Mūsu plašsaziņas līdzekļus nereti sasniedz tikai, hm, visai tendenciozi atlasītas ziņas par Venēcijas biennāli. Piemēram, atklāšanas dienās vēstītais par ukraiņu māksliniekiem, kuri it kā okupējuši Krievijas paviljonu, bija speciāli sociālo tīklu lietotāju kopienai izsviests virtuāls pseidonotikums, kas nebūt nenodarbināja notikuma vietā esošos. Lielāku un mazāku skandālu aizkulisēs netrūkst: piemēram, kamēr biennāles oficiālā skate ar patosu "dekolonizēja" pasaules mākslu, iekļaujot tajā rekordlielu melnādaino mākslinieku skaitu – tiesa, pārsvarā tādu, kuri jau izveidojuši veiksmīgu karjeru ASV un Eiropas mākslas pasaulē, kas pati par sevi ir Rietumu kultūras fenomens –, Kenija pārdzīvoja īsti koloniālus tīkojumus attiecībā uz savas valsts paviljonu.
Izrādījās, ka atvēli valsts pārstāvniecībai bija saņēmusi apsviedīga itāļu kuratore un mākslinieku grupa, kurā nebija neviena Kenijas mākslinieka. Viņu vietā – ķīnieši un itāļi, kuri acīmredzot saskatīja iespēju ar Āfrikas valsts zīmolu iefiltrēties prestižā pasākuma oficiālajā programmā. Tikai pēc īsto Kenijas mākslinieku saceltā skandāla (Mišels Suā ievietoja internetā satīrisku komiksu) biennāles vadība atsauca "viltus" izstādi.
Viens nav karotājs
Šis gadījums ir liecība tam, cik nepieejama, bet iekārota absolūtajam vairākumam pasaules mākslinieku ir iespēja parādīties uz izdaudzinātā notikuma skatuves. Par biennāli kā skatuvi "izrādes sabiedrībai" (Gija Debora 1967. gadā ieviestais termins) biennāles sakarā jādomā gandrīz nepārtraukti: reti kurš kritiķis palaidis garām iespēju minēt dīvaino nesaskaņu starp kapitālisma kritikas pārpilnību kuratora Okvui Envezora piedāvātajā koncepcijā un tās baudītāju luksusa apģērbiem vai superdārgo jahtu kohortu, kas noenkurojusies lagūnā iespējami tuvāk izstāžu norises vietām. Piemēram, kritiķis Alisters Sūks no The Telegraph un Lora Kaminga no The Observer izstādi salīdzina ar vieglu farsu. Tiek minēts arī, ka tikpat kā vairs nav iespējams nošķirt mākslu, kas tiek izlikta pārdošanai prestižākajos mākslas tirgos Frieze un Art Basel, no nekomerciālās, par kādu tradicionāli tiek uzskatīta biennāļu piedāvātā (sk. publikāciju See in Venice, buy in New York?, theartnewspaper.com, 15.05.2015.).
Ar neapbruņotu aci redzams, ka mākslas vide ir galēji institucionalizēta – dažādu fondu, korporāciju un labdaru vārdi izskan ne retāk kā mākslinieku vārdi. Tieši no viņiem – neredzamās, bet nu jau itin atklātās frontes triecienniekiem – atkarīga ne tikai mākslinieku nokļūšana dārgajos Venēcijas izstāžu laukumos, bet arī efektīgajās ekspozīcijās ieguldītais līdzekļu apjoms, publicitātes kampaņas utt. Viens nav karotājs. Tikmēr, pat neiekļūstot pusotra simta pasaules mākslinieku elitē, kas veido biennāles tematisko programmu, māksliniekam ir iespēja parādīties uz skatuves ne tikai kā savas valsts pārstāvim atsevišķā paviljonā. Konkurence uz šo godu mākslas lielvalstīs ir neticami sīva!
Var cerēt uz aicinājumu piedalīties kādā no 44 izstādēm, ko rotā Venēcijas biennāles oficiālās paralēlās programmas logo, tomēr dažas no tām ir personālizstādes, daļa – skates ar ģeogrāfisku ietvaru neatkarīgi no valstu pārstāvniecības, piemēram, Skotijas, Velsas ekspozīcija, savukārt Lielbritāniju pārstāv viena pati Sāra Lūkasa; vai no Spānijas atdalīties alkstošie katalāņi. Venēcija biennāles laikā ir pilna ar izstādēm, kurām it kā ar to nav sakara, taču īslaicīgās mākslas galvaspilsētas statuss vēlīgi sola citur neaizsniedzamu skatītāju pulku teju ikkatram.
Latviešu mākslinieki, kuri iepriekšējās Venēcijas biennālēs parādījušies kā valsts pārstāvji, līdz šim tajā nav atgriezušies atkārtoti. Līdz lūgto viesu statusam mazliet pietrūcis, un citi ceļi netika meklēti. Tiesa, ieraksts personiskajā CV droši vien palīdzējis veidot karjeru katram no viņiem, piemēram, pašai pirmajai 1999. gada latviešu dīvai Venēcijā Intai Rukai, un parādīties citās biennālēs (Gints Gabrāns – Maskavas biennālē 2011. gadā), savukārt, piemēram, 2009. gada Latvijas pārstāvis Miks Mitrēvics nolēma… vēl pamācīties. Cik dzirdams – veiksmīgi.
