Mājokļi ir viens no aktuālākajiem arhitektūras dienaskārtības jautājumiem daudzās valstīs. Notiek aktīvas diskusijas, tiek publicēti izdevumi, kuros arhitekti pārliecinoši iestājas par mājokļu pieejamību un apspriež veidus, kā to nodrošināt. Arī Latvijā arhitektiem būtu pienākums šajā sarunā iesaistīties. Šādu viedokli pauž urbāniste Evelīna Ozola – viena no ekspozīcijas Kopā un atsevišķi/Together and Apart kuratorēm. Šī izstāde pārstāvēja Latviju 2018. gada Venēcijas arhitektūras biennālē. No 1. februāra līdz 27. martam ekspozīcijas Kopā un atsevišķi daļa būs skatāma galerijā ISSP Berga bazārā Rīgā.
Evelīna Ozola ir arhitekte un urbāniste, kura izglītību ieguvusi Rīgas Tehniskajā universitātē un Delftas Tehniskajā universitātē. Viņa ir viena no radošo industriju informatīvās platformas fold.lv dibinātājām un raksta par pilsētplānošanu un dizainu. Evelīna kopā ar kursabiedru Tomu Kokinu rīkoja Rīgas Tehniskās universitātes vasaras skolu, kurā arhitektūras studenti un jaunie arhitekti radīja instalācijas un dažādus objektus, testējot savas idejas uzreiz pilsētvidē. Evelīna uzskata, ka arhitektiem un plānotājiem uz pilsētu jāraugās ne tikai no putna lidojuma skatpunkta, bet arī dažkārt pat burtiski pašiem jāiejūtas lietotāju lomā. Viņa kopā ar Tomu Kokinu radīja Miera ielas fragmenta maketu mērogā viens pret vienu un izstādīja to pilsētvidē, lai pierādītu, ka, tikai nedaudz mainot ielas dizainu, var ievērojami uzlabot tās kvalitāti visiem lietotājiem. Evelīna ir strādājusi par pasniedzēju arhitektūras skolās Latvijā un Zviedrijā.
Kāda tev šķita 2018. gada Venēcijas arhitektūras biennāle kopumā?
Kad beidzot izdevās visu apskatīt, man biennāle patika. Patika tik ļoti, ka ekspozīcijas atdzīvināja manī sen nejustu interesi par arhitektūru. Taču es arī saprotu, ka šī patika balstīta nostalģijā. Vairākas biennāles izstādes rādīja arhitektūru, kāda tā bijusi agrāk, un lietas, ko mūsdienu arhitektūrā vairs nedara vai dara arvien mazāk. Piemēram, Dārzu galvenajā paviljonā bija daudz skaistu zīmējumu – vairākas telpas tikai ar XX gadsimta sākuma un vidus arhitektu zīmēto. Tie slavina un rāda arhitektūru kā veclaiku amatu. Mūsdienās gandrīz neviens vairs tik skaisti nezīmē. To pašu var teikt par šveiciešu arhitekta Pētera Cumtora maketiem, kas visiem biennālē tik ļoti patika. Tādus vairs neviens netaisa, jo, lai tādi maketi taptu, vajag laiku, iedziļināšanos un iespēju tādā veidā strādāt. Tas viss ir roku darbs, ko mūsdienās izmanto arvien mazāk.
Interesanti – jo tālāk mūsdienu ikdienas arhitektu darbs attālinās no skicēm un rasējumiem ar roku, jo vairāk tie parādās izstāžu zālēs. Datorvizualizāciju eksponēšana tiek uzskatīta par sliktu stilu.
