pasaulē, kur mākslinieka darbs un laiks tiek izmantots. Manuprāt, tas nav ētiski, un mums ir svarīgi būvēt šo biennāli uz pareiziem pamatiem.
Ļoti lepojos, ka biennāle dod iespēju izturēties pret māksliniekiem tā, kā pret viņiem vajadzētu izturēties, jo bez māksliniekiem nebūtu ne biennāles, ne kuratoru, ne preses. Un ļoti bieži ir redzams, ka ikvienam izstādē tiek maksāta alga, izņemot mākslinieku. Venēcija nemaksā māksliniekiem, Documenta nemaksā māksliniekiem. Šo vareno pasākumu budžets ir 40 miljonu eiro! Vai varat iedomāties, ka tur nemaksā māksliniekiem? Tas ir absurds. Un, lai nebūtu pārpratumu, teikšu, ka mūsu budžets nav ne tuvu šim skaitlim, mēs nenākam ar tādu naudu kā Documenta. Mums ir cienījams, respektabls budžets, un mēs to pareizi izmantojam.
Vai varat pastāstīt, ko meklējāt, izvēloties biennāles dalībniekus?
Es meklēju māksliniekus, kuri lietpratīgi apvieno vizuāli pievilcīgu un stimulējošu formu ar inteliģentu, konceptuālu un bagātīgu saturu. Mani ļoti interesē kino un video, jo uzskatu, ka patlaban pasaulē daži no visinteresantākajiem darbiem top šajos medijos. Es neesmu ieinteresēta banālā, burtiskā realitātes attēlojumā. Domāju, ka māksliniekiem – un tieši tāpēc viņi ir mākslinieki – ir jātransformē un jāfiltrē realitāte, vai nu jāprojicē tā uz nākotni, vai jātransformē par kaut ko jaunu un pārsteidzošu.
Jūs esat pirmā Rīgas biennāles kuratore – vai tas padarīja jūsu darbu vieglāku vai sarežģītāku?
Abējādi. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti, jo ir pienākums rīkoties pareizi, taču tas ir arī atklāts spēles laukums, kurā vingrināt savu iztēli un idejas līdz maksimālai jaudai. Uzskatu sevi par ļoti privileģētu būt pirmajai biennāles kuratorei, kā arī palīdzēt RIBOCA dibinātājai un komisārei Agnijai Mirgorodskai un izpilddirektorei Anastasijai Blohinai to izveidot, arī struktūru, organizāciju un komandu. Kopā mums izdevās radīt, manuprāt, optimālos apstākļus ļoti īsā laikā. Salikām kopā mūsu vēlmes, ambīcijas, to, ko uzskatām par saviem pienākumiem, un kaut ko izsapņojām. Tas tika paveikts ar lielām ambīcijām, mīlestību, entuziasmu, pūlēm un smagu darbu.
Tagad, kad 80% darbu jau ir uzstādīti, man jāatzīst, ka ir noticis mazs brīnums. Tas ir neticams ieguldījums Latvijas sabiedrības dzīvē, ne tikai mazajā mākslas kopienā, jo tāda mēroga notikumu, vismaz vizuālajā mākslā, pilsēta vēl nav redzējusi. Šī biennāle Rīgu, tās vēsturi un skaistumu izvirza uzmanības centrā. Tā piesaistīs tūristus, mākslas profesionāļus un veicinās ekonomiku – neaizmirsīsim, ka patlaban simtiem cilvēku ir iesaistīti šajā projektā, un tā ir daļa no ekonomikas, kas arī ir ļoti svarīgs aspekts. Tātad runa nav tikai par mākslu.
Salīdzinājumā ar citām kultūras nozarēm, piemēram, kino un teātri, cilvēki pret laikmetīgo mākslu šeit izturas piesardzīgi. Kā jūs viņus iedrošinātu?
Neesmu no tiem kuratoriem, kas veido izstādes, lai iespaidotu savus kolēģus. Es patiešām vēlos sasniegt plašāku sabiedrību ārpus mākslas pasaules un ekspozīcijā bieži iekļauju darbus, kas uzrunātu skatītājus, kuri nav laikmetīgās mākslas speciālisti. Iekļauju darbus, kas var uzrunāt skatītāju vizuālā, emocionālā, poētiskā, sajūtu līmenī, un Rīgas biennālē ir daudz šādu darbu. Ir astoņas izstāžu vietas, 104 mākslinieki un aptuveni 150 darbu.
Esmu pārliecināta, ka ikviens atradīs kaut ko sev. Arī izstāžu telpas palīdz, jo tās ir skaistas un papildina darbus. Ir daudzi projekti, kurus katrs var izbaudīt, piemēram, beļģu mākslinieka Mārtena Vanden Eindes instalācija Andrejsalā Pinpointing Progress. Tas ir tornis, kas izveidots no tramvaja, autobusa, automašīnas – dažādiem Latvijas rūpniecības produktiem. Šī ir izstāde, kurā daži darbi varētu prasīt pamatīgu iedziļināšanos, taču daudzi darbi nav skatītājiem nepieejami vai nesaprotami, tomēr tie arī nav virspusēji vai vienkāršoti.
