Rokraksts, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Droši vien pirmais, kas ienāk prātā, domājot par Ivaru Heinrihsonu, ir ekspresīvi melnas krāsas triepieni uz gaiša fona. Enerģiski, ar lielu otu tie veido zirgu siluetus. Smalkāki – balerīnu figūras. Tiesa, reizēm melnais pārvēršas siluetos, triepieni izstiepjas līnijās, tās klājas cita virs citas, samudžinās un veido noteiktu spriegumu gleznas taisnstūrī. Uzmanību sasprindzina arī līniju ierobežotie laukumi, kas reizēm papildināti ar okera niansēm, reizēm ir audekla krāsā, bet citur cauri vīd nepacietīgi aizkrāsots melnais. Par konsekvenci un to, vai jaunais nav tas pats vecais, sarunājamies ar mākslinieku, kuru izteiksmes noturībā grūti pārspēt.
Jaunākās izstādes gleznās šķiet, ka sižets, tēma pazuduši pavisam. Ar ko tas skaidrojams?
Ar divām lietām. Es briedu šai izstādei. Pagājusī izstāde saucās, ja atceries, Klavierdarbi (galerija Māksla XO, 2014; tā bija nominēta Dienas gada balvai kultūrā – V. V.). Tēmas – klavieres, balets – līdz šim cita citu mainīja, un vienmēr es atradu, kur attīstīties. Vienu brīdi es pieķēru, ka tēmai zūd nozīme. Varbūt tas ir kaut kas gaisā, mulsinoša spriedze, visādu notikumu sakarā – bēgļi, terors un tā tālāk. Pēc tam es secināju, ka mākslinieks kā lakmusa papīriņš jūt – kaut kas tevi attur atgriezties pie pierastā, pie iepriekšējā.
Mani iespaidoja vēl viena lieta. Mēs bijām Spānijā pie Augusta Sukuta. Lidmašīnā – kā jau garā ceļā – paņēmu Rīgas Laiku. Uzdūros intervijai ar Arvo Pertu, kurā viņš stāsta, ka visu laiku nevis rada kaut ko jaunu, bet skatās, kas jau ir izdarīts. Tā vismaz bija rakstīts. Labi zināmā patiesība par labi aizmirsto veco… Šajā gadījumā viņš apgalvo, ka tikai interpretē to, ko jau darījis iepriekš. Galvenā doma bija par atteikšanos no tēmas. Tātad, no vienas puses, – šie pasaules notikumi, kas ir gaisā, no otras – ir jau arī zināma pieredze! Negribas saukt citā vārdā…
Atceros, ka Rozīšu (Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskola – V. V.) gados gribējās uzgleznot ko abstraktu. Kas it kā neko neattēlo. Taču nebija sajūtas, ka būtu kaut ko radījis. Var teikt, ka esmu vizuālais tips, kas rod ierosmes vidē. Reizēm ir bijuši abstrahētāki darbi. Vienmēr man ir bijušas mapītes: vienā – zirgi, otrā – balets un citi. Pie tiem citiem ir bijis kaut kas, ko es nesaprotu, klekši, bet neesmu izmetis, domādams – kaut kad. Tad nu šis kaut kad ir klāt.
Tomēr gleznās ir saskatāmi it kā fragmenti no iepriekšējiem darbiem. Es jau redzu – kaut kas no baleta meiteņu līnijām, kaut kas no zirgu siluetiem.
Jā, tu kā bijušais mākslinieks to atklāj. Fragmentēšana ir kā metode. To pašu es daru dabā. Piemēram, laukos krūmi ir mans neizsmeļamais avots. Es fotografēju, lai gan foto neizmantoju, tikai fiksēju ierosmi. Jūras mēsli pēc vētras… Kaut kas tāds mani vienmēr ir saistījis – fragmentēt attēlus. Tas saistās ar strukturēšanu.
Taisni vēlējos jautāt – ko jūs tur atrodat?