Iespējams, tā ir nožēla par prasmēm, kas izzūd un vairs nav vajadzīgas. Tas ir saistīts arī ar mūsu izpratni par skaisto, pagātnes prasmju idealizēšanu, jo izstādēs redzam tikai izmeklētus labākos piemērus. Liela daļa mūsdienu arhitektu darba nav skaista. Attēli ir vairāk reālistiski, efektīvi pārliecināšanas instrumenti. Arhitektūrā ienāk virtuālās realitātes rīki, lai projektu pasūtītāji un plašāka publika varētu gūt īstenībai pietuvinātu pieredzi, vēl pirms ēka ir uzbūvēta. Arī digitāli radīts attēls var būt skaists. Piemēram, Lielbritānijā Bārtleta Arhitektūras skolas un Arhitektūras asociācijas studentu darbu skatēs mēdz būt fantastiski zīmējumi.
Daudzi šo Venēcijas biennāli kritizēja par tēmas vispārīgumu.
Taisnība, ka pēc biennāles ir grūti pateikt, par ko tā īsti bijusi. Tēma Brīvā telpa bija ļoti plaša, un kuratoru Ivonnas Farelas un Šellijas Maknamaras sagatavotais apraksts bija vēl plašāks. No vienas puses, vispārīga, plaši interpretējama tēma ir laba. No otras puses, – šāda neprecizitāte ir mazliet negodīga pret apmeklētājiem, viņi var tikai minēt, ko redzēs Venēcijā. Es piekrītu kritikai, ka tēma varēja būt mūsdienīgāka, reaģēt uz laikmeta izaicinājumiem.
Piemēram, šī gada Oslo arhitektūras biennāles tēma ir Degrowth – pretmets izaugsmei, arī telpiska sarukšana. Tas ir ļoti aktuāli. Oslo biennālei ir skaidri strukturētas apakštēmas, kas runā par jaunām ekonomiskām sistēmām, demogrāfiskām pārmaiņām, tehnoloģiju ietekmi uz nodarbinātību. Tā šķiet produktīvāka pieeja, taču šī ir mazāka izstāde, kurā kuratoriem ir lielāka iespēja visu pārraudzīt.
Arī Roterdamas Starptautiskajai arhitektūras biennālei ir no Venēcijas atšķirīga pieeja.
Te mēs redzam atšķirību starp holandiešu un itāļu mentalitāti. Venēcijas biennāle ir vairāk par arhitektūras skaistumu, ideoloģiskām nostādnēm. Kuratoru sapulcēs biennāles direktors Paolo Barata vairākkārt salīdzināja arhitektūru ar dievieti. Grūti iedomāties, ka kāds tā runātu Nīderlandē. Daudziem Roterdamas biennāle šķiet pārāk pragmatiska. Tur ir maz nostalģijas, vairāk analīzes, secinājumu, inženiertehnisku risinājumu. Nīderlandieši nevar nerunāt par klimata pārmaiņām, jo viņiem tās ir īpaši bīstamas.
Īstenībā paradoksāli, ka Venēcijā par to runā tik maz, kaut arī daļā izstāžu telpu pagājušajā rudenī ūdens bija līdz potītēm. Roterdamas biennāle ir ārkārtīgi produktīva – rīkotāji veiksmīgi panāk sadarbību starp dažādām ministrijām, plānošanas institūtiem, pilsētu vadību un arhitektiem, tāpēc biennālē izstādītie risinājumi ir praktiski īstenojami vai jau tiek ieviesti dzīvē. Jāpatur gan prātā, ka Roterdamas biennāle, kaut arī nosaukumā tiek dēvēta par starptautisku, ir diezgan lokāls pasākums bez nacionālām valstu ekspozīcijām kā Venēcijā.
Roterdamas arhitektūras biennāles direktors Džordžs Bruhmans teica, ka viņš nav pārliecināts, ka nākamā biennāle Roterdamā būs izstāde un vai tas ir īstais medijs, kā atspoguļot arhitektūras problēmas un rast tām risinājumus.
Tas ir atkarīgs no tā, kādu auditoriju viņš vēlas uzrunāt. Televīzijas raidījums vai YouTube kanāls droši vien sasniegtu plašāku publiku, savukārt izstādes un grāmatas ir vecmodīgāki mediji un sasniedz mazāk, toties ieinteresētākus cilvēkus. Nesen, kad piedalījos konferencē Sidnejā, mani intervēja podkāstam. Mani personīgi podkāsti šausmina, bet daudziem tas šķiet ļoti labs izziņas veids. Starp citu, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla arhitektūras filmu programma bija ļoti labi apmeklēta. Kino ir lielisks, viegli uztverams medijs.
