Domāju, ka jaunu latviešu operu rašanās tiek veicināta labi. Cits jautājums – cik tādu var uzvest katru sezonu? Latvijā ir tikai viens opernams. Nu jau divus mēnešus es pa to dzīvoju. Šķiet, moto šeit ir "it kā vilks paēdis, it kā kaza dzīva" – sākot ar labi pārdotā tradicionālā repertuāra un neparedzamās jaunrades sabalansēšanu un beidzot ar tehnisko nodrošinājumu.
Man Iemūrētajos orķestrī vajag džambu (Rietumāfrikas sitaminstruments djembje, ko spēlē ar plaukstām un pirkstiem – I. L.), jo es tā dzirdu – un viss! Naudas nav – nepirkšot, man saka. Taču jebkurā simfoniskajā orķestrī ir jābūt džambai! Es uzrakstīju vēstuli Latvijas Nacionālās operas ģildei ASV, kas momentāni atsaucās, un nu orķestrim ir kvalitatīva džamba. Iemūrētajos izmantoju arī elektroniku, skatos – dators šeit teju no pagājušā gadsimta un lēns... Varbūt kāds to izlasīs un uzdāvinās Operai skaņu režijai superīgu datoru? Un tā katrā cehā. Izrādes notiek un ir skaistas, taču ko tas prasa no visiem labajiem gariņiem aizskatuvē...
Briti, piemēram, savu mūziku ļoti aizsargā, tāpat Vācijā kritiķi nekad neslavēs Latvijas Radio kori un Valsts akadēmisko kori Latvija ar tik ekstātiskām frāzēm kā savus korus. Taču es zinu – līdz Baltijas koru skaņai, kuru apbrīno visā pasaulē, citu valstu ansambļiem vēl augt. Vai, cīnoties pret šādām metodēm, man jātērē laiks? Nē, mākslinieks seko sirds un aroda aicinājumam. Bet kam reizēm seko viens otrs kritiķis?
Valsts kultūrpolitikai ir jābūt klātesošai, arī privāto mecenātismu vajag novērtēt. Bet, ja mākslinieks ir paēdis un tērpies zeltā, tā ir katastrofa. Jaunrade dzimst tīru emociju gammā, ne piedūmotā luksusa numuriņā vai automašīnā, kurā var noķert retu urbānisma ideju vai vēl šo to... Ar jaunajiem kolēģiem maģistrantiem Eviju Skuķi un Armandu Aleksandraviču nodarbībās diskutējam par skaņdarbu interpretācijām, un man ir liels gandarījums par viņu domu lidojuma mērogu. Tas ir pats galvenais – domāt, radīt jautājumus, jo tehniskais karkass ir standarts, bet pati domas būtība, kas jāielej traukā, formā, žanrā, ir tas smilšu graudiņš, kas mākslinieka čaulā iebiris un pērļojies ar viņa domām un emocijām.
Māksliniekam vajag palīdzēt – asistēt, producēt, menedžēt viņa darbu –, un izcili, ja to dara profesionāļi, nevis cits mākslinieks. Tāpēc man grūti izprast, ja radošās savienības administratīvi jākūrē no pašu biedru vidus ievēlētiem māksliniekiem, – kurš būs tas muļķis un upurēs savu jaunradi rēķiniem, grafikiem, kultūrpolitikas konferencēm utt.? Priecājos, ka Kultūras akadēmijā var studēt kultūras menedžmentu.
Mani tracina aizkulišu pingpongs, atbildības neuzņemšanās, pakaļas nepacelšana no krēsla. Mierina apzināšanās, ka pasaulē ir daudz durvju – ja 99 neatvērsies, vienas atvērsies. Manu dvēseli joprojām baro Latvija un Latvijas mūziķi.