Vācu režisors Hanss Neienfelss ir radījis grandiozu, dziļu un smalku izrādi, kas piepildīta ar īpatnēju, ļoti traģisku un poētisku skaistumu. Tas ir iestudējums – kosmoss; tas pārņem savā varā un nelaiž vaļā. Šī Manona Lesko dzīvo manā apziņā, par to gribas domāt un runāt. Operas rosinātās sajūtas neizzūd, bet attīstās, aug, uzzied, pieņemas spēkā, sāpina un dziedina – pagājušajā sestdienā, 15. novembrī, Minhenē redzētā pirmizrāde tagad ar katru stundu man patīk arvien vairāk un vairāk. Tā ir palēninātas iedarbības bumba.
Avantūras nāk par labu
Vai Kristīnei Opolais ir paveicies, ka no Manonas Lesko lomas divas nedēļas pirms pirmizrādes atteicās opermākslas dieviete Anna Ņetrebko? Dziedāt jauniestudējuma pirmizrādē ir goda lieta, turklāt uz tāda teātra kā Bavārijas Valsts opera skatuves, ar tādu partneri kā tenors Jonass Kaufmanis un tāda režisora kā Hanss Neienfelss uzvedumā. Klausītāju un plašsaziņas līdzekļu uzmanība ir garantēta. Tajā pašā laikā visiem ir skaidrs – ja cilvēki līdz spēku izsīkumam bija cīnījušies par biļetēm uz izrādi ar Annu Ņetrebko un Jonasu Kaufmani, viņi alkst dzirdēt tieši šo duetu un citas kombinācijas nav vēlamas.
Operas pasaulē pārsteigumi – pat nepatīkami, tādi kā solista nomaiņa pēdējā mirklī, – ir neizbēgami. Ar to šī māksla atšķiras no popkultūras: mēs varam būt pārliecināti, ka soprānu Sāru Braitmenu šovā pēkšņi neaizstās soprāns Kailija Minoga. Tāpēc var iedomāties, kā jūtas operdziedātāja, kura katastrofāli īsā laikā un dramatiskā gaisotnē gatavojas pirmizrādei, zinādama, ka publika vēlas dzirdēt pavisam citu dīvu. Pieļauju, ka šī ekstremālā situācija tikai pielej eļļu Kristīnes Opolais mākslas ugunij un liek mobilizēt visus resursus. Viņa nav dievietes vietniece, viņa ir Manona Lesko.
Kristīne sevi jau ir pierādījusi kā bezbailīga, temperamentīga aktrise, kuras karjerai un izaugsmei šādas avantūras un negaidīti pavērsieni nāk tikai par labu. Viņa ir radījusi neaizmirstamus tēlus režisoru Dmitrija Čerņakova (Spēlmanis, Dons Žuans, Simons Bokanegra, Jenūfa) un Martina Kušeja (Nāra) iestudējumos. Kristīnes Opolais atveidotās varones vienmēr ir reālistiski spilgtas, aktīvas sievietes, kuras dzīvo, mīl, cieš un dārgi maksā par mīlestību, visbiežāk – ar savu dzīvību. Tās nav pasaku jaunavas, kuras guļ staipīgā ķīselī. Manona Lesko ir viena no tām klasikas panteona dāmām, kura gaidījusi Kristīni Opolais. Beidzot viņas satikās – pirmo reizi šo lomu latviešu dziedātāja atveidoja šovasar Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas jauniestudējumā kopā ar Jonasu Kaufmani, viņam tā bija debija kavaliera de Grijē lomā.
Minhenē Opolais un Kaufmanis, režisora Neienfelsa fantāzijas diriģēti, savas lomas Manonā Lesko, šķiet, izgudro no jauna un panāk fenomenālu efektu. Neienfelss no aktieriem prasa vairāk nekā izteiksmīgumu, viņa ultimāts – sasniegt emocionalitātes galējo robežu, dramatisma maksimumu. Šie divi aktieri nepieviļ skandalozā režisora cerības.
Visus interesē klačas
Šajās divās nedēļās Annas Ņetrebko konflikts ar režisoru Hansu Neienfelsu ir ticis apmuļļāts visos Bavārijas Valsts operas, globālās mūzikas pasaules un blogosfēras kaktos. Visus interesē augstvērtīgas operas klačas, drāmas un intrigas! Kāpēc atraktīvā, allaž labvēlīgi noskaņotā un dažādām idejām atvērtā zvaigzne pēkšņi nolēca no Manonas Lesko vilciena? Ko tādu viņai bija licis darīt 73 gadus vecais režijas izvirtulis Neienfelss? Kad oktobra vidū satiku Annu Ņetrebko Ņujorkā, viņa teica, ka topošā izrāde būs ieturēta melnbaltā gammā un šī estētika viņai neiet pie sirds: "Atbraukšu uz Minheni – sacelšu traci!"
