Ivana Bāna slavenākā fotogrāfija ir Ņujorka naktī pēc vētras Sendija. Fotogrāfijā Manhetenas tumšie rajoni skaidri iezīmē vētras skarto teritoriju robežu ar ierasti izgaismotajām Ņujorkas daļām. Taču Ivans Bāns nav tā sauktā viena darba slavenība. Viņš ir visvairāk pieprasītais fotogrāfs, kuru nolīgst slavenākie arhitekti savu ēku dokumentēšanai. Mūsdienu arhitektūru dažādos žurnālos, arhitektu biroju mājaslapās un internetā visbiežāk redzam tvertu ar Ivana Bāna kameru. Ivans Bāns regulāri fiksē Bjarkes Ingelsa, Stīvena Hola, Zahas Hadidas, Žaka Hercoga un Pjēra de Merona, un daudzu citu meistaru uzcelto.
Viņa arhitektūras fotogrāfa karjera sākās apmēram pirms piecpadsmit gadiem, pateicoties sadarbībai ar holandiešu arhitektu Remu Kolhāsu. Ivans Bāns pats piedāvāja, ka labprāt fiksētu Rema Kolhāsa biroja OMA projektētās Ķīnas televīzijas CCTV milzu ēkas tapšanas gaitu Pekinā. Arhitekts piekrita, un Ivans Bāns ik pēc astoņām nedēļām devās uz Pekinu fotografēt vienu no pasaulē vērienīgākajiem projektiem. Taču viņš dokumentēja ne tikai pašu ēku, bet arī dzīvi ap to, piemēram, daudzajiem celtniekiem īpaši uzcelto pilsētiņu, kurā no lauku reģioniem iebraukušie strādnieki daļu paražu saglabāja arī lielpilsētā. Jā, Ivanu Bānu interesē ne tikai slavenāko arhitektu ambiciozākie un pazīstamākie projekti, bet arī cilvēku spēja radīt sev mājokli visneiedomājamākajās vietās – Āfrikas un Dienvidamerikas pilsētu graustu rajonos, līdz galam neuzceltas bankas augstceltnē un citur.
Ivans Bāns ir iemūžinājis Torre David – tas ir nepabeigtas augstceltnes grausts Karakasā Venecuēlā. Reiz tā bija iecerēta kā kādas bankas augstceltne, bet attīstītāja nāves un bankas bankrota dēļ 90. gadu sākumā ēka netika pabeigta. Pamazām to sāka apdzīvot tie pilsētnieki, kuriem citur mājvietas neatradās. Tagad Torre David ir minipilsētiņa jeb vertikāls graustu rajons, kura daudzajos betona pārseguma stāvos ir gan nelegāli nelieli dzīvoklīši, gan pārtikas un dažādu sīkumu tirgotavas, nelielas darbnīcas un pat svarcelšanas zāle uz jumta. Torre David ir apliecinājums gan tā apdzīvotāju izmisumam, gan atjautībai un spējai rast risinājumu pat šķietami bezcerīgās situācijās. Pirms sešiem gadiem Torre David bija veltīta instalācija Venēcijas arhitektūras biennālē. Toreiz šī instalācija, kuras nozīmīga daļa bija Ivana Bāna fotogrāfijas, saņēma biennāles galveno balvu Zelta lauva.
Amsterdamas priekšpilsētas zēna fotogrāfa ceļš sākās tipiski – ar vecmāmiņas dāvinātu fotokameru dzimšanas dienā, kuru viņš ātri nomainīja pret tehniski progresīvāku modeli. Ivans Bāns studēja dokumentālo fotogrāfiju Hāgas Karaliskajā mākslas akadēmijā, bet studijas nepabeidza. 90. gadu vidū pasniedzēji neatbalstīja viņa aizraušanos ar digitālajām tehnoloģijām un Ivana Bāna darbus nespēja pieņemt kā "īstu" fotogrāfiju. Ivans Bāns joprojām ir kaislīgs jaunāko tehnoloģiju fans. Viņš labprāt uzņem sarežģītas aerofotogrāfijas no gaisa, kā arī arhitektūras konkursiem un prezentācijām nozīmīgiem klientiem fotografē arhitektūras maketus, tostarp panorāmiskus attēlus no maketu iekšpuses. Ivana Bāna fotogrāfijas izceļas ar tehnisku perfekciju un jutīgumu pret kadrā fiksēto.
