Neatlaidīgi un ar izdomu cīnoties pret pandēmijas radītajiem sarežģījumiem, režisora Vitālija Manska dibinātais dokumentālā kino festivāls ArtDocFest/Riga jau otro reizi tomēr nonāk pie skatītājiem, un tāds kompakts labu filmu koncentrāts ir izdevīgs visam dokumentālajam kino kopumā – ja ticam bažām, ka Latvijas kinoskatītājs ir aizmirsis vai nav pat izveidojis pieradumu skatīties kinoteātrī tieši dokumentālās filmas, ar šādu festivāla modeli varbūt ir iespējams šo pieradumu attīstīt un nostiprināt. Galu galā kā zināmu drošības garantiju var uztvert festivāla programmas atlases darbu – šeit nav nejaušu filmu, kvalitāte ir svarīgākais kritērijs.
No šāda aspekta raugoties, triju Latvijas filmu klātbūtne festivāla programmā, turklāt vēl stratēģiski svarīgās pozīcijās – festivāla atklāšanā un noslēgumā –, ir labs rādītājs šo darbu novērtējumam starptautiskā kontekstā, turklāt tas nebūt nav pieklājības reveranss Latvijai kā festivāla mājvietai.
Tēvs, māte un valsts
Festivāla atklāšanas filma ir režisores Ievas Ozoliņas trešā dokumentālā filma Mana māte valsts 3. martā (tuvākais filmas seanss kinoteātrī Splendid Palace pēc festivāla – 11. martā). Jāatgādina, ka režisore Ieva Ozoliņa ar abām iepriekšējām filmām zināmā mērā ir satricinājusi publiku, turklāt visu triju filmu nosaukumi veido prātā paliekošu zīmējumu un saspēli. Pirmajā filmā, kas saņēma Lielo Kristapu kā labākā debija, – gandrīz vai detektīvtrillerī Mans tēvs baņķieris (2015) – režisore pati bija filmas varone un dzinējspēks, ieņemot svarīgu vietu sižeta notikumos un enerģiski virzot tos. Pēc otrās filmas Dotais lielums – mana māte (2018) tieši par šo režisores vēlēšanos enerģiski rosināt un ietekmēt notikumus vēl ilgi publiskajā telpā sūdzējās filmas varonis matemātiķis Raitis.
Šajā ziņā jaunā filma Mana māte valsts (2022) it kā ir radikāli atšķirīga – režisores klātbūtne gandrīz nav jūtama, šoreiz izmeklē un virza pati filmas varone Una. Toties problēmu mezgla smagums neatpaliek, gluži otrādi – te ir četras – un vēl vairāk – lauztas dzīves, kas sākušās kopā, bet vēlāk izsvaidītas pasaulē. Zīmīgi, ka filmā pieteiktā adopcijas tematika risinās it kā divos līmeņos – indivīda attiecības ar likumu un birokrātiju varbūt vēl skaidrāk un absurdāk varētu izgaismot, ja filmas galvenajai varonei būtu eksaktāk strukturēts prāts, kas tendēts argumentēt un pierādīt, toties neapšaubāmi satricinošs ir emocionālais līmenis, piemēram, brīdis, kurā Una uzzina, ka bērnībā viņai bijušas četras māsiņas, lai gan viņa pati atceras tikai vienu.
Lietus nebeidzas
Festivālā ArtDocFest/Riga beidzot līdz Rīgai nonāks arī viens minoritārais kopražojums, kurš jau kopš 2020. gada nogales triumfējot soļo pa nozīmīgiem dokumentālā kino festivāliem visā Eiropā, – jaunā ukraiņu režisore Alīna Gorlova sadarbībā ar Latvijas studiju Avantis Promo un producenti Ilonu Bičevsku uzņēmusi filmu Šis lietus nekad nebeigsies (iepriekš Latvijā aprakstīta ar nosaukumu Starp diviem kariem; seanss 5. martā). Interesanti, ka šai melnbaltajai un diezgan garajai filmai nav nekādu uzkrītošu ārējo pazīmju, kas ļautu prognozēt tādu popularitāti festivālu vidē un tik ievērojamu balvu birumu, – vienkārši precīzs trāpījums laikmeta nežēlīgajā turbulencē. Šis darbs vienas ģimenes liktenī ļauj ieraudzīt lielās sakarības.
Filmas galvenais varonis ar sarežģītajiem radurakstiem – ukrainietes un kurda dēls Andrejs Suleimans – līdz padsmitnieka vecumam dzīvojis Sīrijā, tad ģimene bēgusi no kara un pārcēlusies pie mātes radiem Ukrainā, bet nelaimīgas sakritības dēļ jaunā mājvieta atradās netālu no Luhanskas… Rezultātā karš jau divreiz iejaucies Andreja dzīvē, un viņš pats tagad kā Sarkanā Krusta darbinieks apceļo gan vienu, gan otru dzimteni, palīdzot cilvēkiem, bet aktīvi neiejaucoties notikumos, tikai vērojot laika straumi. Jānovērtē arī filmas nosaukuma smalkās nianses – lietus filmā nav nekāds uzkrītošais caurviju tēls, tomēr melnbaltais un lēnais notikumu plūdums rada tieši tādu sajūtu – nebeidzama un nomācoša migla līdz pat apvārsnim, un nekur neviena saules stariņa.
Māsas Iļģuciemā
Notikumu ziņā daudz atraktīvāks ir aktrises un režisores Elitas Kļaviņas otrais pilnmetrāžas dokumentālais darbs Iļģuciema māsas, kas izvēlēts par ArtDocFest/Riga noslēguma notikumu (pirmizrādes seanss 8. martā), lai gan šīs filmas kontekstā lietot vārdu "atraktīvs" liekas pat zaimojoši. Mediji gan droši vien priecīgi pieķersies faktam, ka filmas tapšanas gaitā Elita Kļaviņa Iļģuciema sieviešu cietumā iestudējusi Antona Čehova lugu Trīs māsas, titullomām izvēloties trīs ieslodzītās un pārējā ansamblī iekļaujot vairākus pašreizējos un bijušos Jaunā Rīgas teātra aktierus. Tas izskatās saviļņojoši, bet režisores attieksmes nopietnību pierāda fakts, ka filmas kontekstā izrāde nebūt nav centrālais notikums, ar to nekas nebeidzas. Šīm "trim māsām", tāpat kā citām viņu "māsām", ko vieno ilgstoši ieslodzījuma gadi, iestudējums ir daudz svarīgāks procesa, nevis rezultāta dēļ, un lugas teksti brīžiem kontrastā, bet brīžiem pilnīgā saskaņā ar māsu iekšējiem pārdzīvojumiem uzšķiļ atbrīvojošas asaras un, iespējams, gaismu tuneļa galā.
Ar saudzīgiem pieskārieniem filma atklāj arī vistraģiskāko šķautni šajā māsu pasaulē – nojausmas par iemesliem, kuru dēļ viņas te atrodas, – un diez vai tā ir tikai sagadīšanās, ka visām kā melns mākonis fonā guļ vardarbība ģimenē. Arvien skaidrāk iezīmējas šausminošā bezizeja, no kuras viņas glābušās cietumā, jo otrs no diviem variantiem varbūt bija varmācīga nāve pašai vai bērniem. "Tu izglābi daudzus," saka viena "māsa" otrai, un sirds sastingst, domājot, kas tā par pasauli, kur labākā izeja ir cietums.
ArtDocFest/Riga
Kinoteātrī Splendid Palace 3.–8.III
ww.splendidpalace.lv