Runājot par biennāļu lietderīgumu, varētu teikt, ka mūsu piegājiens bija pragmatisks. Abi ar Matīsu (arhitekts Matīss Groskaufmanis, viens no Latvijas ekspozīcijas kuratoru komandas – K. B.) esam studējuši Nīderlandē Delftas Tehniskajā universitātē, un nīderlandiešu pieeja laikam neizbēgami iesūcas asinīs. Mēs gribējām, lai Latvijas ekspozīcija sniegtu noderīgu rezultātu. Neesam bagāta valsts, un dalībai Venēcijas biennālē atvēlētais finansējums ir reta izdevība izpētīt kaut ko vēl neizpētītu vai radīt pilnīgi nekomerciālu arhitektūras kultūras projektu. Mums ir svarīgi, lai no mūsu ekspozīcijas un pētījuma būtu labums arī vietējai arhitektūras kultūrai, tāpēc izvēlējāmies mājokļu, precīzāk – daudzdzīvokļu namu, pētniecību un tāpēc ekspozīciju papildina divas grāmatas.
Izdevums angļu valodā ir vairāk atskats pagātnē, arī pavisam nesenā, kas ir maz pētīta. Tas aptver plašāku teorētisko un filosofisko kontekstu. Grāmatā latviešu valodā esam pievienojuši pašreizējās situācijas analīzi, nepieciešamos risinājumus un jautājumus, par kuriem būs jādomā tuvākajā nākotnē.
Mūsu izvēlētās tēmas aktualitātes apliecinājums ir fakts, ka valdība tagad atgriežas pie mājokļu politikas veidošanas. Cilvēki turpina pārcelties uz pilsētām – ne tikai uz Rīgu, bet arī uz reģionu centriem. Visiem šiem jaunajiem pilsētniekiem ir nepieciešams mājoklis. Ir jārisina arī daudzdzīvokļu ēku renovācijas jautājumi, jācenšas samazināt ekonomisko nevienlīdzību. Lai gan šķiet, ka jaunu daudzdzīvokļu ēku projekti tiek īstenoti katru dienu, ka dzīve uzlabojas un katrs var tikt pie sava dzīvokļa, tie ir pieejami tikai mazai daļai Latvijas iedzīvotāju. Kopš neatkarības atjaunošanas esam dzīvojuši ar pārliecību, ka visu atrisinās brīvais tirgus – uzņēmēji investēs, arhitekti projektēs, būvnieki cels, un cilvēki pirks mājokļus. Taču dzīvokļu tēmai ir arī sociālā dimensija, kuru tirgus nerisina.
Mājokļi ir viens no aktuālākajiem arhitektūras dienaskārtības jautājumiem daudzās valstīs. Notiek aktīvas diskusijas, tiek publicēti dažādi izdevumi, kuros arhitekti pārliecinoši iestājas par mājokļu pieejamību un apspriež veidus, kā to nodrošināt. Arī Latvijā arhitektiem būtu pienākums šajā sarunā iesaistīties. Ir noderīgi zināt, kādi spēki šos jautājumus ietekmē un kā ar tiem strādāt.
Jūsu ekspozīciju pavadošajā grāmatā angļu valodā ir politologu, ekonomistu un vēsturnieku teksti.
Tāpēc ka mūs interesē arhitektūra, kas ir nevis izolēta no pārējām sabiedrības jomām, bet kontekstā ar parādībām, kuras to ietekmē. Īpaši mājokļu būvniecībā pašlaik arhitektu loma ir maznozīmīga.
Jūs ekspozīcijas maketu veidošanai uzrunājāt māksliniekus. Pašu arhitektu veidoti tie būtu pārāk praktiski?