Ivans Bāns gan fotografē pasaules slaveno arhitektu paveikto, gan atbalsta sev simpatizējošus jaunos arhitektus. Viņa fotogrāfijas atrodas arhitektu biroju portfolio, tiek publicētas grāmatās un eksponētas izstādēs, piemēram, pirms pāris gadiem personālizstādē 52 pilsētas 52 nedēļās Laikmetīgās mākslas muzejā Marta Herford Herfordā Vācijā. Ivanu Bānu dēvē ne vien par pasaulē visvairāk publicēto, bet arī visvairāk ceļojošo fotogrāfu. Jauneklīgais fotogrāfs pat mūsdienu pasaulei neiedomājamā ātrumā pārvietojas starp dažādiem kontinentiem, valstīm un pilsētām.
Ivana Bāna vizītkartē ir trīs dažādu valstu mobilo tālruņu numuri. Viņš ar fotokameru plecos ir gandrīz visur, kur notiek kaut kas saistībā ar arhitektūru. Ivans Bāns bija klāt arī šī gada Venēcijas arhitektūras biennālē un piedalījās Nīderlandes vēstniecības Itālijā rīkotajā diskusijā Greenhouse Talks. Tur viņš sniedza interviju KDi.
Šķiet, ka jūs esat ikvienā ar arhitektūru saistītā pasākumā jebkurā pasaules malā.
Lielākā daļa manas ikdienas paiet kopā ar arhitektiem. Man ir jāzina, kas notiek arhitektūrā, lai es spētu ar viņiem uzturēt saviesīgas sarunas, bet arhitektūrā joprojām jūtos autsaiders. Es tiešām neko nezinu par arhitektūru.
Kas jūs interesē arhitektūrā?
No vienas puses, arhitektūra ir mans darbs. Tas īpaši attiecas uz pasūtījuma darbiem – fiksēt kāda arhitekta tikko uzceltu ēku, bet es neatrodos tikai slavenu arhitektu projektētu superikonu burbulī. Mani interesē arhitektūrā tās pilns spektrs no vernakulārām būvēm līdz mūsdienu arhitektūras piemēriem. Es daudz ceļoju un esmu daudz redzējis, kā cilvēki dzīvo un izdzīvo dažādās pasaules vietās. Mani fascinē pieredzētais, kā cilvēki spēj sev radīt mājokli visneiedomājamākajās vietās no šķietami visnepiemērotākajiem materiāliem un visneparastākajos veidos. Mani ļoti interesē vernakulārā arhitektūra, kā tā vēsturiski ir attīstījusies.
Kā jūs panākat cilvēku uzticēšanos, lai viņi piekristu, ka jūs fotografējat viņu nelegālos mājokļus?
Cenšos šajās vietās pavadīt pēc iespējas vairāk laika un uzreiz netveru pēc fotokameras. Izrādu patiesu interesi par to, kā viņi ir iekārtojušies un spējuši radīt nosacīti omulīgus dzīves apstākļus šķietami neiespējamās vietās. Cilvēki parasti lepojas ar to, ko viņi ir izdarījuši, kā iekārtojuši mājvietas, cik atjautīgus paņēmienus un konstrukcijas izgudrojuši. Viņi neatšķiras no profesionālajiem arhitektiem, kas arī vēlas citiem parādīt un palepoties ar izdomāto un paveikto.
Ziniet, šajās ekstrēmajās vietās cilvēki ir atvērtāki, nekā ja es klauvētu pie kādas vidusšķiras mājas durvīm Amerikā vai Eiropā un lūgtu iespēju nobildēt viņu dzīves telpu.
Jūsu personiskā kaislība ir jaunā frikas arhitektūra.