Vairāki mūsu "venēcieši" ar mākslu vairs nenodarbojas. Tomēr Latvijas regulārā izvēle uz Venēciju sūtīt jaunus māksliniekus (no citām valstīm bieži startē nostabilizējušies meistari, galvenokārt 40–60 gadu vecumā) rada risku, ka ar vienu reizi nepietiek, lai mākslinieku kaut vai iegaumētu. Veiksmes formulu uzskatāmi iemieso, piemēram, 30 gadu vecais vjetnamiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Dans Vo. Šobrīd viņš Venēcijā, šķiet, ir visur, kur vien pagriezies, – gan pārstāv Dāniju nacionālajā paviljonā, gan kūrē ar biennāli formāli nesaistīto, taču par elegantāko (ne bez ironijas) atzīto izstādi Slip of the Tongue miljardiera Fransuā Pino elitārajā mākslas telpā Punta della Dogana.
Vieta blakus klasiķiem
Par savu dalību 2011. gada biennālē šogad nolēmis atgādināt Kristaps Ģelzis, turklāt uzreiz vairākos veidos. Ar galerijas Māksla XO gādību viņš piedalās plašā, ambiciozā projektā Personal Structures – Crossing Borders skaistajā Palazzo Mora, kas turklāt atrodas izdevīgā vietā – ielā, kas teju vienīgā Venēcijā par tādu nosaucama. Kristapa Ģelža autortehnikā darinātais darbs Laikmetīgā ainava. V epizode no cikla Mākslīgais miers skatāms cienījamā kompānijā iepretī minimālisma klasiķa Daniela Birēna, kādreizējā Venēcijas Zelta lauvas ieguvēja, raksturīgajiem svītru kodiem, netālu no cita klasiķa – Džozefa Košuta – neona uzrakstiem.
Šī izstāde ir mākslinieku un kuratoru grupas iniciatīva, kas ārpus biennāles programmas tomēr nevairās pretendēt uzvispārināta Eiropas paviljona tēlu. Tam gan vēl pietrūkst tematiskā un stilistiskā fokusa, bet stratēģiskais virziens ir – vilināt ar vairākiem neapšaubāmi slaveniem vārdiem, lai ar tiem ieinteresētu par citiem autoriem, kuriem līdz zvaigžņu statusam vēl "jākrāj punkti".
Faktiski tāda pati pieeja vērojama biennāles galvenajā izstādē, kurai, piemēram, dzīvais klasiķis Georgs Bāzelics (1938), šķiet, bijis nepieciešams tikai, lai leģitimētu pretenzijas uz visaptverošu mākslas elites grupas portretu, kurā daudzi autori iekļauti vien kuratora specifisko tematisko simpātiju dēļ.
Projekts Personal Structures – Crossing Borders Venēcijā prezentējas ne pirmo reizi. Pirms diviem gadiem tajā piedalījās Edmunds Lūcis alias Luce. Šogad viņš kopā ar domubiedriem no apvienības Octopus spēris soli tālāk, patstāvīgi noīrējot telpas, kuras gan Venēcijas ieliņu labirintos neizdevās uziet. Izplatītās publicitātes fotogrāfijas rāda nelielu izstādi ar efektīgu abstraktu gleznojumu un dažām diskrētām instalācijām.
Pāri ūdens klajam
Ar Kristapa Ģelža darbiem tiek ievadīta izstāde Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla, kuras sarīkošana šogad kļuva iespējama, pateicoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē un līdzekļiem, kas atvēlēti ar šo statusu saistītajai kultūras programmai. Izstādē, kuru organizēja aģentūra Indie, pieaicinot starptautiski pazīstamo kuratoru Viktoru Miziano, piedalās arī šī gada "oficiālie latvieši" Andris Eglītis un Katrīna Neiburga (viņi veidojuši Latvijas nacionālo paviljonu Armpit/Paduse), tas ļauj skatītājiem gūt dziļāku ieskatu viņu individuālajā daiļradē. Varbūt starp citiem izstādes dalībniekiem (Ģirts Muižnieks, Miķelis Fišers, grupa Orbīta, Ieva Epnere, Romāns Korovins) meklējams kāds, kurš veidos Latvijas paviljonu nākotnē? Ja tā, tad ar zināmu handikapu, jo vismaz kādai daļai biennāles regulāro viesu šis autors vairs nebūs jāstāda priekšā kā balta lapa.
Ekspozīcija ir plaša, labi iekārtota un gaumīga. Tās izkārtne redzama katram Arsenāla – viena no divām galvenajām biennāles norises vietām – apmeklētājam. Tiesa, pāri ūdens klajam, kas šķir biezi apdzīvoto Arsenāla dienvidu daļu no tā ziemeļiem. Šķērslis gan ir vairāk psiholoģisks, jo ar bezmaksas kuģīti pievārējams dažās minūtēs. Var to uztvert arī kā izaicinājumu, par kādu daļai apmeklētāju, arī prominentiem kaimiņvalstu viesiem, izvērtās izstādes atklāšana vēlā 8. maija pēcpusdienā, jo kuģītis pārcēlājs drīz vien beidza kursēt un organizatori atstāja viesus maldāmies pa izstādes saimnieciskajām teritorijām nezināmas lokācijas ūdenstransporta pieturas meklējumos. Iespējams, situācija mainīsies, kad ziemeļu Arsenālā durvis būs vērušas vēl vairākas izstādes, tas kļūs pievilcīgāks ikdienas publikai. Galu galā it viss Venēcijas biennālē ir atkarīgs no skatītāju bezizmēra ieinteresētības – piespiest visus apskatīt visu tāpat nav iespējams.