Arhitektūras makets ir praktiska lieta – darba instruments, ar kuru arhitekts pārbauda mērogu un proporcijas. Tie skaidrā un nepārprotamā veidā reprezentē telpu, kādu to esi iedomājies. Izstādē ar maketu starpniecību vēlējāmies atainot dažādus procesus, ēku iedzīvotājus un viņu attiecības, tam visam klāt bija nepieciešams arī emocionālais slānis. Mums gribējās, lai maketi stāsta par ikdienā neredzamo, turklāt poētiskā manierē.
Mani vispār interesē, kā fizisku objektu var pārveidot, lai tas kļūtu intriģējošs, aizkustinātu un liktu aizdomāties. Kuratoru komandā bijām divi arhitekti un divi ar teātra jomu saistīti cilvēki (scenogrāfe Anda Skrējāne un Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa – K. B.). Scenogrāfija, aktieru darbs ir disciplīnas, kas spēj izraisīt spēcīgas emocijas. Mazliet no teātra maģijas mēģinājām pārnest uz arhitektūras izstādi. Arī eksponētās Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas nav "pareizās" arhitektūras fotogrāfijas. Tajās ēkas nav redzamas saulainā dienā ar priecīgiem cilvēkiem priekšplānā, bet gan tādas, kādas tās ir ikdienā, – mazliet apbružātas, ar dažādiem paštaisītiem pielāgojumiem, turklāt iemūžinātas ziemā.
Esmu pārliecināta, ka mūsdienās nedrīkst strādāt izolēti tikai savas profesijas, sava sociālā loka vai vienas valsts robežās, jo tā ir lielāka iespēja kļūdīties, izdarīt aplamus pieņēmumus, aiziet nepareizā virzienā. Sastrādāšanās ar dažādiem cilvēkiem atklāj vairākas patiesības, liek šaubīties par saviem pieņēmumiem, raisa arī konfliktsituācijas – tas nav patīkami, bet ir nepieciešami, lai gūtu labāku rezultātu.
Tu sevi piesaki kā urbānisti.
Tā ir rakstīts manā Delftas Tehniskās universitātes diplomā, un tas šķiet godīgāk – urbānisms ietver gan projektēšanu, gan pētniecību, jautājumus par pilsētvidi visdažādākajos mērogos. Tās ir tās dažādās lietas, ar ko nodarbojos. Lai gan daudz rakstu, neuzdrošinos sevi saukt par žurnālisti.
Ja atgriežamies pie Roterdamas arhitektūras biennāles, tās kuratori apgalvo, ka mūsdienās arhitektūra ir urbānisms, ka arhitekti ir atbildīgi par cilvēces kopējās attīstības gaitu.
Tipiska arhitektu vīzdegunība! Arhitekti diez vai izlems cilvēces attīstības virzienu, bet būtu lieliski, ja viņi domātu ne tikai par atsevišķām ēkām, bet par plašāku pilsētas telpu. Lai gan pati esmu ieguvusi vispusīgu izglītību, izjūtu lielu cieņu pret arhitektiem un citiem sava amata meistariem, kuri ir specializējušies kādā vienā jomā un lieliski pārvalda, piemēram, dažādu materiālu izmantošanas iespējas.
Kad man bija jāizstrādā diplomdarbs, Delftas Tehniskajā universitātē, tika izveidota jauna meistardarbnīca/studija. To vadīja apvienības Crimson Architectural Historians līderi. Tur mūs iedrošināja strādāt citādi, nekā tradicionāli pilsētplānošanas skolās ierasts. Mēs pētījām koruptīvās shēmas pašvaldībās, migrantu dzīves apstākļus un kā dažādi nodokļi ietekmē pilsētas attīstību. Profesors lekcijās stāstīja par hiphopa albumiem un šausmu filmām kā popkultūras spoguļattēlu mājokļu politikas netaisnībām un pilsētplānošanas kļūdām. Mūs mudināja skatīties ārpus profesijas robežām, saredzēt lielākas kopsakarības.