Pie mums viss ir tik jauki, labi organizēts, tāpēc paredzams un garlaicīgs. Rietumos viss iespējamais ir paveikts un uzcelts, bet frikā ir vēl tik daudz darāmā. Tur tik daudz kā vēl trūkst. frikā ar pavisam nelielu iejaukšanos pastāvošajā kārtībā, ar nelieliem projektiem kā, piemēram, Kunlē Adejemi peldošā skola uz plosta Makoko graustu rajonā Lagosā Nigērijā, var paveikt kaut ko būtisku. frikā arhitektiem ir lielākas iespējas padarīt cilvēku dzīvi labāku, nekā uzbūvējot kādu Frenka Gērija arhitektūras brīnumu Amerikā.
Es atbalstu jaunos afrikāņu arhitektus, kuri strādā daudz grūtākos apstākļos nekā kolēģi Rietumos.
Viņu projektu pamatā bieži vien ir pašiniciatīva. Tur nav viegli saņemt pasūtījumus, dabūt materiālus un rietumos pašsaprotamas tehnoloģijas. frikā arhitektūrai ir pavisam cita loma un nozīme nekā Eiropā.
Vai nav tā, ka Eiropā ir arvien grūtāk atrast gana interesantas vietas un to meklējumos jādodas arvien tālāk?
Arī Eiropu vari atklāt tikai tad, ja esi bijis tālu projām un redzējis, kā cilvēki dzīvo citur. Jo vairāk ceļo, jo atvērtāks cilvēks kļūst, jo vieglāk viņam pieņemt atšķirīgo. Jā, es vienu dienu esmu Japānā, bet nākamajā klīstu pa graustu rajonu frikā.
Jūs esat daudz fotografējis, kā cilvēki iekārto sev mājokļus šķietami neiespējamās vietās, bet ko mājas nozīmē jums pašam? Īpaši tāpēc, ka, šķiet, jūs esat vienmēr ceļā.
Es jūtos kā bez mājām. Man pietiek ar vienu koferi. Pirms kāda laika man nebija savas darbnīcas un dzīvokļa, tagad esmu mazliet pietauvojies. Man patīk ceļot. Pārbraucieni un nemitīga vides maiņa mani uzlādē. Man patīk, ka fotografējamās vietas un ēkas nenāk pie manis, bet man jādodas pie tām. Es strādāju viens pats un gaidu mirkli, kad man vajadzēs tikai aifonu, lai visu varētu nobildēt. Tad es varēšu atteikties pat no fotokameras nēsāšanas.
Jūs vienmēr esat interesējies par jaunākajām tehnoloģijām fotogrāfijā.
Jā, taču jāpatur prātā, ka tehnika un tehnoloģijas ir tikai darba rīki. Ir dabiski, ka vēlos strādāt ar labākajiem darba rīkiem, kādi ir iespējami. Esmu priecīgs, ka aizspriedumi pret digitālo fotogrāfiju, kādi bija pirms 15 gadiem, kad es sāku profesionāli fotografēt, ir zuduši. Tikai izmantojot digitālo fotogrāfiju, iespējams strādāt tādā veidā, kā es to daru, – daudz ceļot vienam pašam un fotografēt jebkurā vietā. Ja es būtu strādājis XX gadsimta 60. un 70. gados, tad, lai nofotografētu arhitektūru, man būtu bijuši vajadzīgi trīs asistenti, liela kamera un atsevišķi pārvietojami gaismu statīvi. Protams, tā laika fotogrāfija bija citāda nekā mūsdienās.
XX gadsimta vidus arhitektūras fotogrāfijā bija arī tik spēcīgas personības kā Jūliusa Šūlmana laiks, kura amerikāņu modernisma villu fotogrāfijas ir līdzvērtīgi mākslas darbi viņa fotografētajai arhitektūrai.
Protams, fotogrāfa personība ir būtisks aspekts. Man šķiet dīvaini, ka joprojām kāds uzskata, ka fotogrāfija ir objektīvs medijs. Nē, tas ir ļoti subjektīvs vēstījums un personisks skatījums. Man gan par fotogrāfa personību svarīgāks šķiet vēstījums, ko viņš vēlas ar attēlu pastāstīt. Man svarīgāka ir fotogrāfa spēja atrast stāstu un to izklāstīt fotogrāfijā. Fotogrāfijas kvalitāti un vērtību nosaka stāsts.
Jūs kā fotogrāfijas autors labprātāk paliekat fonā?