Negribas tā teikt, bet tā būtu tā tīrā glezniecība. Katram, arī ne māksliniekam, bet jebkuram radošam cilvēkam it īpaši, ir kaut kas – tīrā mūzika, tīrā skaņa, tīrais ritms vai vārds. Laikam ne, vārds ir kaut kas cits. Bet īpaši māksliniekam ir kaut kas Tāds – ar lielo burtu – pēc kā viņš visu laiku tiecas, bet tā arī varbūt nerealizē. Mīlestība, ģimene, kaut kāds ideāls. Man kā gleznotājam tā ir glezniecība. Konceptuāli glezniecība ir jebkas, ko par tādu nosauc. Man glezniecība plaknē vairāk saistās ar diviem virzieniem – viens ar žestu, žestikulēšanu. Tas ir varbūt vairāk iekšējs, kas izpaužas neapzinātāk. Otrs vairāk ar siluetu, tāds grafisks.
Interesanti, kā jūs esat uz to gājis? Skatoties agrīnos darbus, var konstatēt, ka bijuši arī figurāli darbi.
Pareizāk figuratīvi. Tas ir viss, kas saistās ar kaut ko reālu, taustāmu. Figurāls ir ar cilvēka figūru.
Stipri agri – tieši figurāli! Bet arī tur jau bija manāma maza interese par krāsu, vairāk par pelēko.
Ir bijuši arī sānsoļi, strādājot kopā ar Helēnu (Ivara Heinrihsona sieva Helēna Heinrihsone – V. V.). Kopējais bija tas, ka gribējām ienākt ar ko jaunu, un tā bija atteikšanās no latviešu tonālās glezniecības. Es pat ņurcīju avīzi un negleznoju ar otu, un ņēmu tādas krāsas, no kurām citi atteicās. Melnais un baltais palika pāri no Helēnas. Nē, faktiski viņa balto izmanto gan. Bet man bija kaut kāds hromoksīds un okers, kuru savienojums bija latviešu glezniecībā nepierasts. Mākslas akadēmijā pēdējā gadā, taisot diplomdarbu, strādāju pie tā sauktā "kartona" – zīmējuma ar guašu, pamatā melnu un baltu. Tad Boriss Bērziņš starpskatē teica – to jau var aizstāvēt! Tas varbūt aizķērās.
Pirmais darbs, ko pieņēma jauno mākslinieku izstāde, bija jātnieks uz zirga, kas lec cauri pusatvērtiem vārtiem un pazūd melnā caurumā. Pirms tam tās tēmas bija tādas sadomātas. Helēna turpretī attīstījās jau uzreiz – piemēram, gleznoja, kā viņas brālis sēž tualetē uz poda vai anatomikumā līķis guļ uz galda. Tas tika novērtēts ar N – "neieskaitīts". Bet man sākās ar to zirgu – meklēju kaut ko, kas mani ierosinātu. Izbraucām ekskursijā ar autobusu, un tur bija stallis. Kā es ieraudzīju to zirga dibenu, tā – šī forma ir manējā! Kas notiek tur zemapziņā, ir noslēpums.
Jūs sakāt, ka pamattēmas ir atkāpušās. Varbūt varētu rasties jaunas? Haoss?
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nevajag atteikties. Kultūrkapitāla fonds, lai atbalstītu projektu, vienmēr prasa tā aktualitāti. Es, piemēram, radu jaunu darbu, bet visi jau zina, ka tas būs tas pats vecais… Speciāli radīt ko jaunu? Protams, nē. Es mēģinu sevī iedziļināties, un ir jau arī – jānosauc šis vārds – vecums, kad laiks to darīt. Bet ir kaut kas pirms tam piefiksējies. Tie paši krūmi un daba, ko es minēju, kā fragmentējumi dziļākas glezniecības esences meklējumos. Arī figurālistiem, vai viņi glezno puķes vai ko, primārā ir glezniecība.
