Ļeņingradā dzimušais filozofs un mākslas teorētiķis Boriss Groiss grāmatā Komunisms. Post Scriptum analizē attiecības starp komunismu, filozofiju un valodu un dara to atbilstoši savai saiknei ar filozofijas kreiso spārnu, no kura Latvijas sabiedrība, šķiet, instinktīvi vairās, jo savulaik pārāk mērķtiecīgi indēta ar marksismuļeņinismu. Varbūt pat izrādīsies, ka izjūtam slēptas simpātijas pret komunisma klīstošo rēgu.
Paradoksa mirdzums
Komunisms. Post Scriptum ir eseju krājums, kas aizstāv un izvērš tēzi: "Komunistiskā revolūcija ir sabiedrības pārlikšana no naudas medija valodas medijā." Pretstats šādai iekārtai ir kapitālisms, kas cenšas būt loģisks – apspiest valodas iekšējo pretrunīgumu, tā to izkropļojot un neitralizējot. Radīto tukšumu aizpilda nauda, kas ir mēma, proti, tajā nav iespējama saruna par citu valdīšanu – filozofu revolūciju, kas pamatā ir komunistiska, uz veselumu orientēta, lasi: dialektiska valdīšana. Dialektiskā domāšana ir paradoksāla, jo par patiesiem var atzīt divus savstarpēji pretrunīgus apgalvojumus. Šīs nemitīgās svārstības, kas izriet nevis no neizlēmības, bet no apzinātas tiekšanās pēc totālas varas, aptverot, kontrolējot un savā labā organizējot dažādu viedokļu nometnes, pēc Groisa domām, bija pamatā Padomju Savienībai. Viens no izaicinājumiem latviešu lasītājam varētu slēpties tajā, ka, ja Staļina režīmu aplūko kā filozofisku sistēmu, var šķist – vienlaikus tiek pastrādāta netaisnība gan pret šī režīma upuriem, gan filozofiju kā "cēlu" nodarbi.
Groisa provokācija: izceļot staļinisma it kā godīgo attieksmi pret valodas pretrunīgo iedabu, viņš to attālina no tādām šī režīma emblēmām kā "okupācija", "izsūtīšanas", "spīdzināšanas", "kolektīvisms", "rusifikācija" – ja nosaucam mūsu publiskajā telpā bieži lietotus jēdzienus, kas būtiski ietekmē atmiņas politiku. No vienas puses, Groisa pieeja var likties zemiska, tomēr, no otras puses, jāatceras, ka Groiss ir filozofs lingvistiskā pagrieziena (linguistic turn) laikmetā, – un tāpēc zināma pacelšanās virs dzīves piemēriem un iedziļināšanās valodas nepārvērtējamā nozīmē nepārsteidz. Turklāt mūsdienu domātāja argumentiem jābūt spilgtiem, lai tie uzplaiksnītu nežēlīgajā viedokļu cīņā, kurā jebkura valodas vienība ir prece – tirgus ekonomikas uzcītīgā kalpone.
Kā iespējams kritizēt kapitālismu, ja tas savu varu īsteno nevis valodā kā veselumā, bet naudā kā pasauli fragmentējošā fenomenā? Kritizē taču ar vārdiem, ne skaitļiem. Kapitālismu varētu raksturot arī kā miega stāvokli – ne velti Rietumu marksisti allaž mīlējuši runāt par sabiedrības uzmodināšanu, uzskatot, ka indivīds uzmostas pats no sava sāpīgā likteņa, tiklīdz tas atklājas dialektiskā iluminācijā. Kas tad ir tas, ko varaskārie filozofi (šeit spēlēju līdzi Groisam) gribējuši izcelt gaismā? Tas, protams, ir paradoksālais fakts, ka, lai gan esam valodiskas būtnes, tomēr eksistējam kapitālismā, kam par valodu – un tātad arī par mums – nospļauties. Bet vienīgā pārvaldes forma, kurā valodai dot valdīt, Groisa skatījumā ir komunisms. Ja komunisma valdzinājumu palīdz saskatīt paradoksa izcelšana virspusē, ir pašsaprotams, ka komunists paradoksa liesmu nekad neapdzēš, vēl vairāk – viņš pats pārceļas uz dzīvi paradoksā, tāpēc tā rīcība bieži šķiet nesaprotama, gluži neloģiska. Kompromiss pat netiek izskatīts, jo vienmēr ir uzpirkts, neitralizēts paradokss.
Filozofijas marginalitāte
Groiss raksta, ka "Padomju Savienība patiešām saprata sevi kā valsti, kurā valda filozofija". Runa, bez šaubām, ir par konkrētas mācības – marksisma-ļeņinisma – diktātu, kura ciešā saikne ar sarkano teroru neatceļ faktu, ka tas sakņojas filozofijā. Citiem vārdiem sakot – filozofijas vēsture, ciktāl tā spriež par esamības tveršanu totālās kopsakarībās, ir viena no zvaigznēm, pēc kuras orientējās padomju ideoloģija. Groisa eseja Paradoksa vara vēlreiz aktualizē interesanto faktu, ka Staļins valodu traktējis kā visaptverošu spēku, no kura nav brīva neviena doma, tātad jebkurš mēģinājums vest cilvēku pretī komunisma paradīzei pieprasa fantastiskas spējas rīkoties ar valodu. Brīnums, kas jāpaveic: jāatrisina strīds starp bāzi un virsbūvi. Iegūtais miers reizi par visām reizēm no spēles izslēgtu tirgus ekonomiku, un valoda, beidzot samierinājusi senos naidniekus, tiktu atalgota ar mūžīgu valdīšanu pār ļaudīm, kas paši tai atvēl šo valdīšanu, uztur to pie dzīvības, palikdami komunistiskās ideoloģijas rāmjos.
Tas ir filozofu sapnis, kas pagaist līdz ar Padomju Savienības sabrukumu. Groisa paradoksālais stils – reizē filigrāns un raupjš – tomēr pārāk daudz pūļu velta, lai Staļina režīmam piešķirtu zināmu brīvas, uz diskusijām vērstas sabiedrības tēlu. Vara, pat ja balstīta valodā, tomēr bija privilēģija atsevišķiem izredzētajiem, un Staļina kā filozofa demiurga ēna izrādījās pārāk bieza, lai tiktu pamanīti citi viedokļi. Tāpēc pareizāk būtu runāt tieši par Platona sapņa tuvošanos realitātei Staļina režīmā, kamēr citas mācības, kas netīko valdīt ar paradoksa gaismu, samierinājās ar perifēriju.
Var teikt, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma no reālas ietekmes uz sabiedrību marksisms-ļeņinisms aiziet kā pirmais un pēdējais. Galu galā neviena cita skola – vai tas būtu eksistenciālisms vai fenomenoloģija – varai nav pat klāt stāvējusi, ja nu vienīgi centusies "pielaizīties", kaut gan vara tajā pa īstam nav gribējusi klausīties. Eseju krājums Komunisms. Post Scriptum ietver arī Ilvas Skultes un Ievas Astahovskas sarunu ar Groisu, kurā viņš skaudri atgādina, ka mūsdienu viedokļu līderi nav vis filozofi, bet gan Bejonsē un Madonna. Groiss vēlētos runāt par vienlīdzību, bet kapitālisms tā bagātāks nekļūs. Savukārt Bejonsē to nekad nevaicās.