Kad Anna Ņetrebko ieradās Bavārijas Valsts operā, Manonas Lesko vizuālā un dramaturģiskā struktūra jau bija gatava. Viņa par to neesot bijusi sajūsmā. Dziedātājai neesot patikuši ne viņas varones kostīmi, ne kurpes. Anna Ņetrebko esot teikusi, ka šajā tēlā drīzāk atgādina melno atraitni un neglītu politbiroja darbinieci, nevis Manonu Lesko. Anna Ņetrebko un Jonass Kaufmanis esot mēģinājuši pārliecināt Hansu Neienfelsu, ka šajā operā viņi dzied par kaut ko citu, kas būtiski atšķiras no tā, ko režisors un viņa radošā brigāde iestudē. Pati dīva burtiskā nozīmē neesot varējusi atrast kopīgu valodu ar Hansu Neienfelsu: viņš runā tikai vācu valodā, viņa vāciski nerunā.
Vēl viens iemesls, kāpēc Anna Ņetrebko varēja atteikties no izrādes, ir dziedāšanai neērtā, akustiski sarežģītā scenogrāfija. Māksliniece neesot bijusi pārliecināta, ka šādos apstākļos var sasniegt tādu rezultātu, uz kādu cer.
Cits faktors, kuru piemin labi informēti avoti, esot bijusi Annas Ņetrebko vēlme publiski atrādīt savu līgavaini azerbaidžāņu tenoru Jusifu Eivazovu, kurš šajā iestudējumā sēž uz rezervistu soliņa. Ja nu pēkšņi Jonass Kaufmanis jutīsies slikti, viņa vietā de Grijē lomā varētu ielēkt Jusifs Eivazovs (vienā no mēģinājumiem Minhenē viņš dziedāja kopā ar Kristīni Opolais). Anna Ņetrebko esot vēlējusies, lai kādu no Manonas Lesko izrādēm viņa varētu nodziedāt ar savu mīļoto, taču teātris šo ideju neesot atbalstījis. Jāpiebilst, ka Anna Ņetrebko Manonu Lesko pirmo reizi atveidoja šā gada sākumā Romas operā – kopā ar Jusifu Eivazovu de Grijē lomā un ar ģeniālo Rikardo Muti pie diriģenta pults.
Tās visas ir tikai versijas. Oficiālais formulējums ir īss: Anna Ņetrebko uzvedumā nepiedalās, jo viņas mākslinieciskais redzējums nesakrīt ar Hansa Neienfelsa piedāvāto koncepciju.
Antipučīnisma manifests
Atteikties no izrādes pēdējā brīdī, aizbildinoties nevis ar veselības stāvokli vai citu ārkārtas situāciju, bet radošām nesaskaņām ar režisoru, var tikai tāda personība kā Anna Ņetrebko (citiem draudētu bargas sankcijas). Ja ticam operas blogos apspriestajām viņas rīcības niansēm, māksliniece zaudē 30 000 eiro honorāru par katru no septiņām novembrī un decembrī paredzētajām Manonas Lesko izrādēm.
No Minhenes Anna nepazudīs: savu gatavību spēlēt mūsdienu režijas teātrī dziedātāja apstiprināja, paziņojot, ka nākamajā vasarā Bavārijas Valsts operas rīkotajā Minhenes Operas festivālā 26. un 29. jūlijā atveidos Tatjanu poļu režisora Kšištofa Varlikovska pietiekami radikālajā Jevgeņija Oņegina lasījumā: titulvaronis atstumj Tatjanu, jo seksuāli viņu daudz vairāk vilina – ak, Jēziņ Marija! – Ļenskis. Šajā septiņus gadus vecajā izrādē Tatjanas lomā 2015. gada maijā būs dzirdama arī Kristīne Opolais.
Daži dziedātāji, kuriem nav tāda statusa un attiecīgi arī prerogatīvas izstāties no viņiem nepatīkama projekta, jau pauduši atbalstu Annas Ņetrebko demaršam, it kā viņa būtu pieteikusi karu operas režisoru patvaļai. Interesantākais šajā situācijā ir tas, ka Hansa Neienfelsa iestudētajā Manonā Lesko nav nekā provokatīva un neķītra. Tas ir gudra, inteliģenta un intelektuāla meistara darbs. Protams, to var uzlūkot kā "atsaldēta" vācu režijas teātra paraugu, taču tas nav ne produktīvi, ne tālredzīgi.
Šajā izrādē Neienfelss apgāž mūsu priekšstatus, kā jābūt iestudētām un kā mēs esam pieraduši redzēt Džakomo Pučīni operas. Iestudējums manifestē antipučīnismu tādā ziņā, ka atbrīvo, attīra Manonu Lesko no gadsimtiem uzkrātā kiča, sentimentalitātes un romantisma apsūbējuma; vizuāli Neienfelss atņem operai krāsainumu un pareizi dara – visas krāsas tiek saglabātas mūzikā, par ko rūpējas diriģents Alēns Altinoglu. Nav nekāda pamata apgalvot, ka Neienfelss neciena Pučīni stilu un ņirgājas par šedevru. Tieši pretēji – režisora akcentētā galveno varoņu psiholoģiskā divkauja un kopējā izrādes koncepcija tikai izceļ mūzikas dziļumu un pārliecināšanas spēku.
Menuets ar dzeloņcūku
Izrāde ir ļoti grafiska. Manonas Lesko skatuves telpa ir melna (tāds asfalta melnums), to ierāmē neona gaismas. Scenogrāfijā laiku pa laikam tiek iemesti daži dizaina elementi, piemēram, Manonas buduārs otrajā cēlienā izskatās kā ultramoderns stends no Parīzes dizaina izstādes Maison & Objet. Kora māksliniekus un epizodisko lomu tēlotājus Hanss Neienfelss, kā allaž, pārvērš par infernāliem briesmoņiem un fantasmagoriskiem monstriem – klauniem. Otrajā cēlienā kora mākslinieki uznāk uz skatuves purpura krāsas kardinālu mantijās, viņu frizūras ir kā māksliniecei Orlānai – tikai sarkanmelnas. Kariķēto garīdznieku klātbūtne atgādina, ka operas libreta pamatā ir abata Prevo 1731. gada romāns Stāsts par kavalieri de Grijē un Manonu Lesko. Manonas buduārā kardināli ļaujas kārdinājumam un aposta liktenīgās sievietes galantērijas priekšmetus un gultas veļu. Ļoti kolorīts personāžs ir Manonas deju pasniedzējs, kurš šajā cēlienā viņai māca menuetu, – spalvains estēts draiskulis, kurš līdzinās dzeloņcūkai.
Kristīnes Opolais augumam izrādes kostīmi piestāv ideāli – viņa nav ne melnā atraitne, ne neglīta partijas ierēdne. Drīzāk – Marlēne Dītriha, valdonīga, alkatīga sieviete savu seksuālo vēlmju pilnbriedā. Kristīne Opolais perfekti iederas režijas teātra zīmējumā un jūtas tajā dabiski – lomas interpretācijā viņa seko ne tikai režisora norādījumiem, bet arī savai intuīcijai un instinktiem. Manonas Lesko tēlā dziedātāja ir līdz matu galiem, vokālais sniegums no tā iegūst papildu dramatismu. Viņai izdodas sabalansēt balsi un drāmu, lai parādītu savas varones transformāciju: bez piecām minūtēm mūķene, pavedēja, mīlas traģēdijas upuris. Katram vokālajam efektam ir dramatisks pamatojums. Partnerība ar Jonasu Kaufmani katru reizi iedvesmo Kristīni Opolais dziedāt arvien labāk. Vācu tenors ir īpašas vokālās kultūras pārstāvis, augstākās meistarības iemiesojums – viņš dzied un spēlē tā, ka prātā iezogas jautājums: vai to tiešām var atkārtot septiņas reizes trijās nedēļās tādā intensitātē un ticamības pakāpē?
Vairs nav nekā
Pučīni mūzikā nepārtraukti gāžas kaislību, nolemtības un erotiskās spriedzes lavīnas, kas sagrauj gan Manonu, gan de Grijē. Viņu pēdējais duets iestudēts kā izcils laikmetīgais balets. Basām kājām viņi parādās uz tukšas, melnas skatuves – izsūtīti kaut kur Luiziānas tuksnesī. Zeme izdegusi, varoņi pārdeguši. Katrs izdziedātais vārds, katra kustība trāpa tieši sirdī. Viņu ķermeņi savijas un raustās pēdējos mīlestības krampjos. Vairs nav nekā – tikai balsis, nāves horeogrāfija un katram sava patiesība. Mirklī, kad nodziest gaisma, bet priekškars vēl nav aizvēries, kāds skatītājs histēriski iekliedzas: "Viva Pučīni!" Grūti saprast, vai šis sveiciens – adresēts, skaidra lieta, režisoram – ir protesta vai sajūsmas reakcija.
Visus mūziķus publika sagaida ar ilgstošām ovācijām. Režisoru Hansu Neienfelsu un viņa komandu uz skatuves izved Jonass Kaufmanis: tajā brīdī teātris sadalās divās nometnēs – vieni kliedz "būū!", citi cenšas viņus pārkliegt ar "bravo!".
Mans verdikts: Hansa Neienfelsa iestudējums ir satriecošs. Kristīnei Opolais tas ir nozīmīgs profesionālais solis augšup. Minhenes Manona Lesko ir viena no labākajām izrādēm, kādā viņa jebkad ir dziedājusi. Iespējams, vislabākā.
Manona Lesko
Bavārijas Valsts operā Minhenē 24., 27., 30.XI, 4., 7.XII
Minhenes Operas festivālā 2015. gada 28., 31. jūlijā
www.staatsoper.de