Kā jūs pati sākāt interesēties par vizuālo mākslu?
Kad man bija 12 gadu, skolā izlasīju Ernsta Gombriha grāmatu Mākslas vēsture. Mani vienmēr ir interesējuši attēli un vēsture, tāpēc nolēmu studēt mākslas vēsturi un pēc tam vēsturi. Kopš tā laika nekad neesmu skatījusies atpakaļ. Es patiešām mīlu savu darbu un nevarētu iedomāties sevi darām kaut ko citu. Ja man vajadzētu aiziet no mākslas pasaules, es, iespējams, darbotos labdarībā. Uzskatu, ka man ir paveicies strādāt ar māksliniekiem, kuri nepārtraukti paplašina manu redzesloku un liek man uzlūkot pasauli ar citām acīm. Ir neticami bagātinoši būt radošā procesa daļai, būt dialogā ar māksliniekiem un lēnām redzēt, kā idejas materializējas fiziskā un taustāmā veidā.
Vai jebkad esat vēlējusies kļūt par mākslinieci?
Nekad! Neesmu no tiem kuratoriem, kas sevi uzskata par māksliniekiem.
Biennāle pievēršas ikdienas dzīves paātrinājumam un informācijas apjoma pieaugumam. Kā jūs pati ar to tiekat galā?
Es ar to cīnos. Katra izstāde, ko veidoju, lai arī tā šķiet balstīta uz sociāliem un politiskiem jautājumiem, vienmēr ir arī ļoti personiska. Arī mana dzīve ir pārpludināta ar informāciju, es pārāk daudz ceļoju, atveru savu e-pastu – biennāles vai citā laikā –, un tas ir pārpildīts, man nav pietiekami daudz laika. Cenšos atrast veidu, kā sabalansēt savu darbu, ko es mīlu, ar savu personisko telpu un dzīvi, – vēlos dzīvot dzīvi, izbaudīt dzīvi.
Mūsdienās ir ļoti grūti novilkt robežas starp dzīvi un darbu: jūs pastāvīgi esat tiešsaistē, pastāvīgi sasniedzams, cilvēki jums zvana sestdienās un svētdienās, gaidot, ka pacelsiet klausuli, – tas nav normāli. Tā nav nejaušība, ka cilvēki izdeg vairāk nekā jebkad agrāk. Nesaku, ka esmu atradusi risinājumu, bet es par to domāju... un mums visiem par to būtu jādomā, jo tas ietekmē mūsu ķermeni, prātu, attiecības.
Kā tieši jūs ar to cīnāties? Vai kādreiz izslēdzat savu mobilo telefonu?
Ne patlaban! Pēdējos mēnešos es to nedaru. Taču ir brīži, kad saprotu, ka labāk ir ieturēt pauzi un vienu vakaru vai dienu nestrādāt, lai nākamajā dienā atgrieztos ar svaigu galvu. Es arvien biežāk cenšos teikt "nē", cenšos menedžēt savu laiku, bet ne vienmēr man tas izdodas, jo esmu "kontrolfrīks" un perfekcioniste, man ir milzīga atbildības sajūta par visu un ikvienu. Esmu strādājusi šādā ritmā pēdējos 15 gadus, un manā dzīvē bija punkts, kad sapratu, ka vēlos atgūt atpakaļ savu dzīvi. Man patīk mans darbs, es nesūdzos, bet saprotu, ka nav dabiski strādāt septiņas dienas nedēļā.
Vienā no intervijām esat teikusi, ka bieži sākat un beidzat dienu ar lasīšanu.
Tikai ne tagad!
Kas ir pēdējā grāmata, ko esat izlasījusi?
Tikko pabeidzu lasīt grāmatu par Latvijas vēsturi. Es vienmēr vienlaikus lasu vairākas grāmatas. Viena no tām ir Svetlanas Aleksijevičas Second-hand laiks. Viņa ir Nobela prēmijas laureāte no Baltkrievijas. Šī grāmata ir par to cilvēku paaudzi, kas bija pieauguši, kad sabruka Padomju Savienība, un par to, kā šīs pārmaiņas ietekmēja viņu dzīvi – finansiāli, sociāli, ekonomiski, eksistenciāli. Grāmatā aprakstīta arī jaunā pasaule, kas tika radīta bijušajās okupētajās valstīs un bijušajās sociālistiskajās republikās. Neticami aizkustinoši! Jūs iepazīstat arī tos cilvēkus, kuri nevarēja sacensties ar ļoti agresīvo kapitālismu un jauno apsēstību ar naudu un materiālajiem labumiem.
Otra grāmata, ko tagad lasu, ir Teodora Zeldina The Hidden Pleasures of Life. Tā ir filozofiska grāmata, kurā tiek runāts par svarīgām vēsturiskām personām, to uzskatiem par dzīvi un dažādiem veidiem, kā atrast ceļu dzīvē, kas atšķiras no pierastās.
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!