Lasīju, ka tu labprāt gribētu strādāt kādā no nekonvencionālajām arhitektu apvienībām, kā Assemble vai Forensic Architecture.
Kad beidzu studijas, šie arhitektu kolektīvi veidojās un kļuva arvien pamanāmāki. Tas bija saistīts arī ar globālo ekonomisko krīzi, kad ievērojami samazinājās arhitektu darba iespējas. Pēckrīzes laiks arhitektiem bija ilgs un grūts, bija sevi profesionāli jāpiepilda citādi, nekā ierasts. Šie kolektīvi pavēra jaunus ceļus arhitektūrā. Kurš gan pirms tam būtu iedomājies, ka arhitekta prasmes var izmantot kara noziegumu atklāšanā, kā to dara Forensic Architecture, vai ka arhitekti paši savām rokām var izgatavot keramikas flīzes un strādāt par vidutājiem starp apkaimju kopienām un pilsētas vadību, kā to dara Assemble. Taču nevar noliegt, ka šāds darbs nav ienesīgs. Tā ir darbošanās uz komerciālās arhitektūras un sociālā darba robežas, ko uz priekšu virza nevis bizness, bet misijas apziņa. Pēc skolas labprāt būtu kādai no šīm domubiedru grupām pievienojusies, bet tas nebija finansiāli iespējams. Assemble tikai tagad – pēc deviņu gadu darba – pieņem pirmos darbiniekus.
Mani aizrauj arhitektūras kultūra un pētniecība, izstādes, publikācijas, vasaras skolas, instalācijas un hepeningi, kas varbūt ir diezgan attālu no praktiskās projektēšanas, bet virza uz priekšu arhitektūras idejas un definē vērtības. Tas ir svarīgi ne tikai arhitektūrā, bet jebkurā nozarē. Man liekas, ka Latvijas arhitektūrā liels notikums bija Ievas Zībārtes veidotā izstāde Process, kopš kuras pagājis jau 11 gadu. Nozīmīga bija arī izstāde par arhitekti Martu Staņu. Daudzi tajā uzzināja, ka vispār ir bijusi tāda arhitekte. Toreiz šī izstāde saņēma Latvijas Arhitektūras gada balvu. Šāds starptautiskās žūrijas lēmums izpelnījās kritiku vietējo arhitektu vidū.
Pēc tam, mainot Latvijas Arhitektūras gada balvas nolikumu, tika darīts viss, lai balva vairs nekad nenonāktu pie izstādes.
Tas bija kā lakmusa papīrs, kas uzrādīja, kāda ir mūsu arhitektūras vide un ko arhitekti patiesībā domā par izstādēm. Viņuprāt, tā ir jauka izklaide, bet ne īsts darbs un īsta arhitektūra. Man šī arhitektu reakcija ir atstājusi nospiedumu zemapziņā, ka rakstīšana par arhitektūru un izstādes ir mazvērtīgs darbs. Labākajā gadījumā var saņemt mierinājuma balvu – tādu papliķēšanu pa plecu, ka ir jau labi, ka mēs kaut ko tādu darām.
Assemble un Forensic Architecture arī vairāk tiek novērtēti laikmetīgās mākslas scēnā, nevis ar arhitektūras nozares atzinību.
Māksla ir atvērtāka. Tur ir saprotama un atbalstīta izkāpšana no savas kastītes. Nesen pārlasīju Džeremija Tilla grāmatu Architecture Depends. Aptuveni trešdaļa ir veltīta arhitektūras izglītības kritikai. Pats būdams profesors, Tills apraksta, kā arhitektūras izglītības sistēma ir veidojusies par slēgtu sabiedrību ar savām iesvētību tradīcijām, ar vienādu pareizo ģērbšanās stilu un sekošanu meistaram. Šī tradīcija ir maz mainījusies. Mēs studiju laikā strādājam izolētā vidē. Sēžam darbnīcās un zīmējam ideālus projektus ideālai pasaulei. Studenti nesatiek reālu pasūtītāju, kurš vēlas iegūt pēc iespējas vairāk pārdodamu kvadrātmetru. Tur nav būvnieku, kuri iebilst pret tavu projektu. Arī manā lieliskajā Delftas Tehniskajā universitātē urbānisma studijās bija tikai dažas tikšanās ar kopienām, kuru dzīvi ietekmētu mūsu uz papīra vilktās līnijas, un ar politiķiem, kuriem ir vara šīs līnijas ieviest dzīvē. Slēgtā vidē strādājot, veidojas pārliecība, ka esam paši gudrākie un pārējie mūs nesaprot. Manuprāt, arhitekti lielā mērā paši ir vainīgi daudzās savās problēmās.
Tas ir nepopulārs viedoklis arhitektu vidū.
Ir saprotams, ka arhitekti vēlas saglabāt profesijas prestižu un tēlu sabiedrības acīs, bet arī pašiem jāspēj mainīties. To sakot, es nedomāju tikai pāreju no analogiem uz digitāliem rīkiem.
Kad Spēlmaņu naktī galveno balvu saņēma izrāde Dvēseļu utenis, apvienības Kvadrifrons jaunieši teica, ka viņi ir pierādījums, ka arī Latvijā var veiksmīgi strādāt, neesot kāda liela teātra štatā, ka viņi varot darīt to, kas patīk. Vai arī tavs darbs ir šāda strādāšana ārpus ierastajiem arhitektu biroja rāmjiem?
Tas ir atkarīgs, ko saprot ar vārdu "veiksmīgi". Kādā dzīves posmā svarīgākais ir īstenot savas idejas, pašrealizēties, bet tas mainās. Ar darbu sevi emocionāli piepildīt un arī nopelnīt naudu ir rets un skaists izņēmums. Daļa mana darba pieder kultūras jomai. Nav noslēpums, ka ar Latvijā pieejamo finansējumu izdzīvot ir grūti.
Pie mums arhitektūras pētniecība netiek pienācīgi finansēta un nīkuļo. Žēl, ka Latvijas Arhitektu savienība nevar piedāvāt kvalitatīvu arhitektūras literatūras bibliotēku. Es ļoti novērtēju to, ko dara Latvijas Arhitektūras muzejs, bet man ir žēl, ka tam nav lielāku telpu un resursu, lai krājumā iekļautu arī mūsdienu arhitektūru. Piemēram, Nīderlandē bijušais Arhitektūras institūts, kas tagad atrodas Jaunā institūta paspārnē, jau sācis arhivēt arhitektūras projektus, kas digitāli tapuši kopš XX gadsimta 80. gadiem. Tepat Tallinā ir ievērojami lielāks Arhitektūras muzejs ar vairāk nekā desmit darbiniekiem, izglītības un pētniecības programmām. Drīz braukšu uz konferenci Viļņā, ko kopīgi rīko igauņu un lietuviešu pētnieki.
Lietuvā arhitektūras pētniecība ir daudz vairāk attīstīta nekā pie mums.
Jā, daudzās jomās lietuvieši mums ir priekšā. Aktīvi darbojas Lietuvas Arhitektūras fonds, universitātēs strādā pētnieki. Kauņā ir arhitektūras festivāls. Tas notiek Kauņā, kas pat nav valsts galvaspilsēta! Tur centrālajā gājēju ielā ir arhitektūras izstāde un regulāri viesojas lektori no ārzemēm. Ideju apmaiņa, diskusijas ir ļoti svarīgas arhitektūras kultūras attīstībai. To Rīgā pietrūkst. Pilsētvides kvalitāti vairāk veido arhitektūras vidējais līmenis, nevis atsevišķi spoži darbi. Vidējais līmenis mums aiz matiem jāvelk uz augšu, vairāk jādomā par sabiedrību, vidi, tehnoloģijām, jādiskutē ar kolēģiem citās valstīs, lai ienāk jaunais. Citādi mēs par vēlu attapsimies, ka pasaule ir mainījusies, bet mēs netiekam tai līdzi.