Jūs pieminējāt, ka mākslā ienācāt ar iepriekšējās tradīcijas noliegumu, bet tagad jau daudzus gadus esat pasniedzējs, profesors Mākslas akadēmijā. Vai runa ir par to pašu tradīciju, vai var teikt, ka akadēmijā tagad ir cita tradīcija?
Tu domā, vai mani audzēkņi arī glezno zirgus? Es uzreiz vēl nepasniedzu gleznotājiem, bet tas ir garāks stāsts, pagāja desmitgades. Es pats esmu stājies gleznotājos pedagogos, jo īstos togad nemaz neuzņēma, un tiem pievienojos vēlāk. Kādreiz glezniecība bija ļoti elitāra. Tagad glezniecība ir viena no nozarēm. Prioritāte ir personība, kam ir idejas. Pie tam vēl sociāli aktīva – kas ir gatava uz dažādiem projektiem. Bez tiem nevar saņemt nekādu atbalstu. Tas tradīcijai ir nācis klāt. Virzība ir paplašinājusies ar dažādām izpausmēm. Tiem, kas tagad stājas gleznotājos, tā var būt tikai viena no izpausmēm. Var pabeigt akadēmiju ar darbu, kas nemaz nav glezniecība plaknē. Interesanti, ka daudzi tā arī dara. Tieši tā tradicionālā izteiksme kļūst bezmaz vai konceptuāla – kad kāds izvēlas gleznot ar triepieniem, faktūru, kas ir tīrās glezniecības izpausmes. Tie izceļas. Pamatā ir plāni, fotogrāfijas. Jaunie ļoti ātri attīstās. Starp citu, es tikai pēdējā desmitgadē, piecgadē sāku apzināties, ka esmu mākslinieks. Tas bija kaut kas tāds, pēc kā var tikai tiekties, uz ko būt ceļā. Tāpēc par jauno neprasi, esmu ceļā.
Nesen kopā ar Helēnu Heinrihsoni piedalījāties mesē Art Madrid. Kā jūs pats redzējāt sevi šajā kontekstā?
Jā, šo projektu realizēja Ilze Žeivate no galerijas Māksla XO. Es šo mesi, kas notiek vienā laikā ar Arco Madrid, uz kuru regulāri braucam, atklāju pirms kādiem diviem gadiem. Es uzdūros Art Madrid pēdējā dienā. Tur bija tāda svētku noskaņa pasāžā ar stikla griestiem, daudz sarkanu punktiņu pie gleznām (zīmes, ka darbi pārdoti – V. V.). Tur bija arī vecāki mākslinieki ar sirmiem matiem un jaunām slaidām sievietēm, un likās, ka tā ir piemērota gaisotne. Nav jau tā, ka var vienkārši samaksāt un izstādīt, tika aizsūtītas fotogrāfijas ar mūsu darbiem, un rezultātā Māksla XO tika akceptēta kā vienīgā galerija no Baltijas reģiona.
Lielākoties tur ir tikai spāņu mākslinieki un autori no lielajām Eiropas galvaspilsētām. Pamatā rādījām jaunos darbus, viens gan bija jau izstādīts Ķelnē – liela formāta, ko transportējām rullī. Par to bija liela interese, jo kaut kā sasaucas ar spāņu tradīciju. Helēnas spektrālajai glezniecībai bija savi cienītāji. Tas ir svarīgi, ka atzīst par strong painting (spēcīga glezniecība). Es jautāju, ko viņi ar to "spēcīgo" domā? Viņi arī nevarēja paskaidrot.
Jūs ar Helēnu esat ideāls salikums izstādēm. Viens ar otru nekonkurējat.
Jā, es reizēm stāstu saviem studentiem, ka kādreiz uzskatīja – līdzība ir kaut kas viens, kontrasts – cits. Darbi ir vai nu līdzīgi, vai kontrastā. Vajadzēja paiet laikam, lai saprastu, ka abiem ir jābūt, lai mākslas darbs vai kolekcija būtu izteiksmīgi. Man ir gan līnijas, gan silueti, gan kaut kas pa vidu, pelēks. Tādas atklāsmes ne jau izdomā, bet pie tām nonāk organiski. Kā pasniedzējam man reizēm jādomā, ko tad esmu izdarījis, lai pastāstītu studentiem.
Kā šobrīd virzīt studentus – mācīt tradīciju vai gluži pretēji – atraisīt radošumu, mudināt meklējumiem?
Kādēļ es vēl esmu šajā profesijā? Ja rodas kaut kas jauns, tas nav jābremzē, un mēs to arī nedarām. Tradīcija rada līdzsvaru, harmoniju. Kas ir vecais? Piemēram, mēs ar kolēģiem esam diskutējuši, vai jābūt plenēra studijām. Mēs taču vairs nebraucam ar pajūgiem vai karietēm.
Mēs taču vairs negleznojam strēlniekus tāpēc vien, ka tradīcija.
Tas ir par tēmām. Galvenais nav tikai galaprodukts – kā tas ir uzgleznots. Mēs uzdodam tēmas, kurās attīstītos mākslinieka personība. Piemēram, otrajā kursā ir tēma Rituāls. Ierosmes var gūt, iesaistoties vai iesaistot. Protams, ir tādi, kas saka – esmu pret rituāliem, gribu baudīt dzīvi, kāda tā ir. Tomēr tas ievieš ikdienā kaut kādu mērķtiecību. Tajā pašā laikā tas dod iespēju izpausties dziļāk. Starp citu, ikdiena un ikdienība pēdējos gados ir bijusi vairāku izstāžu tēma. Arī tā ietver jautājumu – kā? Es vēl arvien uzskatu, ka mūsu akadēmijā ir vērts studēt, jo te vēl ir figūras glezniecība un figūras zīmēšana. Klusā daba, dzīva galva (labi skan – lai nošķirtu no ģipša galvas!), apģērbta figūra un tad kails ķermenis. Kailais ķermenis tomēr ir tas, ko klasiski uzskata par dabas augstāko sasniegumu. Krāsu nianses. Tur ir arī saturs – būtībā, ka jābūt kontaktam ar modeli. Jāstudē taču ne tikai miesas krāsa un apjomīgums!
Maģistrantūras līmenī glezniecības jēdziens ir paplašināts – nav vairs jāglezno tikai figūras. Tomēr jāgūst ir tiešās ierosmes – ne visu var izdomāt, pie daudz kā var nonākt tikai ar vizuālo uztveri, fiksējot redzes procesā. Kāds sacīs, ka daba nav svarīga, galvenais, ko tu gribi pateikt, un, ja nu vajadzēs, – paskatīsimies, kā tas ir darīts līdz šim, piemēram, migliņu internetā. Tā ir sajūta, ko nevar aizstāt. Tāpat gaismas un ēnas pārejas. Tu, protams, vari iebilst!
Tomēr cilvēks ir slinks pēc dabas un labprāt atdarina jau kaut kur redzēto.
Jaunie nav īpaši jāstimulē uz jauno. Man reizēm nākas tieši bremzēt tos meklējumus. Veidot virzību daudzveidībā. Valda uzskats, ka katrs jaunais darbs būs citāds nekā iepriekšējais un neviens nezina, kāds viņš būs jau rīt. Kaut kādai konsekvencei tomēr vajadzētu būt. Tie laikam ir dziļākās būtības meklējumi. Labi, internets, taču es rosinu – paskaties, kas tevi saista! Nebūs tā, ka gluži viss. Ļoti reti ir multiierosmju ceļa gājēji. Tie ir cilvēki, kuri iet vairākus ceļus vienlaikus, ideju ģeneratori. Pikaso, piemēram, bet viņš jau ir tāds arhaisks.
Ivars Heinrihsons
Personālizstāde Zīmes
Galerijā Māksla XO līdz 12. aprīlim