Latviešu dzejas lasītājs šobrīd atrodas luksusa stāvoklī – sajūtā, ka "nav, ko ēst" un "nav, ko mugurā vilkt" tāpēc, ka ledusskapis pilns un drēbju skapis arī. Jau pirms vairākiem gadiem mēs bijām nonākuši situācijā, kad ir grūti vai pat neiespējami izlasīt visu latviski iznākušo prozu, lai patstāvīgi izvērtētu un atlasītu labāko, bet tagad līdzīgai situācijai tuvojas arī dzeja. Tāpēc arī šajā kategorijā Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominācijas – gan garais, gan īsais saraksts – ir ne tikai pagodinājums autoriem, bet arī rekomendācija tiem lasītājiem, kuri nespēj gluži veltīt visu dzīvi literatūrai.
Nevajag mīlēt visu dzeju
2024. un nu jau arī 2025. gadā iznākušie dzejas krājumi ir ne tikai kvalitatīvi, bet arī ļoti daudzveidīgi; tie pārsteidz, mulsina un sniedz valodas un izjūtu baudījumu. LALIGABA dzejas nominācijas iezīmē grāmatas, kuras noteikti nevajadzētu palaist garām dzejas cienītājam, un vienlaikus piedāvā interesantu izlasi dzejas lasīšanas iesācējiem. Jo, protams, dzeja ir tas literatūras veids, kura lasīšanai un izprašanai ir nepieciešams zināms treniņš, un nevajag no sevis prasīt mīlēt visu dzeju – svarīgāk ir atrast to dzeju, kas sabalsojas ar paša pasaules uztveri un lielajiem (vai mazajiem) jautājumiem.
Savā ziņā šādu dzejas lasīšanas treniņu piedāvā Ivara Šteinberga Ābece (Valters Dakša, 2024), teju vai skolmeistariskā garā sniedzot nelielas esejas par burtiem, kurās tiek apcerēta gan to fonētika, gan forma, gan vēsture, gan metafiziskās konotācijas, nelielus praktiskus uzdevumus dzejas rakstīšanā un šādā veidā rakstītu dzejoļu paraugus. Tekstu papildina Justīnes Seiles-Urtānes ilustrācijas. Un šī mācību grāmata dzejas iesācējiem ir precīzi tāda, kādu varētu uzrakstīt klases huligāns, klauns un acīs lēcējs, mūžīgās skolotāju galvassāpes un klasesbiedru šausmpilnas sajūsmas avots: tajā ir milzum daudz atsauču uz seksu, dzeršanu un citām skolas solam nepiederošām muļķībām, un ilustrācijas papildina šo "pieķēpāsim mācību grāmatu, lai nākamajam lietotājam prieks" estētiku. Turklāt šis huligāns ir ārkārtīgi erudīts, Latvijas dzejas lauku pārzinošs un citējošs, valodas lietojumā virtuozs dzejnieks – ko tu tādam padarīsi? Arī mazie uzdevumi, kuri lasītājam/skolēnam jāizpilda, variē no rotaļīgi sirsnīgiem līdz teju neizpildāmiem. Un ar visu šo dauzīšanos Ivars Šteinbergs pamanās arī iezīmēt dzejas radīšanas (un attiecīgi prasmīgas lasīšanas) instrumentāriju: protams, kā jau ābecei pienākas, fonētiku, bet vēl arī īsu ievadu dzejas vēsturē un plašu dzejoļa strukturēšanas un tēlainības rīku klāstu. Šķietami huligāniskā grāmata iedziļinoties izrādās tik pamatīga, ka tās rūpīga izlasīšana un izpildīšana prasītu neprātīgi daudz laika un enerģijas.
Sarunā ar iekšējo tumsu
Runājot par eksperimentālu literatūru, dabiski jānonāk pie Elvīras Blomas otrā dzejoļu krājuma viņam patīk šie dzejoļi (Punctum, 2024). Šo nelielo un vizuāli pārsteidzošo grāmatiņu (dizaina autore Anete Krūmiņa), šķiet, visdrīzāk vajadzētu lasīt kā autores precīzi veidotu dialogu ar lasītāju. Turklāt nevis kādu dzejoļu krājuma ietvaros iedomātu lasītāju, kura loma ir iepriekš iezīmēta, bet gan lasītāju, jā, tieši tevi. Grāmatas caurviju motīvs ir jautājumi, anketas un pamudinošas provokācijas, kas atsaucas gan uz dažādu testu, gan pašpalīdzības grāmatu stilistiku, bet nepieļauj neko no šiem žanriem tipiskā pliekanuma un vispārīguma. Uzdodot jautājumus un aicinot lasītāju ierakstīt atbilžu variantus, Elvīra Bloma kā prasmīga intervētāja ievilina sarunā ar paša iekšējo tumsu un sarežģītību, pati saglabājot ironisku distanci, bet vienlaikus gandrīz vai nežēlīgi ievainojot ar atgādinājumu par visām tām stulbajām kļūmēm un vājībām, ko lasītājs (jā, es, tieši es) mēģina slēpt no citiem. Šajā dialoģiskajā rāmējumā krājuma dzejoļi ieskanas kā autores piezīmes, anekdotes, pastāsti no dzīves un izjūtām, kas aicina tos nevis "baudīt", bet iesaistīties sarunā, reaģēt ar "akdies, kā es šo saprotu" un "nu nē, tā nu gan tev nevajadzēja darīt". Tiesa, šāds apraksts nodara pāri dzejoļu krājuma poētiskajai un intonatīvajai daudzbalsībai: no vēsa joka līdz ievainojamai un atbruņojošai sirsnībai.
Par trauslām vērtībām
Lai nograutu iespējamo stereotipu, ka ar eksperimentiem jau nodarbojas tie jaunie un trakie dzejnieki, jāizceļ Ineses Zanderes Stikla burtnīca (Neputns, 2024). Protams, Inesi Zanderi nav iespējams ielikt kādā vienkāršā kategorijā, bet, ja vajadzētu, šo krājumu noteikti varētu ierindot starp filozofisko, domājamo un vienlaikus politiski aktuālo dzejas darbu rindām. Un šāda dzeja mūsdienās ir vitāli nepieciešama: mēģinot saprast naida, vardarbības, neiejūtības un vienkārši trula stulbuma uzvilnījumus; mēģinot saprast savu vietu un iespējamo rīcību pasaulē, kas šķietami brūk un irst mūsu acu priekšā. Dzejas rāmais un vienlaikus nesamierināmais tonis, tās nesatricināmā pastāvēšana par trauslām un neatņemamām vērtībām, reizumis rūgtums, bet pāri visam – ticība valodai un tātad arī cilvēkam ļauj noticēt, ka ir iespējams turpināt rīkoties, turpināt domāt un turpināt sāpēt, cik ilgi vien būs nepieciešams. Vienlaikus dzejoļu formā Zandere ir pārsteidzoši, gandrīz kontrastējoši rotaļīga, ar apbrīnojamu vieglumu izspēlējot gan valodas trikus, gan sirsnīgas sarunas ar bērniem un ilgus priekšmetiskās pasaules vērojumus, reizumis pilnībā izplūdinot iedomāto robežu starp lietu, cilvēku un valodas pasaulēm.
Mazina trauksmi pār nākotni
Bet, ja nu tomēr dzeja ir nedaudz eskeipisms, laikam jāņem Andras Manfeldes Dilstošais medus mēness (Aminori, 2024). Šis ir iekšupvērsts, poētisks un ārkārtīgi glezniecisks krājums – ar pēdējo domājot ne vien piesātināto, jutekliski tveramo tēlainību, bet arī caurviju atsauces uz glezniecības pasauli, kurā, šķiet, iespējams nozust un patverties no visa. Kā ar visām maņām sajūtama gleznas pasaule Andras Manfeldes krājums runā par ķermenisku klātesamību, par attiecībām, kuras visprecīzāk raksturo pieskāriens, un dabas izjūtu, kurā tveice, jūra vai nakts kļūst par pilnvērtīgiem sarunas biedriem. Šī klātesamība gan laikā, gan vietā, gan savā ķermenī ne tuvu nav komfortabla – tā šķiet piesātināta ar sajūtām un emocijām, un nemitīgu iekšējās un ārējās pasaules salāgošanu vai pat konfrontāciju –, bet tā ir arī dziedējoša. Atsaucoties uz pirmīt apsolīto eskeipismu – šī dzeja nepiedāvā aizbēgšanu kaut kur "prom" no realitātes, bet, tieši otrādi, atgādina un iedzīvina realitāti, no kuras nav iespējams aizbēgt, pilnasinīgu un jūtīgu pieredzi, kas, iemiesojoties tagadnē, kaut nedaudz mazina trauksmi par nākotni.
Vislēnāk lasāmais krājums
Šo spektru – no konceptuālisma līdz jaunajai sirsnībai, no eksperimentiem ar burtiem līdz slēptai simbolikai, no bērnības atmiņām līdz politiskai aktualitātei, no hermeneitiski noslēgtiem dzejoļiem līdz jūtīgiem un tiešiem ķermeniskās pieredzes tvērumiem – aptver Liepas Rūces otrais dzejoļu krājums Zemākās virsotnes (Latvijas mediji, 2024). Šajā grāmatā autore ir ierunājusies plašā un izteiksmīgā diapazonā, vienlaikus jūtami apvaldot dzejoļa potenciālu aiziet pārspīlējumā. Zemākās virsotnes ir, šķiet, tematiski un intonatīvi visdaudzveidīgākais šīs izlases krājums, vai nu sagaidot no lasītāja tikpat plašas dzejas uztveres prasmes, vai arī piedāvājot dzejoļus kā visdažādāko lietiņu klājienu – kāds no tiem lasītājam noteikti iepatiksies. Liepas Rūces dzeja neizaicina lasītāju uz tiešu dialogu, vien paver durvis līdzdalībai pārsteigumā, kad, izrādās, ir iespējams atrast sevī senas atmiņu, iztēles vai sapņa lauskas un salāgot tās ar pilnīgi jaunu pasaules pieredzi, un lēni, rūpīgi izzīmēt dzejoli, atlasot un, domājams, daudzkārt pārlabojot katru vārdu un tēlu. Tāpēc šis šķiet arī vislēnāk lasāmais krājums, jo teju vai katram dzejolim ir jāatrod pašam sava unikāla atslēga vai lasījuma veids.
Šie pieci dzejoļu krājumi nebūt nav vienīgais labais pagājušā gada dzejas izlasē. Uzmanību ir pelnījušas arī 2024. gada dzejas debijas nominācijas: Ievas Vieses laikam (Neputns), Līvas Martas Rozes Struktūra (Punctum) un Sintijas Sudmales uz manas mēles (Valters Dakša), kā arī vairāki dzejoļu krājumi, kas intensīvā konkurencē ir palikuši "aiz strīpas". Arī šī gada pirmo mēnešu dzejas grāmatu klāsts ir tik iespaidīgs, ka top skaidrs: "tik daudz labu grāmatu, ka nav ko lasīt" problēma kļūs tikai aktuālāka.