Virzoties uz priekšu pa ieslīpo koka tuneli, kas nedaudz atgādina baraku, neviļus atskārsti, ka no abām pusēm uz tevi raugās simtiem acu pāru. Šie skatieni mudina apstāties un ielūkoties senajās fotogrāfijās, kurās iemūžināti cilvēki no kāda tāla laikmeta. Katrs ar saviem pārdzīvojumiem un grūtībām, cerībām, līksmību un traģismu. Viņi ir daļa no mums, kāda ne līdz galam zudusi paaudze, kuras veikums vēl aizvien atbalsojas mūsu sabiedrībā un mūsos pašos. Strēlnieki.
Eiropas kultūras galvaspilsētas gads Rīgā sākās ar Pirmā pasaules kara (1914– 1918) simtgadei veltītu izstādi 1914, kas līdz 20. aprīlim skatāma LNMM izstāžu zālē Arsenāls. Pati ideja neapšaubāmi ir apsveicama – atklāt kultūras galvaspilsētas gadu, atskatoties pagātnē, turklāt vēl uz tik grandiozu un globāli nozīmīgu notikumu kā Lielais karš. Karš, kuram vajadzēja izbeigt visus karus, bet kurš diemžēl kļuva par vēl briesmīgāka kara cēloni divdesmit gadu vēlāk. Vai vienai izstādei nav par daudz? Sabrukušo impēriju simboli, baraka ar strēlnieku fotogrāfijām, gleznas un skulptūras no dažādām Eiropas zemēm – izstāžu zālē Arsenāls mēģināts radīt emocionāli un vizuāli iedarbīgu mākslas un vēstures sakausējumu.
Zināšanu vietā – tēli, mīti un leģendas
Šķiet pārsteidzoši, cik precīzi izstādē atainots Pirmā pasaules kara izpratnes līmenis Latvijā. Apmeklētājam tiek pateikts, ka karš sagrāva vecās impērijas, bija tādi latviešu strēlnieki, karš notika ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, Eiropa mainījās un līdz ar to pārvērtās arī pārējā pasaule. Koka smarža, fotoattēli un vecmeistaru gleznas vēlreiz atgādina, ka Latvijā ir vizuāli un emocionāli spēcīgs priekšstats par šo karu, bet zināšanas par to ir ļoti fragmentāras.
Vai gan varētu būt citādi, ja stāstu par Lielo karu pie mums ir veidojuši galvenokārt rakstnieki un mākslinieki, nevis zinātnieki? Plašākas sabiedrības acīs šo karu reprezentē gleznas un romāni, varbūt kāda mākslas filma, bet ne fundamentāli pētījumi vai populārzinātniski vēsturnieku darbi. Pirmais pasaules karš pēdējos divdesmit gados Latvijas vēstures zinātnē ir apiets ar lielu līkumu. Šķiet, ja nebūtu bijis latviešu strēlnieku, šis globāli svarīgais notikums tā arī būtu nogrimis aizmirstības purvā. Tomēr arī strēlnieki tikuši pētīti vien fragmentāri (atsevišķas strēlnieku kaujas, viņu attieksme pret lieliniekiem un nacionālajiem ideāliem). Akadēmiski augsta līmeņa strēlnieku vēsture nav sarakstīta, un diezin vai pārskatāmā nākotnē tas tiks izdarīts.
Zināšanu vietā mums ir tēli, mīti un leģendas, daudz nezināmā. Kāda bija strēlnieku rīcības motivācija dažādos kara pavērsienos? Kāda bija viņu vēsturiskā nozīme Latvijas un reģiona valstu vēsturē? Uz šiem jautājumiem īsti nav pārliecinošu, pētījumos balstītu atbilžu. Izpratne par strēlniekiem ir ļoti vienkāršota, lai gan jāņem vērā, ka viņi nebūt nebija vienots, bet gan laika gaitā ļoti mainīgs fenomens. 1915. gada strēlnieku bataljoni, kuri tika veidoti no brīvprātīgajiem, ļoti atšķīrās no 1917. gada strēlnieku pulkiem, kuros vairākums bija mobilizētie; 1918. gadā Krievijā formētajai padomju strēlnieku divīzijai, kurā lielu daļu veidoja Krievijas bēgļi un evakuētie, bija tikai attāla līdzība ar agrākajām vienībām; savukārt reorganizētā strēlnieku divīzija, kura karoja pret balto ģenerāļu armijām Krievijas dienvidos un Ukrainā 1919.–1921. gadā, jau atkal bija pavisam cita vienība.
Nevis koris, bet kaujas vienība
Dažkārt tiek piemirsts, ka strēlnieki pirmām kārtām bija militārs formējums. Ne vis koris, patriotiska biedrība vai dēkaiņu grupa, bet gan kaujas vienība. Tomēr līdz šim neviens vēl nav noskaidrojis, cik augstas patiesībā bija viņu kaujas spējas. Ir tikai visiem labi zināmas leģendas, ka no strēlniekiem baidījušies gan vācieši, gan visi "balto ģenerāļi". Vai tas tiešām tā bija? Zināms taču, ka strēlniekiem neizdevās pārraut fronti Ziemassvētku kaujās, pat par spīti aptuveni desmitkārtīgajam skaitliskajam pārsvaram cīņu sākumā. Savukārt nozīmīgajās Krievijas pilsoņu kara kaujās pie Orlas latviešu padomju divīzija nespēja tikt galā ar vienu Deņikina armijas pulku.
Daudz neskaidra ir arī par strēlnieku vienību formēšanas sākumu. Kādēļ latvieši vispār devās strēlniekos? Kādēļ viņi vēlējās karot armijā, kura pirms desmit gadiem bija šāvusi uz latviešu strādniekiem un dedzinājusi zemnieku mājas? Kāda īsti bija viņu motivācija? Vai tā bija Latvijas neatkarība? Tādā gadījumā loģiskāk būtu rīkoties kā somu brīvprātīgajiem, kuri karoja tajā pašā Rīgas frontē, tikai vācu armijas sastāvā pret cara režīmu.
Ko īsti 1915. gada latviešu sabiedrībai nozīmēja strēlnieku projekts? Vai toreiz bija vienotība šī projekta īstenošanā? Zi nāms taču, ka lielākā latviešu partija (tobrīd gan nelegāla) – Latvijas Sociāldemokrātija – iestājās pret šādu vienību formēšanu. Kā vērtēt brīvprātīgo skaitu – astoņi tūkstoši –, vai tas bija daudz vai maz? Kopumā strēlnieku vienībās līdz 1917. gada beigām dienēja vairāk nekā 40 000 cilvēku, no kuriem absolūtais vairākums bija mobilizētie. Cik liela nozīme brīvprātīgo motivācijā bija sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem? Rīgu tolaik bija pārplūdinājuši bēgļi, bet fabrikās darbu bija zaudējusi lielākā daļa 100 000 pilsētas strādnieku. Cik liela nozīme bija patriotismam, un cik liela – sociālajiem apstākļiem?
Daudz jautājumu izraisa arī vēlākās strēlnieku gaitas. Piemēram, jautājums, cik lielinieciskas bija strēlnieku vienības pēc 1918. gada, nav īsti atbildēts. Vai vispār ir pamats runāt par "sarkanajiem strēlniekiem", ja liela viņu daļa 1921. gadā Latvijā atgriezās, plīvojot sarkanbaltsarkanajiem karogiem? Varbūt "sarkanais strēlnieks" ir nepamatots padomju propagandas mīts? Mums ir ļoti virspusējs priekšstats par šajā laikā strēlnieku vidū valdošajām idejām un to sadursmēm. Diezgan daudz ir rakstīts par lieliniecismu un nacionālismu, bet maz zināms, piemēram, ir priekšstats par latviešu divīziju Krievijā kā eksteritoriālu Latvijas valstiskuma formu, par ko aktīvi iestājās strēlnieki 1918. gadā. Lieki piebilst, ka šī ideja izraisīja neskaitāmus konfliktus ar komunistu vadoņiem.
Labi apstākļi nopietniem pētījumiem
Jāatzīmē, ka tieši Latvijas valstiskuma jautājums ir viens no diskutablākajiem. Viedokļu un vērtējumu ir ļoti daudz – no apgalvojumiem, ka strēlnieki jau no 1915. gada ir cīnījušies par Latvijas neatkarību, līdz nacionālos centienus pilnīgi noliedzošiem. Droši vien patiesība meklējama kaut kur pa vidu, un ideja par patstāvīgas valsts nepieciešamību evolucionēja, līdzīgi kā tas notika pārējā Latvijas sabiedrībā. Šobrīd var apgalvot, ka 1915. gadā strēlnieki necīnījās par neatkarīgu valsti (šāda ideja faktiski nebija izplatīta), bet 1919. gadā viņi kategoriski nevēlējās cīnīties pret to, masveidīgi dezertējot no Padomju Latvijas armijas un pārejot Latvijas Republikas armijas pusē.
Vēl viens mīts, kuru dažkārt var dzirdēt, ir, ka 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā visi strēlnieki aizgājuši uz Krieviju un iestājušies Ļeņina dienestā. Tas tā nebija. Absolūti lielākā daļa strēlnieku demobilizējās un palika Latvijā vai padevās vācu gūstā. Tikai astoņi tūkstoši aizgāja uz Krieviju, no kuriem nebūt ne visi iestājās no jauna saformētajā latviešu padomju strēlnieku divīzijā. Vairākumu šajā divīzijā veidoja latviešu bēgļi, kuriem divīzija kļuva par patvērumu no bada vai vienīgo cerību atgriezties dzimtenē.
Ļoti būtisks jautājums ir par strēlnieku lomu padomju varas izveidošanā Krievijā un komunistu pastrādātajos noziegumos. Diemžēl šie jautājumi pēdējos divdesmit gados arī nav pētīti, lai gan tagad tam ir izveidojušies labi apstākļi – vēsturniekiem ir pieejami arhīvi, kas savulaik bija neaizsniedzami trimdas zinātniekiem. Tāpēc patlaban grūti atbildēt, vai tiešām komunistu vara pirmajā pastāvēšanas gadā (un varbūt arī vēlāk) balstījās uz latviešu durkļiem. Starp citu, daudzos Krievijas dumpjos, kuru apspiešanā piedalījās "sarkanie strēlnieki", pretējā pusē arī aktīvi cīnījās latvieši, bieži vien agrākie strēlnieki vai viņu komandieri.
Latviešu pastrādātie noziegumi Krievijā ir īpašs stāsts. Zemnieku un strādnieku dumpju apspiešana, cīņa pret anarhistiem un eseriem neiztika bez nevainīgu cilvēku asinīm. Strēlnieki ir tikuši vainoti pat cara ģimenes noslepkavošanā. Dažkārt latviešu čekistu vai komunistu noziegumi visai nekorekti ir tikuši piedēvēti strēlniekiem. Tiesa, daudzi varmākas, kas bija piedalījušies Sarkanajā terorā, kādā savā karjeras posmā nonāca strēlnieku divīzijā. Piemēram, viens no ievērojamākajiem latviešu komunistiem, terora ideologiem un īstenotājiem Jūlijs Daniševskis vairākus mēnešus bija faktiskais Padomju Latvijas armijas vadītājs, līdz ar to arī strēlnieku augstākais komandieris. Runā gan, ka, viņam aizbraucot no Daugavpils, strēlnieki ielenkuši viņa vilcienu un gribējuši viņu nošaut.
Svarīgs jautājums ir strēlnieku nozīme ne tikai Krievijas, bet arī Latvijas un pārējo Baltijas valstu vēsturē. Kā vērtēt strēlnieku lomu Latvijas neatkarības karā (1918–1920)? Kāpēc latviešu nacionālā karaspēka komandieru un kareivju vidū 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā tik trūcīgi bija pārstāvēti agrākie strēlnieki? Ne Oskars Kalpaks, ne Jānis Balodis, ne Jorģis Zemitāns nebija karojuši strēlnieku vienībās. Savukārt Kalpaka bataljonā agrāko strēlnieku bija mazāk nekā skolnieku un studentu, kaut arī Latvijā tobrīd dzīvoja tūkstošiem veco strēlnieku, kuri bija demobilizējušies vai atgriezušies no gūsta. Daudz vairāk strēlnieku – vismaz sākotnēji – karoja pretējā pusē. Turklāt karoja ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas teritorijā, cīnoties pret šo valstu nacionālajām armijām un to neatkarības centieniem.
Kas galu galā bija strēlnieki? Vai nacionālie varoņi vai Ļeņina algotņi un noziedznieki? Vai viņi bija pozitīvs vai negatīvs faktors Latvijas vēsturē? Strēlnieku fenomens līdzinās grūti atšķetināmam mezglam, kurā savijušies XX gadsimta sākuma latviešu sabiedrībai aktuālie nacionālie, intelektuālie, politiskie, sociālie un ekonomiskie procesi. Par spīti visām pretrunām un grūtībām, domāju, ka šo mezglu būtu jāmēģina pamazām atšķetināt, nevis jātīksminās par tā estētisko vērtību, savdabīgo faktūru, krāsām un izmantotajiem materiāliem. Strēlnieki būtu pelnījuši ne tikai izstādes, romānus un kādu mākslas filmu, bet arī nopietnus pētījumus.