Jā, laikam gan. Vairāk par mani pašu, par manām izjūtām mani interesē cilvēki, kurus es redzu, tas, ko un kā viņi dara, kā cilvēki lieto pilsētu, pielāgo to sev. Fotografējot es nonāku ciešā saskarē ar cilvēkiem, dažkārt pat konfrontācijā.
Par jums tiek teikts, ka jūs arhitektūras fotogrāfijā atgriezāt cilvēkus. Ir stāsti par modernisma ziedu laiku arhitektiem, kuri ir lūguši pat no savu publisko ēku fotogrāfijām retušēt cilvēkus, izgriezt viņus ārā, lai cilvēki nebojātu skatu uz arhitektūru.
Kad pirms padsimt gadiem sāku strādāt ar arhitektiem, biju patiesi pārsteigts par viņu attieksmi pret cilvēkiem. Kad arhitekti veido maketus un trīsdimensiju vizualizācijas, tur vienmēr ir skaisti un smaidīgi cilvēki, bet, kad ēka ir uzcelta, viņi vēlas cilvēkus izdzīt ārā un fiksēt ēku bez tās lietotājiem, lai fotogrāfijā būtu redzama tīra un neskarta arhitektūra.
Kā profesionālam fotogrāfam man vienmēr ir mazliet biedējoši, kad es tieku aicināts nofotografēt ēku, pirms tā ir līdz galam pabeigta. Uzdevums ir uzņemt arhitektūras skaistākos skatus, bet man pašam ir svarīgāk parādīt, kā ēka iekļaujas apkārtnē, kā cilvēki to apdzīvo, kā tā pamazām kļūst par cilvēku ikdienas un apziņas daļu. Man ir būtiskāk par skaistu arhitektūras fotogrāfiju fiksēt cilvēku attieksmi pret to. Kad jauna ēka ir tikko uzcelta, cilvēku reakcija var būt dažāda. Man ir būtiski to notvert un fiksēt.
Kas ir arhitektūra jūsu fotogrāfijās? Tā ir skatuve, fons cilvēkiem?
Man arhitektūra patiešām ir tikai fons.
Vai esat to teicis arhitektiem, kuri pasūta jums savu ēku fotosesijas?
Teiksim tā, es neesmu savu attieksmi uzsvēris. Man liekas, ka arhitektūra var būt labs iemesls kādam stāstam, iemesls norādīt uz vietas svarīgumu, atklāt cilvēku dabu. Mani interesē arhitektūras un cilvēka mijiedarbība, ko arhitekti ne vienmēr var paredzēt, noteikt un kontrolēt. Uzceltas ēkas sāk dzīvot pašas savu dzīvi.
Lasīju, ka jūs, pirms devāties fotografēt Oskara Nīmeiera projektētās ēkas Brazīlijas galvaspilsētā, pētījāt viņa ēku rasējumus un pilsētas plānojuma ieceres.
Ne vienmēr es iepriekš tik rūpīgi pētu fotografējamo objektu. Dažkārt pat ir labi, ja tu nonāc kādā vietā kā balta lapa bez zināšanām un priekšstatiem, tas dod iespēju atklāt kaut ko vēl nepamanītu.
Kā jūs izvēlaties arhitektus, ar kuriem sadarboties?
Es neizvēlos arhitektus, bet gan viņu projektētās ēkas, kurās redzu potenciālu kādam stāstam, ko man gribētos izstāstīt par pašām ēkām, to atrašanās vietu, par to, kāpēc tās ir uzceltas.
Kas ir laba arhitektūras fotogrāfija?
Es negribētu arhitektūras fotogrāfiju kaut kā īpaši izdalīt. Jebkurai fotogrāfijai būtiskākais ir izstāstīt stāstu, rosināt iztēli un ieinteresēt cilvēkus, kuriem ar attēlā redzamo nav tiešas saistības, piemēram, ieinteresēt par arhitektūru tos, kuri nav arhitekti.
Paldies par sarunu!
Tikai nesauciet mani par arhitektūras fotogrāfu. Es tā nejūtos. Mani interesē fotografēt arī kaut ko citu, ne tikai ēkas.
Fotogrāfa Ivana Bāna mājaslapa: iwan.com
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
