Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Pieklusinātā trauksme un izklaidējošā nākotne

Līdz 26. novembrim notiekošās 57. Starptautiskās Venēcijas mākslas biennāles kuratores pieskāriens ir maigs, tas ļauj saskatīt nacionālo paviljonu pienesumu.

No Venēcijas biennāles visvairāk gaidām ziņas, kā tajā vērtēts Latvijas paviljons ar Miķeļa Fišera izstādi Kas slikts var notikt. Labi! Lūk, kuratore Inga Šteimane apkopojusi dažas atsauksmes: jau drīz pēc atklāšanas Latvijas paviljons iekļuvis kultūras portāla The Upcoming topa desmitniekā. Recenzente Anna Sotere savu atsauksmi noslēdz šādi: "Nevairoties no humora, ekspozīcija norāda uz tām ekscentriskajām lietām, no kurām cilvēciskās būtnes nobīstas, saskaroties ar patiesi satraucošām pārmaiņām mūsu vidē un valdībās." Savukārt ietekmīgais medijs The Calvert Journal, kas veltīts Austrumeiropas, Krievijas, Balkānu un Centrālāzijas mākslai, secina, ka Fišera veikums ir "iespējams, viens no humoristiskākajiem – un tracinošākajiem Jauno Austrumu piedāvājumiem šā gada biennālē", un iekļauj to vienpadsmit ieteiktāko sarakstā. "Viņa darbu mērķtiecīgā daudznozīmība ļauj tiem izvairīties no jebkura vienkāršota skaidrojuma vai tiešas nozīmes attiecinājuma, un tieši tas galu galā ir tik atsvaidzinoši," secina topa autore Anna Harisone. Populārais resurss Artnet.com vienam no Miķeļa Fišera kokgriezumiem piešķīris dažādi interpretējamās Dīvainākās gleznas titulu, savukārt medium.com sadarbībā ar London Art Map raksta, ka Miķeļa Fišera "izstāde bija viena no nedaudzajām, kurai izdevies uztvert to, cik izcili absurda ir šodienas politiskā situācija". Pārsteigumu sagādājis Filipīnu laikraksts Philstar Global publikācijas ievadā par savas valsts paviljonu. Rakstā tiek piesaukts Gabriels Garsija Markess un maģiskais reālisms saistībā ar Gruzijas paviljonu, kā nākamais spilgtais un galvu reibinošais notikums minēts Latvijas paviljons. Ar piebildi: "Miķelis Fišers – neuzminēsiet! – ir latvietis." Kā šī gada Latvijas izvēle sasaucas vai atšķiras no tuvāku un tālāku kaimiņu piedāvājuma, varam spriest pēc Maijas Rudovskas piezīmēm biennālē.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Venēcijas mākslas biennāle, kura šogad svin jau 57. gadu pāri, kā ierasts, aktivizē pilsētu īpašai mākslas pieredzei, piedāvājot apjomīgu materiālu gan tradicionālajās biennāles norises vietās Arsenālā un Dārzos, gan citviet Venēcijā. Bez galvenās izstādes, kuru šogad veidojusi franču izcelsmes kuratore Kristīne Masela no Pompidū centra Parīzē, biennālē iekļautas 85 nacionālo paviljonu prezentācijas. Paralēli tam biennāles laikā sarosās arī citas institūcijas, pārticīgie un bieži turpat pilsētā bāzētie privātie kolekciju nami un fondi, kas spēj piedāvāt apskatei interesantu materiālu. Šogad īpašu uzmanību pelna Prada Foundation, V-A-C jaunā izstāžu zāle, Palazzo Fortuny un Demjena Hērsta skaļi pieteiktā izstāde Palazzo Grassi telpās. Jāsaka, tas viss kopumā Venēcijas pieredzi padara par reizē aizrautīgu un arī frustrāciju pilnu ceļojumu, jo aplūkot visu nav iespējams – vienmēr ir risks neredzēt ko vēlamu. Tāpēc katrs apmeklētājs šo vizīti noslēdz ar savu plusu un mīnusu sarakstu.

Venēcijas biennāles galvenā izstāde Viva Arte Viva atstāja sievišķīgi poētisku un visai piezemētu iespaidu, akcentējot amatniecību, etnogrāfiju, komūnu praksi, pieredzes atšķirības, spirituālismu, darināšanu un iedvesmu un izceļot pašus māksliniekus un viņu darbus. Ekspozīcija pēc iepriekšējās reizēs redzētajām maskulīni agresīvajām izstādēm, piemēram, 2015. gadā kuratora Okvui Envezora vadībā veidotās apokaliptiski tumšās ekspozīcijas, šoreiz šķiet pieticīga un klusa. Daudzi to dēvē par konceptuāli vāju, tādu, kas nesagādā īpašus pārdzīvojumus, tomēr, manuprāt, kuratores pieskāriens šoreiz ir diezgan atbruņojošs, jo līdzās slavenību baudīšanas priekam iespējams saskatīt arī daudzu citu mākslinieku, īpaši nacionālo paviljonu, pienesumu.

 

Nākotnes un pagātnes rēgi

Šāgada favorīte, kā to norādījuši daudzi kritiķi un ko atzinīgi novērtējusi arī biennāles žūrija, apbalvojot ar Zelta lauvu, ir vācu mākslinieces Annes Imhofas performance Fausts. Šis darbs noteikti ir pelnījis uzmanību savas spēcīgās klātbūtnes dēļ – pie ieejas skatītājus sagaida divi sargsuņi un visu paviljonu apjož žogs. Ienākot paviljonā, iespējams saskatīt stilīgi ģērbtus jauniešus, kuri lielākoties darbojas zem caurspīdīgas stikla grīdas, virs kuras pastaigājas skatītāji. Mākslinieki, kuri vairākumā ir baltās rases pārstāvji ar androgīnu izskatu, dzied, dejo, piedalās cīņās, kurina ugunskuru un veic citas darbības. Skatīšanās laikā nepamet uzmācīga sajūta, ka esmu iekļuvusi neatļautā teritorijā. Tāda kā lūrēšanas situācija aktivizē vainas sajūtu, tomēr nespēju no šīs performances atrauties, jo tās enerģija ir ievilinoša. Tajā izgaismojas gan jautājumi par cilvēka lomu mūsdienu sabiedrībā, privāto un publisko, gan par atsvešinātību un vienlaicīgi tuvumu.

Netālu no Vācijas paviljona Dārzos skatāmi arī citi spēcīgi sniegumi. Piemēram, šogad skatītājus pievilināja Somijas paviljona mākslinieku Erkas Nisinena un Natenjela Melorsa darbs The Aalto Natives, kas izspēlē diezgan abstrakti komisku scenāriju par nākotni. Runājoša milzu ola Gebs un cilvēks ar kasti galvas vietā – Atums iemieso dievus, kas atgriežas uz planētas, kuru paši radījuši pirms miljons gadiem. Planētā jeb vietā saskatāma līdzība ar kultūras kā tādas pirmsākumiem. Gebs un Atums tur sastopas ar dažādiem dīvainiem radījumiem – mākslinieki uzbur diezgan psihedēliski sirreālu ainu, kurā notikumi un darbības bieži šķiet nesaprotami un bezjēdzīgi. Absurdais scenārijs un dīvainie tēli iztaujā pamatprincipus un pieņēmumus, uz kuriem balstās sabiedrība, vara, reliģija un citas mūsdienu institūcijas. Teatralizētā vide, kaut arī absolūti iztēlota, raisa déjà vu sajūtu, jo vēsta par kaut ko pazīstamu, mums zināmu, kas notiek apkārt, – tikai ikdienā mēs uz to nespējam tā palūkoties. Politiskā satīra un humors nav nemaz tik bieži sastopami rīki laikmetīgās mākslas vidē, tas liek aizdomāties, kāpēc gan māksla nespēj būt vairāk atbrīvota savās izpausmes formās. Nisinens un Melorss brīnišķīgi parāda, ka ar jokiem var vēstīt kaut ko nopietnu, nezaudējot spēju izklaidēt skatītāju.

Pagātnes un nākotnes rēgi satiekas Krievijas paviljonā, kurš šogad nodēvēts par Theatrum Orbis – Pasaules teātri – un kuru pārstāv mākslinieki Griša Bruškins, Recycle Group un Saša Pirogova, piedaloties arī vairākiem mūsdienu krievu komponistiem. No strādniekiem un karavīriem līdz mūsdienu hakeriem, kurus pavada droni, androīdi un citi mehāniski ķermeņi, tiek radītas dīvainas teatralizētas ainas iespaidīgas mūzikas un gaismu pavadījumā. Krievi paviljonā izspēlē situāciju starp ideoloģisku retoriku un tās kritiku, ietverot spēcīgas atsauces gan uz padomju vēsturi, gan Putina tagadni. Piemēram, visizteiksmīgākais elements šajā izstādē bija skulptūras, kas attēlo akmenī iekaltus, sastingušus tēlus, kuri spēji atdzīvojas ar telefona lietotņu palīdzību jeb pieskaroties virtuālajai realitātei. Sava veida duālisms jeb divas atšķirīgas pasaules, uz ko mākslinieki norāda šajā izstādē, ir realitāte mūsdienu Krievijā un ne tikai tur.

 

Un sievietes

Vēl viens no maniem favorītiem Dārzos ir Šveices paviljons, kurā skatāma grupu izstāde, mūsdienu mākslinieku komentārs par modernisma klasiķa Alberto Džakometi mantojumu. Jāatzīmē, ka Džakometi nekad nav pārstāvējis Šveici Venēcijas mākslas biennālē, kaut gan vairākkārt dzīves laikā saņēmis šādu piedāvājumu. Filipa Kaizera kūrētā izstāde Venēcijas sievietes/ Women of Venice piedāvā gan jaunus darbus, ko radījušas Kerola Bova un Terēza Habarda tandēmā ar Aleksandru Birhleru, gan arī svaigu skatījumu, kā lūkoties uz mākslas vēstures klasisku.

Īpašu uzmanību prasa Habardas un Birhlera semidokumentālais videodarbs, jo tas ir veltījums aizmirstajai amerikāņu skulptorei Florai Majo, kura XX gadsimta 20. gados bija Džakometi mīļākā. Šis darbs pārvirza fokusu no mākslinieka darbiem kā nošķirta, izolēta materiāla uz viņa praksi kā plašāku attiecību lauku, kas šajā gadījumā atstājis ietekmi uz Majo dzīvi un darbību. Tas ir arī drosmīgs solis godināt vēl vienu mākslinieci sievieti, kurai loma un vieta vīriešu pārvaldītajā mākslas vēsturē ir daudz grūtāk izcīnāma nekā pašam Džakometi, jo, kā atklājas filmā un Majo dēla stāstītajā, arī viņa māte bijusi viena no tām daudzajām sievietēm, kurai, lai izaudzinātu dēlu, nācās ziedot savu kaislību mākslai.

No Baltijas paviljoniem šā gada pārliecinošākais sniegums noteikti ir Katjas Novitskovas nākotnes projekcijas Igaunijas paviljonā, kas piedāvā piedzīvot nedaudz tumšas noskaņas, dīvainiem radījumiem ielaužoties mūsu dzīves realitātē un lēnām apņemot to. Novitskova būvē savdabīgu pasauli, kas drīzāk līdzinās zinātniskajai fantastikai, kur gliemjiem un mikroorganismiem līdzīgas būtnes kļūst par robotisku mašinēriju iemiesojumiem, izstarojot halucinogēnas gaismas. Atrodoties šo objektu klātbūtnē, pārņem sajūta, ka cilvēks ir tikai skatītājs, kas nokļuvis šo būtņu savdabīgajā pasaulē, vai varbūt tās lēni pārņem planētu, cilvēkam nemanot? Pamatā izstāde vēsta par skatīšanos, kas notiek nevis cilvēka, bet drīzāk citu radību acīm. Vai tās būtu dzīvības formas, kas cilvēkam nav pazīstamas, vai mašīnas/roboti, svešais skatījums šķiet krāsaini vilinošs un sapņains, taču vienlaikus arī baiss.

 

Iztēles spēles

Lietuvas paviljonā valsti pārstāv Žilvins Landzbergs, kura darbiem līdz šim bijusi raksturīga monumentāla izteiksmes valoda, kas fokusējas uz struktūrām un elementiem, kurus izspēlē kā apzīmētājus, lai sasniegtu iztēles portālu. Izstāde ar nosaukumu R izvietojusies Scuola San Pasquale telpās, kurās mākslinieka rokrakstam bijis jāpiedzīvo zināms vides izaicinājums. Tomēr kopējā kompozīcija ir vizuāli bagātīga un iztēli raisoša: milzīgi ragi sveicina skatītāju pirmā stāva telpās, tālāk otrajā stāvā pārsteidz monumentāla galva – abstrakts portrets, kas tā vien šķiet nācis no kādas senas skulptūras. To visu piesedz un atklāj sienas un telpiski aizslietņi, kā arī mazāki skulpturāli elementi, kopumā uzburot sajūtu par fantāziju pasauli, kurā savienoti gan arhetipiski tēli, gan refleksijas par mūsdienu sabiedrību. Žilvina Landzberga mākslinieciskā valoda ir intuitīva un asociatīva, tā meklē saikni starp viņa iekšējo pasauli un apkārtējo realitāti. Tādā ziņā Žilvins Landzbergs lieliski iederas kopējā šā gada Venēcijas biennāles Viva Arte Viva uzstādījumā, vēršot tiešu uzmanību uz mākslinieka praksi, viņa radošajiem instrumentiem un izteiksmes valodai.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja