Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Āda, kas alkst pieskārienu. Mariss Jansons un Nīna Stemme Zalcburgā

Maestro Marisa Jansona un dziedātājas Nīnas Stemmes neaizmirstamā partnerība Dmitrija Šostakoviča operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta Zalcburgas festivālā

Zalcburgas festivālā šovasar skan daudz Dmitrija Šostakoviča darbu – opera Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, simfoniskā un kamermūzika. Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu iestudējuši diriģents Mariss Jansons un režisors Andrēass Krīgenburgs. Pirmizrādes magnēts – izcilais zviedru dramatiskais soprāns Nīna Stemme Katerinas Izmailovas lomā.

Diemžēl realitāte ieviesusi korekcijas: no piecām paredzētajām izrādēm Nīna Stemme dziedāja tikai pirmajās divās, pēc tam veselības apsvērumu dēļ viņa bija spiesta atcelt dalību uzvedumā. Leģendāro dīvu aizstāja jaunā krievu māksliniece Jevgeņija Muravjova, kura sākotnēji šajā jauniestudējumā dziedāja nelielo Aksiņjas lomu. Jevgeņija Muravjova guva lielus panākumus un Marisa Jansona uzslavas – viņa ir pamanīta! Meistarklasi dziedātājai Zalcburgā pasniedza Plasido Domingo, kurš pirmizrādē viņu ievēroja vēl Aksiņjas lomā.

XX gadsimta nervs

Man bija iespēja apmeklēt otro izrādi, kurā uzstājās Nīna Stemme, kā arī tikšanos ar dziedātāju. Viņas sniegums Marisa Jansona vadībā bija neaizmirstams, turklāt krievu mūziku Nīna Stemme izpilda ļoti reti. Visās recenzijās Zalcburgas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta tiek raksturota kā Marisa Jansona un Vīnes filharmonijas orķestra triumfs.

Spilgtāku, dziļāku operas lasījumu ir grūti iedomāties – orķestra, solistu un kora skanējums bija stāstošs un dinamisks. Mariss Jansons kā neviens cits diriģents spēj notvert Šostakoviča un sarežģītā XX gadsimta mūzikas nervu. Šajā skanējumā ir viss – cilvēka dzīvniecisko instinktu vibrācija, nevaldāma seksualitāte, sabiedrības slimīgums, vardarbības impulsi, dvēseles karsonis, nāvējošu kaislību dejiskums. Marisa Jansona diriģētajā Šostakoviča pasaulē jutekliskums iet roku rokā ar bīstamību. Mūzika satriec un nelaiž vaļā.  

Izrāde Zalcburgas Lielajā festivāla zālē ir monumentāla – vācu režisoram Andrēasam Krīgenburgam patīk vēriens. Viņš ir slavens ar darbiem dramatiskajā un operas teātrī. Viņa nozīmīgāko muzikālā teātra iestudējumu vidū ir Riharda Vāgnera Nībelunga gredzens un Bernda Aloīza Cimmermaņa Zaldāti Bavārijas Valsts operā Minhenē.

Sekss caur spilvenu

Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta ir psiholoģisks trilleris un traģēdija ar mīta elementiem. Izrādes darbības vide ir betona elle, kurā ir iebūvētas Izmailovu ģimenes istabas un birojs. Titulvarones guļamistaba ir moderni iekārtota, stūrī ir ikona, kuru sieviete izmisīgi skūpsta – cerībā, ka Dievs viņai palīdzēs, kaut gan šķiet, ka šajā pasaules malā kontakta ar Dievu sen vairs nav. Kad Katerina zaudē nevainību ar bravūrīgo jauno kalpu Sergeju (jā, seksuālu attiecību ar vīru viņai nav bijis), pāris ļaujas ekscentriskām sadomazohisma estētikā ieturētām rotaļām ar gultasveļu (tā bērni tēlo spokus) un spilvenu. Viņi kustas tik aktīvi, ka ikona dramatiski nokrīt uz grīdas. Sergeju pārliecinoši atveido pievilcīgais, muskuļotais amerikāņu tenors Brendons Džovanovičs. Visi pārējie solisti ir no Krievijas un Ukrainas.

Katerina Izmailova dzīvo zelta būrī, bet apkārt ir brutāla, nežēlīga demoralizētu tipu pasaule, kurā valda haoss un totāls sabrukums. Šajā sabiedrībā visu nosaka bailes un brīvības trūkums. Boriss Izmailovs, Katerinas vīratēvs, ir vietējais oligarhs. "Katerina neuzskata sevi par upuri un saceļas pret situāciju, kurā ir nonākusi. Viņa ir ieslēgta būrī, kurā nonākusi arī tāpēc, lai izvairītos no nabadzības. Viņa vēlas just dzīves vitālo spēku," skaidro režisors Andrēass Krīgenburgs.

Ķermeņa kliedziens

"Protams, brīvības tēma ir svarīga, taču manas uzmanības centrā ir viņas ķermenis, viņas āda, viņas dvēsele, kas alkst pieskārienu. Viņa ir sieviete, kurai ir nepieciešams seksuāls apmierinājums, viņa vēlas atrast piepildījumu dzīvē caur mīlestību, vēlas kļūt par māti. Viņas dvēsele mirst no slāpēm. Katerinai pietrūkst elpas, pietrūkst gaisa, tāpēc izrādē ir šāds noskaņojums – viss ir piebāzts, viss viņu apspiež, šajā vidē nav iespējams elpot," piebilst režisors.    

Režisors Andrēass Krīgenburgs žonglē ar klišejām un banalitātēm, kuras izkaisītas pa visu izrādi starp dramatiskām, traģiskām un smeldzīgām epizodēm. Gleznojot sabiedrību, kas sajukusi prātā, režisors dāsni izmanto farsa un groteskas elementus. Katerinas murgos visi apkārtējie nemitīgi nodarbojas ar seksu. Viņas vīratēvs Boriss Izmailovs nepārtraukti lieto odekolonu un dezinficē rokas. Policisti pārvēršas par klauniem, kas iecirknī manierīgi pievēršas rokdarbiem, glezno, gludina veļu un gatavo ēdienu. Garīdznieks vienmēr ir stipri iereibis, Katerinas un Sergeja kāzās viņš draiski dejo uz galda un iekrīt boršča kastrolī.   

Katerina cer, ka Sergejs viņai pavērs durvis uz juteklisko pasauli. Varonei šķiet, ka viņa ir atradusi partneri, kurš ir tikpat spēcīgs kā viņa. Katerina domā, ka Sergejs ir viņas līmeņa personība. Katerinai patīk viņu provocēt un būt provocētai. "Nē, viņa nekļūst par viņa vīrišķās harismas upuri, viņus vieno tieksme pēc brīvības un seksuālas baudas. Nelaime, ka Katerina saprot, ka ir kļuvusi par savas kaisles cietumnieci. Viņas alkas pēc dzīves, laimes, prieka un baudas ir tik spēcīgas, ka Sergejs nespētu tās piepildīt, pat ja ļoti vēlētos. Viņa saprot, ka Sergejs ir kļuvis par viņas mīlas objektu. Patiesībā viņa meklē nevis mīlu, bet nekad nesasniedzamu, visaptverošu absolūtas laimes pieredzi," uzskata režisors. "Šostakovičs operā ir nežēlīgs, taču nav bezkaunīgs. Gan seksuālā kaisle, gan vardarbība mūzikā parādīta ļoti grafiski un iedarbīgi."

Dvēseles māsas

Darbā ar dziedātājiem režisora nosacījums bijis šāds: jums savs varonis jāatveido tā, kā viņu redz un uztver Katerina. Šī izrāde ataino viņas pasaules redzējumu. "Mēs pavadām šo vakaru kopā ar Katerinu Izmailovu, viņa paņem mūs pie rokas un ieved savā pasaulē, mēs tajā satiekam cilvēkus, kuri ir viņai apkārt, šie tēli ir deformēti lielākā vai mazākā mērā: vieni kļūst ļaunāki, citi – smieklīgāki, savukārt Sergeja tēls tiek idealizēts. Šajā vidē nav personāžu, kurus Katerinas uztvere nebūtu sagrozījusi."

Nīna Stemme Šostakoviča operas titullomā panāk unikālu skatuviskās klātbūtnes efektu – viņas dziedājumā un aktierspēlē ir kaut kas netverami valdzinošs, noslēpumains, cēlsirdīgs un nepanesami traģisks. Zviedru dziedātājas interpretācijā Katerina Izmailova iegūst mitoloģisku dimensiju – par viņas domubiedrēm un dvēseles māsām kļūst Izolde, Brīnhilde un Elektra (šīs lomas ir Nīnas Stemmes repertuāra pamats).

Pēc divām Zalcburgā notikušajām izrādēm nav šaubu, ka Nīna Stemme ir viena no izcilākajām Katerinas Izmailovas atveidotājām. Pat krievu kritiķi atzīst, ka dažreiz ārzemju dziedātājas spēj precīzāk un interesantāk parādīt šo sarežģīto raksturu nekā mākslinieces, kurām krievu valoda ir dzimtā. Katerinas Izmailovas lomu fantastiski atveido arī holandiete Eva Marija Vestbruka un vāciete Evelīna Herliciusa. Varbūt viņas nesaprot katru vārdu, ko dzied, bet iedziļinās Šostakoviča mūzikas stilā un ir apveltītas ar vienreizējām dramatiskajām spējām.

Melodija palīdz izlikties

Nīna Stemme atklāj, ka piekritusi atgriezties pie Katerinas Izmailovas lomas īpaši Marisa Jansona dēļ. Viņi iepazinās pirms dažiem gadiem, kad Nīna Stemme viņa vadībā izpildīja Riharda Vāgnera Vēzendonkas dziesmas. Iepriekšējo reizi māksliniece atveidoja Katerinas Izmailovas lomu pirms sešpadsmit gadiem Ženēvā – tā bija viņas debija šajā tēlā. "Es dievinu Šostakoviču kopš tā laika, kad vēl biju instrumentāliste," saka Nīna Stemme.

Vai partija, kura sen nav dziedāta, paliek atmiņā? "Lielākā daļa lomas paliek atmiņā. Kaut gan nesen dzirdēju Eiridikes āriju no Gluka operas, kurā pati kādreiz esmu dziedājusi, un nespēju to atpazīt," piebilst dziedātāja. "Interesanti, ka pēc sešpadsmit gadu pauzes es atcerējos Katerinas Izmailovas partijas sarežģītākās vietas, taču iestudējumam Zalcburgā Mariss Jansons paņēma operas pirmo versiju, kura skan ļoti reti, un tajā ir citi vārdi. Tāpēc man šī loma bija jāmācās no jauna, jo vārdi ir daļa no mūzikas, tie kļūst par mūziku."

Nīna Stemme ir dziedājusi vācu, itāļu, franču, krievu, angļu, čehu un zviedru valodā. "Operā jums ir dota melodija, un dziedātājiem tā palīdz "izlikties" – izlikties, ka tu proti šo valodu," viņa piebilst.

Saruna rokoko pilī

Zalcburgā Nīna Stemme bija piekritusi sarunai ar klausītājiem šaurā lokā. Tikšanās ar mākslinieci notika gleznainā vietā – XVIII gadsimta rokoko pilī Leopoldskron, laika gaitā viens no tās īpašniekiem bijis režisors un Zalcburgas festivāla līdzdibinātājs Makss Reinharts. Pils bibliotēkas zālē blakus Maksa Reinharta kabinetam Nīna Stemme stāstīja par savām lomām un karjeras ceļu.  

"Jaunībā mani interesēja kamermūzika, es dievināju Bēthovena klaviertrio. Es spēlēju vijoli, pēc tam – altu. Daudz klausījos simfonisko mūziku. Sāku dziedāt 17–18 gadu vecumā, vispirms korī, jo tajā neviens tevi nevar īsti dzirdēt! Kad pirmo reizi dzirdēju Frederiku fon Štādi, es nodomāju – varbūt man arī būtu jāmēģina dziedāt solo?"

