Amnerisa. Es viņu jūtu, saostu, dzirdu, varu viņai pieskarties, tā ir arvien tuvāk un tuvāk – tā dažas dienas pirms debijas Amnerisas lomā Elīna Garanča rakstīja savos sociālajos tīklos. Četros janvāra vakaros Vīnē viņa dziedāja Džuzepes Verdi Aīdā – par Amnerisu Elīna Garanča bija sapņojusi kopš karjeras sākuma. Pandēmijas dēļ vairākkārt atliktā debija Aīdā notika Vīnes Valsts operā, ko māksliniece uzskata par savām teātra mājām.
Zīmīga sakritība – 26. janvārī apritēja divdesmit gadu kopš Elīnas Garančas debijas uz šīs skatuves, toreiz viņa atveidoja Lolu Pjetro Maskanji Zemnieka godā un Fabio Luizi diriģētajā izrādē piedalījās kopā ar mecosoprānu Valtraudi Meieri (Santuca) un tenoru Johanu Botu (Turidu). Jau ilgu laiku latviešu zvaigzne ir Vīnes Valsts operas primadonna un publikas favorīte, šeit viņai ir piešķirts goda tituls Austrijas operdziedone (Österreichische Kammersängerin), par ko liecina burti KS pirms mākslinieces vārda Vīnes Valsts operas afišā.
Fatālisma vilinājums
Aīdas cikls janvārī bija unikāls ar to, ka uz vienas skatuves satikās trīs Austrijas operdziedoņi – pat tādā A klases teātrī kā Vīnes Valsts opera tas negadās bieži. Aīdu atveidoja soprāns KS Anna Ņetrebko, Radamesu – tenors KS Jonass Kaufmanis. Cikla pēdējā izrādē, ko es apmeklēju 24. janvārī, Jonass Kaufmanis nedziedāja – viņš nebija paguvis atveseļoties no elpceļu infekcijas, un mākslinieku aizstāja tenors Horhe de Leons, kurš steidzami bija atlidojis no Madrides. Jonasu Kaufmani jau kādu laiku pēc izslimošanas ar Covid-19 vajā problēmas ar balsi, un Aīdas izrādēs Vīnē 14., 18. un 21. janvārī viņš esot dziedājis ļoti piesardzīgi. Neaizstājamo nav, un šovam ir jāturpinās! Horhe de Leons nav tāda ikona kā Jonass Kaufmanis, taču viņš ir stabils, temperamentīgs un jaudīgs vokālists, kurš jau ir tēlojis Radamesu šeit Vīnē, Ņujorkas Metropoles operā, Milānas Teatro alla Scala un Berlīnes Vācu operā.
Aīdas pēdējā izrādē 24. janvārī Jonasu Kaufmani Radamesa lomā aizstāja Horhe de Leons (attēlā). Foto – Mihaels Pens
Vai Vīnē piedzīvotais bija neordinārs notikums (dažiem gribētos to uzskatīt par vēsturisku, bet tomēr ne, drusku samazināsim patosa līmeni) arī pēc Jonasa Kaufmaņa noiešanas no ēģiptiešu karavadoņa trases? Jā, var droši apgalvot, ka Anna Ņetrebko Aīdas tēlā un Elīna Garanča Amnerisas tēlā stāsta gandrīz visu, kas mums ir jāzina par šīm varonēm. Horhe de Leons ar savu dedzīgo, liriski pārliecinošo skanējumu iemieso Radamesa ētiski morālo dilemmu – viņam ir jāizšķiras starp mīlestību pret Aīdu un pienākumu pret savu valsti. Izrādes trumpis ir ideāli sabalansēts ansamblis, kurā līdzās trim galvenajiem izpildītājiem ir bass Iļja Kazakovs (Ēģiptes faraons), bass Aleksandrs Vinogradovs (virspriesteris Ramfiss) un baritons Luka Salsi (Etiopijas valdnieks, Aīdas tēvs Amonasro; šajā Aīdas sērijā Luka Salsi atvadījās no Amonasro lomas).
Uzslavu ir pelnījis Vīnes Valsts operas orķestris un koris un maestro Nikola Luizoti. Orķestris skan ne tikai piesātināti, plastiski un izsmalcināti, bet arī psiholoģiski precīzi un atklāj varoņu raksturus. Diriģents ļauj sajust gan vilinoša skaistuma, gan draudīguma nianses partitūrā. Aīda nav šovs ar piramīdām, hieroglifiem un dzīvnieku procesijām, bet pesimistisks, fatālistiski eksistenciāls darbs, kurā personāži, būdami sava stāvokļa gūstekņi, nevar rīkoties brīvi, viņiem bieži pietrūkst gaisa. Taču šī mūzika pieprasa krāšņu, vērienīgu noformējumu.
Vīnes Aīda ir 39 gadus veca izrāde. To iestudējis režisors un operteātru intendants Nikolā Žoels (1953–2020). Šī ir klasiska, pamatīga Aīda, kas ir masīva un simboliska vienlaikus. Šis simbolisms tai piešķir atmosfērisku vieglumu. Tas atbilst Verdi operas būtībai: stāsts ir monumentāls, bet tā kodols ir intīms mīlas trijstūris, drāma attīstās senās Ēģiptes un Etiopijas kara apstākļos, kādus tos bija iedomājies XIX gadsimta itāļu opermūzikas grands. Uz skatuves ir gan faraonu šiks un ornamenti, kas ir veltījums Verdi laikā valdošajai eģiptomānijai, gan XX gadsimtam raksturīgais brutālisms.
Nekaitiniet Kleopatru!
Pēc Jonasa Kaufmaņa Radamesa izstāšanās no mīlas trijstūra Vīnes Aīda tomēr nav zaudējusi galveno intrigu, ko izrādei nodrošina divu prīmu klātbūtne, – visi gribēja piedzīvot Annas Ņetrebko Aīdas un Elīnas Garančas Amnerisas konfrontāciju. Uz Vīnes Valsts operas skatuves viņas nav tikušās kopš triumfa Gaetāno Doniceti traģēdijā Anna Boleina 2011. gadā. Vēl agrāk viņu atveidotie Romeo un Džuljeta mīlēja viens otru citā bel canto meistardarbā – Vinčenco Bellīni Kapuleti un Monteki (ir notikušas izrādes un ierakstīts fantastisks albums). Annas Ņetrebko un Elīnas Garančas filigrāni izpildītais Ziedu duets no Leo Deliba Lakmē ir viens no vispopulārākajiem YouTube videoklipiem opermūzikas sadaļā. Vienā no intervijām KDi, kas tapa vēl divu zvaigžņu bel canto periodā, Anna Ņetrebko atzina: "Kad esmu uz skatuves kopā ar Elīnu, es pati dziedu labāk." Tagad pēc ilgstošas pauzes sadarbībā mākslinieces satiekas jau daudz dramatiskākā Verdi repertuārā.
"Es tevi saucu par māsu, tu neesi mana verdzene," Etiopijas valdnieka meitu Aīdu mēģina piemānīt faraona meita Amnerisa. Elīnas Garančas atveidotā varone ir jauneklīga un aktīva. Statuss viņai ļauj uzvesties koķetīgi un manierīgi. Šī Amnerisa vizuāli atgādina Elizabetes Teilores tēloto Kleopatru. Elīnas Garančas dziedājumā ir jūtams faraona meitas lepnums un spītīgais raksturs. Amnerisas greizsirdībai pieņemoties spēkā, kļūst skaidrs – visvairāk par visu sieviete vēlas būt mīlēta. Šīs nepiepildītās alkas Elīna Garanča izdzīvo un izdzied teicami. Viņas Amnerisa vislielāko iespaidu atstāj tieši ievainojamības, vājuma brīžos. Izšķirošajā tiesāšanas skatā, kurā tiek paziņots priesteru lēmums – dzimtenes nodevējs Radamess tiks iemūrēts dzīvs –, arī Amnerisa daļēji nomirst. Elīna Garanča lomā daudz žestikulē, aktīvi kustas un, ciešot sakāvi mīlestībā, krīt gar zemi. Amnerisai netrūkst ne enerģijas, ne greznu tērpu un galvasrotu – senās pasaules maskarādē konkurentu viņai nav.
Aīdas cikla noslēdzošajā izrādē Elīna Garanča dzied kaislīgi – viņas balss skan tik vareni, ka var atmodināt kapenēs dusošās mūmijas. Otrā cēliena duets ar Aīdu ir grandiozs un pats par sevi ir biļetes cenas vērts. Lai sagādātu prieku publikai, mākslinieki iznāk paklanīties un izbaudīt ovācijas pēc katras ainas beigām (tā šeit ir pieņemts, kaut gan var iebilst, ka dīvu draudzīgais apskāviens priekškara priekšā izjauc izrādes dramaturģiju – tikko bijām liecinieki Aīdas un Amnerisas emociju duelim, viņas taču joprojām nespēj sadalīt vienu vīrieti). Pēc pirmās Vīnē izskanējušās Aīdas sociālajos tīklos varēja lasīt viedokli, ka Elīnas Garančas balsij pietrūkst skaļuma, apjoma un jaudas zemajā reģistrā un viņas uzstāšanās drīzāk ir vērtējama kā smaga darba rezultāts, nevis dzīves galvenā radošā mērķa sasniegšana. Taču tikpat dažādi komentāri savulaik tika izteikti arī par viņas Dalilu. Savu Amnerisu dziedātāja vēl pilnveidos, tas ir tikai starts.
"Es redzu Amnerisu, kura vēlas atbrīvoties no pagātnes un sākt jaunu dzīvi, Amnerisu, kura ir iemīlējusies, Amnerisu, kura bezcerīgi sacenšas ar citu sievieti, Amnerisu, kura pazūd lūgšanās, Amnerisu, kurai ik pa laikam piemīt izmisums un nihilisms," saka Elīna Garanča. Savu nākamo Amnerisu viņa dziedās maijā Londonas Karaliskajā operā maestro Marka Eldera vadībā – šajā uzvedumā režisors Roberts Kārsens piedāvā skarbi laikmetīgu interpretāciju. Daži interesenti šo jauniestudējumu, kura darbība risinās kādā totalitārā valstī, varēja noskatīties uz kinoekrāna 2022. gada rudenī. Aīdu atveidos soprāns Endžela Blū.
Amnerisai ir vara, un viņa būtu varējusi likvidēt Aīdu kā savu konkurenti, bet viņa to nedara. "Man šķiet, ka, pateicoties Aīdai, Amnerisai paveras cita emocionālā, psiholoģiskā pasaule. Amnerisa, kura ir uzaugusi vīriešu pasaulē, piedzīvo kaut ko pilnīgi jaunu un nezināmu – spēcīgu sievieti sev tuvumā," uzskata Elīna Garanča. "Verdi ir atradis veidu, kā atklāt personāžu būtību. Viņš to dara nevis tieši un uzreiz, bet pakāpeniski un "otrajā līmenī", ļaujot varoņiem reaģēt uz noteiktiem izaicinājumiem. Patiesais raksturs parasti atklājas krīzes laikā. Tieši šo aspektu saskatām Aīdā – pastāvīgu konfliktu starp iekšējo un ārējo pasauli, un šajā konfliktā varoņi parāda savu būtību. Aīdā tu nestāvi uz skatuves un nedziedi āriju vai duetu, kurā izsaki visu, ko jūti un vēlies. Drīzāk runa ir par sīkām niansēm noteiktās situācijās, kas parāda, kas tu patiesībā esi." Katra varoņa raksturs atklājās mijiedarbībā ar citiem personāžiem.
Ja runājam par muzikālo izteiksmi, "Amnerisa visas nianses pēta, tā teikt, vertikāli – no histēriska forte līdz gaistošam piano", piebilst Elīna Garanča. "Jau no paša sākuma Amnerisa nojauš, ka viņas mīlestība pret Radamesu nav abpusēja un Radamesa jūtas drīzāk ir lojalitāte dzimtenei. Tāpēc Amnerisa nekad nespiež Radamesu izrādīt jūtas pret sevi, lai gan viņai ir pamatotas aizdomas, ka viņš mīl citu. Amnerisa sacenšas ar Aīdu ļoti sievišķīgā cīņā par to, kura tad ir labāka, skaistāka, laipnāka un žēlsirdīgāka. Vai esat kādreiz redzējuši, kā divas sievietes cīnās par vīrieti? Parasti tas ir vīrietis, kurš šīs cīņas rezultātā tiek vismazāk ievainots. Protams, Amnerisa cer, ka Radamess ieraudzīs viņu tādu, kāda viņa ir, un sapratīs, ko viņa var viņam dot. Taču viņai vienmēr ir bijis skaidrs, ka sirdij nepavēlēsi," savu varoni raksturo Elīna Garanča.
Nāve uz Nīlas
Annas Ņetrebko repertuārā Aīda ir kopš 2017. gada, kad viņa debitēja šajā lomā Zalcburgas festivālā mūsdienu dižākā Verdi speciālista maestro Rikardo Muti vadībā. Šajos gados viņa ir kļuvusi par spilgtāko Aīdas partijas izpildītāju. Viņas Aīda ir verdzene ar pašcieņu. Tēla veidošanā Anna Ņetrebko izmanto taupīgus ārējos izteiksmes līdzekļus, spēlē minimālistiski un nepārspīlē. Aīdu viņa glezno pustoņos – Anna Ņetrebko prot tā pagriezt galvu un pacelt roku, ka sākas palēnināta raksturdeja, kas atklāj varones pārdzīvojumus. Viņa šarmē ar nevainojamu dziedāšanu un spēju uzburt Aīdas emocionālo pasauli.
"Aīda ir satriecoši skaista un eksotiska varone. Radamesu piesaista viņas apbrīnojamais iekšējais spēks. Radamess ir karotājs, viņam patīk spēcīgas sievietes. Lai par to pārliecinātos, pietiek noklausīties Radamesa pirmo āriju Celeste Aida. Tās vārdi apraksta Aīdas dievišķo skaistumu. Ir svarīgi atcerēties, ka vīrietis, kurš ir tik ļoti iemīlējies, ka, šķiet, gandrīz zaudē prātu, ir spējīgs uz neiedomājamo, arī savas armijas un dzimtenes nodevību, galu galā viņš to arī izdara," savu tēla redzējumu izklāsta Anna Ņetrebko.
Dziedātāja turpina: "Aīdas raksturs ir diezgan noslēpumains. Viņa ir nonākusi neapskaužamos apstākļos un ļoti cieš. Viņa patiešām mīl Radamesu. Aīda ir ierauta vardarbīgā konfliktā, ilgojas pēc mājām un uzskata, ka viņas dzīve ir beigusies, tāpēc viņa nepārtraukti iesaucas: "Numi, pietà/Dievs, apžēlojies." Tas ir sauciens pēc palīdzības, jo viņa jūtas bezpalīdzīga. Viņa var tikai lūgt un cerēt, ka dievi viņu izglābs. Aīdas mūzika ir sarežģīta, tā atšķiras gan no Amnerisas, gan no citu Verdi varoņu mūzikas. Ļoti bieži Aīdas vokālo līniju dublē kāds instruments – viņi dzied kopā un saplūst. Tas piešķir Aīdas mūzikai īpašu skaistumu, un tieši tāpēc lomas interpretei ir jābūt apveltītai ar skaistu balsi. Ir jābūt arī stabilai tehnikai. Viņai ir jādzied pirmajā cēlienā, lielajā otrajā cēlienā, kurā ir daudz kora dziedājumu, un tas prasa vokālo spēku. Pēc tam seko trešais cēliens ar Nīlas skatu, kas izvirza daudz prasību balsij – vairāki reģistri, augstās notis, zemās notis, pianissimo, forte, dramatisms, leggero dziedājums. Man šķiet, ka es zinu Aīdas veiksmīgas dziedāšanas noslēpumu: dziedāt Aīdu var tikai drosmīgs soprāns ar atvērtu sirdi. Pretējā gadījumā izpildītājai būs grūti tikt galā ar šo lomu – es to esmu piedzīvojusi daudzas reizes. Taču mēs, soprāni, tik un tā ļoti cenšamies, par spīti visam, vai ne?"
Vīnes Valsts operas iestudējumā ir kāda nianse, kas liecina, ka šī nu ir XXI gadsimta Aīda – ne Aīdai, ne citiem etiopiešiem izrādē nav blackface. Sejas nav nogrimētas tumšas, jo pašlaik melnais grims, kas akcentē varoņu etnisko izcelsmi un kas tika dāsni izmantots XX gadsimtā, tiek uzskatīts par nepieļaujamu. (Starp citu, karstajai blackface tēmai kultūrvēsturiskā kontekstā ir veltīts Romas operas tikko izdotais žurnāls Calibano; Romā tagad tapis Aīdas jauniestudējums.)
Paredzēts, ka nākamreiz Elīna Garanča un Anna Ņetrebko vienā izrādē satiksies 2023. gada 7. decembrī Milānas Teatro alla Scala sezonas atklāšanas pirmizrādē – tas būs Verdi Dons Karloss, kurā dziedās arī tenors Frančesko Meli, baritons Luka Salsi un bass Ildars Abdrazakovs.
Dzefirelli simtgade
Līdzās Aīdai janvārī Vīnes Valsts operā varēja dzirdēt Džakomo Pučīni Bohēmu ar lielisku solistu ansambli. Vakara zvaigznes – soprāns Reičela Vilisa-Serensena (Mimī) un tenors Benžamēns Bernheims (Rūdolfs). Pirms sešiem gadiem dzirdējām Benžamēnu Bernheimu Šarla Guno Faustā Latvijas Nacionālajā operā. Kopš tā laika viņš ir kļuvis par vienu no klausītāju iecienītākajiem, iedvesmojošākajiem liriskā tenora repertuāra izpildītājiem visos svarīgākajos teātros un festivālos. Viņa balss fascinē ar svaigumu, gaišumu, apskaidrību un precizitāti, aktierspēle – ar dabiskumu un jauneklīgumu. Benžamēns Bernheims ir dziedātājs, kas klausītājos izraisa sajūsmu un prieku. Var just, ka viņš ir brīnišķīgs skatuves partneris: Bohēmā franču dziedātājs dzejnieka Rūdolfa tēlā dzirkstoši saspēlējas ar baritona Borisa Pinhasoviča atveidoto mākslinieku Marselu, baritona Stefana Astahova mūziķi Šonāru un basa Pētera Kellnera filosofu Kolēnu.
Mimī lomā Reičela Vilisa-Serensena izstaro siltumu un pozitīvu enerģiju. Foto – Mihaels Penns
Zīda izšuvējas Mimī tēlotāja Reičela Vilisa-Serensena ir interesanta, daudzpusīga māksliniece, kuras repertuārā ir Mocarts, Verdi, Pučīni, Guno, Vāgners, Britens, kā arī Rihards Štrauss un Vīnes operete. Viņa bieži ir dzirdama tandēmā ar Jonasu Kaufmani. Koncertos un izrādēs Reičela Vilisa-Serensena ir dziedājusi Andra Nelsona vadībā. Ar latviešu diriģentu un Leipcigas Gewandhaus orķestri ir ierakstīts viņas jaunais albums, kas iznāks 10. martā. Tajā ir ieskaņota Riharda Štrausa mūzika – Četras pēdējās dziesmas un fināla skats no operas Kapričo.
Mimī lomā Reičela Vilisa-Serensena izstaro siltumu un pozitīvu enerģiju. Izcilu atbalstu dziedātājiem sniedz diriģente Euna Suna Kima, kura ir Sanfrancisko operas muzikālā vadītāja. Visi mākslinieki ar savu harismu un talantu atdzīvina šo režisora Franko Dzefirelli (1923–2019) iestudējumu, kas rudenī svinēs 60 gadu jubileju. Manis 25. janvārī apmeklētā Bohēma bija jau 454. izrāde šajā skatuves versijā. Dzefirelli izrādes ir operas vēstures liecinieces un ilgdzīvotājas – zvaigžņu paaudzes mainās, bet Dzefirelli stils paliek un piepilda operteātru kasi, turklāt 12. februārī režisoram apritētu simt gadu. Tas ir iemesls svinēt.
Informācija: wiener-staatsoper.at