Viņa atklāja, ka pati ir pārsteigta par savas karjeras trajektoriju: "Pirms desmit piecpadsmit gadiem es nespēju iedomāties, ka dziedāšu Izoldi un Elektru. Cerēju, ka labākajā gadījumā būšu Zīglinde. Vienmēr esmu vēlējusies būt apmierināta ar repertuāru, kuru dziedu. Man ir paveicies, ka varu atveidot savas sapņu lomas. Tas nozīmē, ka man ir jāizpilda milzīgs mājasdarbs. Viņas visas ir spēcīgas, taču ievainojamas varones. Atveidojot Elektru, es pati piedzīvoju katarsi. Dziedāt Brīnhildi ir dvēseles ceļojums – tā ir augstākā pakāpe. Ko vēl var vēlēties pēc Brīnhildes, Izoldes un Elektras? Ar šīm varonēm var pavadīt visu mūžu, turpinot pētīt katru rakstura šķautni." 

Nīnai Stemmei jautāja, kā viņa prot savienot karjeru un ģimenes dzīvi. Dziedātājai ir trīs pieauguši bērni. "Kad nopietni pievērsos operai, man jau bija bērni. Es nezinu, kas ir karjera bez bērniem. Vispirms es studēju biznesu un ekonomiku, tikai pēc tam sāku dziedāt. 1993. gada konkursā Operalia es satiku savu nākamo vīru, un mēs nolēmām izveidot ģimeni. Balss tevi rīt var pamest, bet ģimene paliks. Kad noslēdzu pirmo līgumu ar Ķelnes operu, mēs tur devāmies ar vienu bērnu, pēc dažiem gadiem atgriezāmies Stokholmā ar trim."

Kamēr skan ovācijas

Ar ko dziedātāja ieteiktu sākt iepazīšanos ar klasisko mūziku? "Manam jaunākajam dēlam ir 18 gadu. Pēc Lēdijas Makbetas ģenerālmēģinājuma un pirmizrādes viņš straumēšanas platformā Spotify sāka meklēt un klausīties Šostakoviča mūziku. Tā bija viņa paša iniciatīva. Agrāk viņš klausījās Vāgneru un Štrausu, tagad ir atklājis sev Šostakoviču. Es pati iepazīšanos ar mūziku sāku ar baroku, Hendeli un Bahu. Taču pieļauju, ka var sākt arī ar laikmetīgo mūziku, piemēram, ar mūsdienu zviedru komponista Andersa Hilborga skaņdarbiem. Katrs var atrast to, kas viņam patīk. Tā var būt elektroniskā mūzika, vokālā mūzika, tie var būt interesanti meklējumi, kā mūsdienās tiek izmantota balss. Man gribētos izpildīt vairāk jaunās mūzikas, taču pietrūkst laika. Koncertrepertuārs, kas ir domāts dramatiskajam soprānam, nav pārāk plašs. Apzinos, ka viens no maniem pienākumiem ir sadarbība ar XXI gadsimta komponistiem. Ja kāds vēlas sacerēt man skaņdarbu, es būšu laimīga!" teica Nīna Stemme.

Pirms diviem gadiem Gēteborgā viņa dziedāja mūsdienu zviedru komponista Hansa Geforsa operā Sliktā slava/Notorious, kuras pamatā ir Alfreda Hičkoka 1946. gada film noir trilleris ar Ingridu Bergmani un Keriju Grāntu galvenajās lomās. "Toreiz notika desmit izrāžu, un katrā nākamajā izrādē zālē bija arvien mazāk brīvu vietu, taču šī opera diemžēl vairs neskan. Mēs to izpildījām zviedru valodā, droši vien tai būtu bijis jāskan angliski, tas palīdzētu paplašināt auditoriju. Operai ir gan angļu, gan vācu valodas versija."

Nīna Stemme sacīja, ka viņai patīk Zalcburgas festivāla atmosfēra. "Cilvēki šeit ierodas speciāli, lai klausītos mūziku. Tikpat silta un izglītota ir publika Vīnes Valsts operā, kur vienmēr ir ilgas ovācijas. Dziedātājiem Vīnē tiek dots norādījums: pēc izrādes beigām mums ir jāiet klanīties, kamēr zālē aplaudē kaut viens pēdējais skatītājs. Savukārt Ņujorkas Metropolitēna operā attieksme ir citāda: tur apmeklētāji ir kultūras patērētāji. Viņi nopērk biļeti, ierodas uz izrādi un pēc tam ātri pazūd, jo garāžā jau gaida auto. Taču es neteiktu, ka viņi klausās mazāk uzmanīgi nekā Eiropā."

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja