Kas ir šis cilvēks? Ģēnijs? Jēzus Kristus? Viltus pravietis? Īsts pravietis? Kāds, kurš cenšas glābt cilvēci no vardarbības un vienkāršošanās? Kāds, kas nes mieru? Vai viņš vēlas, lai mēs dzīvotu mierā? Šādus jautājumus par Fjodora Dostojevska romānā balstītās operas Idiots titulvaroni kņazu Ļevu Miškinu uzdod laikmetīgā teātra klasiķis poļu režisors Kšištofs Varlikovskis. Viņš piebilst: "Es neesmu Dostojevska vergs šī tēla izpratnē." Protams, Kšištofs Varlikovskis iestudē nevis slaveno Dostojevska romānu, bet joprojām maz zināmo Mečislava Veinberga (1919–1996) septīto, pēdējo operu Idiots (1986/1987). Zalcburgas festivālā tā skan pirmo reizi.
Pagājušajā piektdienā, 2. augustā, notikusī pirmizrāde, kuras muzikālā vadītāja ir Veinberga daiļrades pazinēja lietuviešu diriģente Mirga Gražinīte-Tīla, kļuva par triumfu. Šis iestudējums ir mūzikas teātra šedevrs, kas radīts mūsu laikam, – cilvēcīgs, izaicinošs un poētisks, sāpju un cerību pilns, tas sākas un beidzas ar nāvi, bet šajā darbā ir arī mīlestība, gaisma un humānisms, kas spīd cauri neprātam, ļaunumam un vardarbībai. Klausītājus uzrunā mūzika, teksts, idejas, tēli, interpretācijas spēks un visu iesaistīto mākslinieku pašatdeve un ideālā saspēle.
Līdz 23. augustam Idiots Zalcburgā būs dzirdams vēl četras reizes uz Felsenreitschule – klintī izcirstās bijušās Jātnieku skolas – skatuves. Šajā iestudējumā Mirga Gražinīte-Tīla debitē pie Vīnes filharmonijas orķestra diriģenta pults.
Zalcburgas festivālā tapušā operas Idiots jauniestudējuma muzikālā vadītāja diriģente Mirga Gražinīte-Tīla, režisors Kšištofs Varlikovskis (centrā) un titullomas atveidotājs tenors Bogdans Volkovs. Foto – Leo Neimairs
Visu mūžu bēgļu gaitās
Mečislavs Veinbergs ir ebreju komponists no Polijas, lielāko daļu savas dzīves viņš ir pavadījis Padomju Savienībā. Divdesmit viena gada vecumā Varšavā dzimušais komponists vienatnē pameta Poliju, bēgot uz PSRS no nacistu armijas. Vispirms viņš devās uz Minsku, pēc tam uz Taškentu un vēlāk apmetās Maskavā, kur nodzīvoja līdz mūža beigām. Veinberga ģimenes locekļi, kas palika Varšavā, tika nogalināti koncentrācijas nometnē. Visa viņa dzīve ir bijusi traģisku pavērsienu pilna, Veinberga vispopulārākā opera ir 1968. gadā sacerētā holokausta drāma Pasažiere (šogad Mirga Gražinīte-Tīla diriģēja Pasažieri Madrides Karaliskajā operā Teatro Real). Veinbergs bija tuvs Dmitrija Šostakoviča draugs, un Idiota partitūra ir veltīta Šostakovičam.
Idiots ir opera četros cēlienos, tā tiek izpildīta krievu valodā. Aleksandra Medvedeva libreta pamatā ir Fjodora Dostojevska romāns. Saīsinātā versijā un kamerinstrumentācijā Idiots tika pirmatskaņots 1991. gada 19. decembrī Borisa Pokrovska Muzikālajā kamerteātrī Maskavā. Pasaules pirmizrāde pilnā versijā notika 2013. gada 9. maijā Manheimas Nacionālajā teātrī diriģenta Tomasa Zanderlinga vadībā. 2016. gadā Idiots tika iestudēts Sanktpēterburgas Marijas teātrī un 2017. gadā – Maskavas Lielajā teātrī. 2023. gada pavasarī diriģents Tomass Zanderlings un režisors Vasilijs Barhatovs iestudēja Idiotu Vīnes Theater an der Wien.
2024. gada augustā ir pienācis Idiota laiks pasaulē prestižākajā – Zalcburgas – festivālā. Šī ideja pieder festivāla intendantam pianistam Markusam Hinterheizeram, kurš savulaik, būdams Vīnes festivāla Wiener Festwochen mākslinieciskais vadītājs, veltījis Veinbergam veselu koncertciklu. Viņaprāt, tas palīdz piešķirt šim komponistam, kurš ir cieši saistīts ar XX gadsimta katastrofām, tādu vietu mūzikas vēsturē, kādu viņš ir pelnījis. "Veinberga biogrāfija ir fascinējoša, nomācoša, traģiska. Faktiski visu mūžu viņš bija bēgļu gaitās. Veinberga darbos ir daudz skaidru, aizkustinošu atsauču uz viņa biogrāfiju, bet ir arī gluži pretēji elementi – gandrīz vai muzikāla atbrīvošanās no šīs dzīves un tās apstākļiem," pārdomās dalās Markuss Hinterheizers.
Režisors Kšištofs Varlikovskis Idiotu Zalcburgā ir veidojis kopā ar saviem pastāvīgajiem radošajiem partneriem – scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Malgožatu Ščensņaku, gaismu mākslinieci Felisu Rosu, videomākslinieku Kamilu Polaku, horeogrāfu Klodu Barduju un dramaturgu Kristiānu Lonšānu. Kšištofam Varlikovskim ir talants uzburt uz skatuves ļoti īpašu dzīvi un atrast mistiku ikdienišķajā – Idiotā viņš gandrīz četras stundas notur skatītāju uzmanību, atklājot visu sliktāko un labāko cilvēka dabā. Panākt šādu efektu nebūtu iespējams bez tāda izpildītāju ansambļa, kāds ir režisoram šajā izrādē. Kšištofs Varlikovskis ir teātra meistars, Mirga Gražinīte-Tīla ir sava aroda meistare un izcila Veinberga interprete, un viņu sadarbības rezultāts ir apbrīnojams – spilgts, tēlains, metaforisks. Skatītājiem ir jābūt gataviem, ka Idiots ir opera, kas nevis priecē un sagādā baudu, bet sāpina un izsit pamatu zem kājām, taču, cerams, arī dziedē.
Aktieriskā virsotne
Kņazu Miškinu, kurš ar vilcienu atgriežas Sanktpēterburgā pēc vairāku gadu ārstniecības kursa Šveicē, atveido ukraiņu liriskais tenors Bogdans Volkovs. Šajā lomā viņš ir fenomenāls – ne tikai skaisti izdzied lielo partiju, bet arī spēlē tā, kā operas teātrī prot vien retais. Bogdana Volkova karjerā Miškina tēls ir tikpat svarīgs aktieriskais sasniegums kā carevičs Gvidons režisora Dmitrija Čerņakova iestudētajā Nikolaja Rimska-Korsakova operā Pasaka par caru Saltanu 2019. gadā Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt (Gvidonu Bogdans Volkovs spēlēja kā zēnu autistu, kurš dzīvo pasaku pasaulē; 2025. gada pavasarī šī izrāde ar Bogdanu Volkovu galvenajā lomā tiks spēlēta Madrides Teatro Real).
Bogdana Volkova tēlotais svētais muļķis Miškins allaž runā patiesību, viņš ir jūtīgāks nekā pārējie un uzskata, ka līdzcietība ir vienīgais cilvēka eksistences likums. Viņam ir raksturīga empātija, pret citiem viņš izturas ar maigumu un žēlumu. Miškins vēlas saskatīt cilvēkos vislabāko un piedot viņiem, ja tie slikti izturējušies pret viņu un cits pret citu. Pēc atgriešanās dzimtenē viņš tiek izsmiets kā idiots, jo brutālajā un liekulīgajā sabiedrībā ir pārāk atšķirīgs ar visu savu būtību un to, ka tic labestībai. "Viņš konfrontē pasauli ar sevi pašu, pareģojot gaidāmās katastrofas," skaidro Kšištofs Varlikovskis. Fakts, ka Miškins ir ārstējies Šveicē, izraisa naidu kņaza tautiešos, kuri uzskata, ka viņš tikai zaudējis naudu un uzturēšanās sanatorijā viņam nemaz nav palīdzējusi (Miškinam ir epilepsija). "Šis ir sava veida uzbrukums Rietumu pasaulei. Tā ir viena no Dostojevska tēmām, un pats rakstnieks izjūt šo ambivalenci: no vienas puses, Rietumu pasaule viņu vilina, no otras – viņam ir naids pret to," uzskata režisors.
"Poļu mākslinieku un intelektuāļu attieksme pret Dostojevska romānu ir divējāda," Zalcburgas festivāla katalogā raksta jauniestudējuma Idiots dramaturgs Kristiāns Lonšāns. «Lai gan Kšištofs Varlikovskis apzinās romāna dziļumu, viņš tikpat labi apzinās Dostojevska attieksmi pret Krievijas okupēto Poliju gados, kad viņš rakstīja Idiotu, – viņa beznosacījuma ticību krievu tautas diženumam un pārliecību, ka tikai Krievijas impērija var glābt Eiropu no deģenerācijas. Dostojevska priekšstats par Krieviju neparasti sasaucas ar mūsdienām. Tomēr, pateicoties Mečislava Veinberga personiskajam redzējumam, operas bagātībai, spriedzei un pārdomātajai uzbūvei, Kšištofs Varlikovskis spēj pietuvoties stingrajam un vardarbīgajam Rogožinam, kaislīgajai un nelaimīgajai skaistulei Nastasjai Fiļipovnai, jaunajai mīlētājai Aglajai un tam neizdibināmajam noslēpumam, kas ir kņazs Miškins," turpina Kristiāns Lonšāns.
Skaistums dzīvē un nāvē
Izrādē ar iespaidīgiem teatrāliem līdzekļiem tiek uzburta naida un alkatības pasaule, kurā tiek nicināta cilvēcība, un bīstamais attiecību, aprēķina un melu tīkls, kas apvij liktenīgo, pavedinošo Nastasju Fiļipovnu. Šo lomu grezni spēlē lietuviešu soprāns Aušrine Stundīte, kuru iepriekš Zalcburgas festivāla publika ir iemīlējusi kā Elektru (Kšištofa Varlikovska iestudētajā Riharda Štrausa Elektrā) un Judīti (Romeo Kastelluči iestudētajā Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pilī). Šķiet, ka pat Nastasja Fiļipovna nav gatava Miškina mīlestībai.
Kņazs Miškins (tenors Bogdans Volkovs; no kreisās), Nastasja Fiļipovna (soprāns Aušrine Stundīte) un Rogožins (baritons Vladislavs Suļimskis). Foto – Bernds Ūligs
Aušrine Stundīte ir viena no labākajām aktrisēm mūzikas teātrī, un arī šajā tēlā viņa ienes svaigas nianses un pustoņus. Izmantojot balsi un ķermeņa valodu, viņa spēj padarīt savu varoni nomāktu, izmisīgu, dominējošu. Nastasja Fiļipovna apbur ar skaistumu – gan tad, kad ir dzīva, gan tad, kad viņa jau ir nogalināta un gultā viņai blakus ir kņazs Miškins un Rogožins.
Katrs dziedātājs perfekti iederas diriģentes un režisora uzburtajā visumā, saprot izrādes ideju un dramatisko virzību. Rogožinu dzied baltkrievu baritons Vladislavs Suļimskis, Ļebedevu – ukraiņu baritons Jurijs Samoilovs, Gaņu Ivolginu – slovāku tenors Pavols Bresliks, ģenerāli Jepančinu – britu bass Klaivs Beilijs, ģenerāļa sievu – krievu mecosoprāns Margarita Ņekrasova, viņu meitu Aglaju – austrāliešu mecosoprāns Ksenija Puškara-Tomasa.
Kņazs Miškins zina patiesības formulu – viņš uzraksta to uz tāfeles skatuves centrā, turpat ir arī Ņūtona un Einšteina formulas. Matemātika, astrofizika, zinātne kā simbolu kombinācija, kas palīdz interpretēt pasaules rašanos un ir maksimāli attālināta no ļaunuma. Abstrakcija ir patvērums no realitātes vardarbības. Brauciens vilcienā, intrigas biržā, muzeja un universitātes fragmenti, viesistabas un guļamistabas interjers – to visu redzam uz milzīgās Felsenreitschule skatuves kā filmā. Katrā telpā ir varoņu traģiskuma un nolemtības nospiedums.
Operas Idiots aina, kurā kņazs Miškins (tenors Bogdans Volkovs; no labās) un Rogožins (baritons Vladislavs Suļimskis) mainās ar krustiņiem. Foto – Bernds Ūligs
"Cilvēka daba ir nebūt ļaunam. Pēc Otrā pasaules kara visi centās sasniegt katarsi, radīt labāku pasauli, taču šo progresu mums nav izdevies panākt, gluži pretēji – mēs esam regresējuši. Mēs esam uz robežas starp tumšo un spožo gaismu. Līdzcietība ir kaut kas tāds, kas dzīvo mūsos. Māksla ir kaut kas tāds, ko bieži piesavinās politiskiem mērķiem. Tomēr, manuprāt, māksla ir būtiska, lai mēs varētu sevi izārstēt un atjaunot līdzsvaru. Personīgi es vairāk ticu cilvēcībai un humānismam nekā reliģijai un figūrām, kuru uzdevums ir mūs atmodināt un apgaismot," runājot par līdzjūtību un empātiju kņaza Miškina tēlā, apgalvo režisors Kšištofs Varlikovskis.
"Miškins ir vairāk piedošanas nekā mīlestības cilvēks. Līdzcietība viņam ir visaugstākā mīlestības forma. Idiots ir viens no neparastākajiem vīriešu tēliem pasaules literatūrā. Idiots ir tas, kurš nāk pretim cilvēkiem," izrādes programmā raksta Kristiāns Lonšāns, atsaucoties uz savām sarunām ar režisoru.
Izmisuma motīvs
Idiota panākumi nav iedomājami bez Mirgas Gražinītes-Tīlas radošā, emocionālā un profesionālā ieguldījuma. Lietuviešu diriģente dzīvo Zalcburgā, viņa rūpīgi izvēlas repertuāru un projektus, kuros piedalās. 2016. gadā viņa kļuva par diriģenta Andra Nelsona pēcnācēju Birmingemas simfoniskā orķestra muzikālā vadītāja amatā, šo posteni Mirga Gražinīte-Tīla atstāja 2022. gadā.
"Veinberga mūzika nepārprotami liecina, ka viņš Dostojevska sarežģīto pasauli vēlas pacelt citā, vēl sarežģītākā līmenī, tomēr tas mūs atgriež pie visvienkāršākās patiesības," uzsver diriģente. Viņa norāda, ka dzīves beigās komponists Mečislavs Veinbergs arvien vairāk līdzinājās kņazam Miškinam un viņu dzīvē var atrast daudzas paralēles. "Savos darbos Veinbergs cenšas izteikt pateicību par to, ka ir izdzīvojis," piebilst māksliniece. Šogad viņa ir pievērsusies diviem Veinberga mūzikas teātra darbiem – viņa pirmajai operai Pasažiere un pēdējai operai Idiots. "Abas operas runā par humānismu, tās uzdod jautājumu, vai patiess humānisms vispār ir iespējams," uzskata Mirga Gražinīte-Tīla. "Atšķirībā no Pasažieres operā Idiots nevar nošķirt labo no ļaunā – šīs īpašības ir katrā personāžā," ir pārliecināta diriģente. Viņasprāt, Veinbergs ir bijis informēts par Dostojevska antisemītiskajiem uzskatiem un nicinošo attieksmi pret poļiem, taču tas nav atturējis viņu no Idiota komponēšanas.
Režisors Kšištofs Varlikovskis šīs divas Veinberga operas raksturo šādi: "Pasažiere ir opera, ko Veinbergam vajadzēja uzrakstīt pašam sev, lai samierinātos ar pagātni. Idiotā viņš mēģina samierināties ar sevi un savu dzīvi."
"Opera Idiots ir apjomīga, un tās klausīšanos var salīdzināt ar Dostojevska romānu lasīšanu – pirmajās piecdesmit vai simt lappusēs cilvēks vēl tikai mēģina orientēties vārdu, vietu un notikumu pārbagātībā, taču pamazām stāsta pavedieni savijas arvien ciešāk un pēc pirmajām simt lappusēm sižets iegūst tādu vilkmi, ka vairs nevar pārstāt lasīt. Veinberga Idiots sākas ar īsu, atmiņā paliekošu motīvu trīskāršā forte, ko es uztveru kā izmisuma motīvu, un tas atkārtojas arī vēlāk. Veinberga darbā ar vadmotīviem sastopam daudzas Riharda Vāgnera idejas, taču viņam piemīt arī kaut kas no Riharda Štrausa – mūzika nepārtraukti attīstās, un šajā ziņā opera patiešām atgādina romānu. Sākumā, kad tiek ieviesti dažādi tēli un motīvi, mēs klausāmies un cenšamies saprast, kā tas viss saslēdzas kopā. Jo tālāk attīstās stāsts, jo dziļāk esam tajā ievilkti," saka Mirga Gražinīte-Tīla.
Vadmotīvu izmantošanu Veinbergs apvieno ar strauju "montāžas" tehniku, ko apguvis, strādājot par filmu partitūru komponistu. "Mana iepazīšanās ar Veinberga mūziku sākās bērnībā: es mīlēju animācijas filmas Bonifācija brīvdienas un Vinnijs Pūks, kurām Veinbergs sacerējis brīnišķīgu, krāšņu un virtuozu mūziku. Tolaik komponista vārds man bija pilnīgi svešs, bet viņa mūzika man patika tikpat ļoti kā šodien. Veinberga kompozīcijām piemīt suģestējošs spēks: jo vairāk klausos viņa mūziku, jo vairāk atklāju tās smalkumu un spožumu. Mana pirmā profesionālā sastapšanās ar Veinberga mūziku notika pirms desmit gadiem, pateicoties vijolniekam Gidonam Krēmeram un viņa vadītajam kamerorķestrim Kremerata Baltica. Es atklāju sev Veinberga kamersimfonijas, divas no tām diriģēju 2015. gada festivālā Wiener Festwochen komponistam veltītajā programmā," stāsta Mirga Gražinīte-Tīla.
2019. gadā kompānija Deutsche Grammophon laida klajā Mirgas Gražinītes-Tīlas, viņas tolaik vadītā Birmingemas simfoniskā orķestra, vijolnieka Gidona Krēmera un kamerorķestra Kremerata Baltica kopīgi veikto Mečislava Veinberga Otrās un Divdesmit pirmās simfonijas ierakstu. Šis albums, kas ieguva daudz prestižu apbalvojumu (to vidū – Opus Klassik un žurnāla Gramophone godalgas), palīdzēja atjaunot interesi par komponista daiļradi. Trīs gadus vēlāk Deutsche Grammophon izdeva nākamo Mirgas Gražinītes-Tīlas vadībā tapušo Veinberga mūzikas ierakstu – Trešo un Septīto simfoniju, kā arī Pirmo flautas koncertu.
Diriģente norāda, ka Veinberga daiļradē ir jūtama Dmitrija Šostakoviča ietekme. Ar Šostakoviča mūziku Veinbergs bija aizrāvies kopš studiju gadiem. Kad komponisti sadraudzējās, viņi rādīja viens otram savus jaunākos opusus un regulāri spēlēja klavieres četrrocīgi. "Daudzi Šostakoviča stila aspekti, viņa sarežģītība, polifonija, harmonija un orķestrācija ir atrodami arī Veinberga darbos. No otras puses, arī Veinbergs ietekmēja Šostakoviču – īpaši ebreju folkloras elementu izmantošanā," stāsta Mirga Gražinīte-Tīla.
"Varu iedomāties, ka Veinbergs savam kņaza Miškina tēlam ir piešķīris dažas Dmitrija Šostakoviča īpašības. Šo varoni noteikti ietekmējusi arī paša Veinberga personība. Daudzi Miškina teicieni droši vien saskan ar Veinberga raksturu, piemēram, atziņa, ka skaistums nav zudis, bet vienkārši mūsdienās netiek augstu vērtēts," piebilst diriģente. Mirga atzīstas, ka ikkatrs nākamais Veinberga skaņdarbs, ko viņa apgūst, liek atgriezties pie šā komponista un turpināt iepazīt viņa daiļradi: "Veinbergs ir kļuvis par īstu manas dzīves kaislību."
Viņi sevī nes dumpi
Šovasar Zalcburgas festivāla programmā ir vēl viena opera, kuras pamatā ir Dostojevska romāns, – Sergeja Prokofjeva Spēlmanis, ko iestudē krievu diriģents Timurs Zangijevs un amerikāņu režisors Pīters Selarss. Pirmizrāde notiks 12. augustā, galvenās lomas tajā atveidos amerikāņu tenors Šons Panikars (Aleksejs) un lietuviešu soprāns Asmika Grigorjana (Poļina).
Zalcburgas festivāla mākslinieciskais vadītājs Markuss Hinterheizers uzskata: Dostojevska radītie salauztie tēli, kurus satiekam Veinberga Idiotā un Prokofjeva Spēlmanī, precīzi trāpa mūsu laikmetā. Dumpi sevī nes arī citu Zalcburgā dzirdamo operu – Volfganga Amadeja Mocarta Dona Žuana un Tita žēlsirdības un Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstu – titulvaroņi. Tie ir personāži, kuri tic citiem likumiem, ievēro citus principus nekā sabiedrība, kurā viņi jūtas kā svešinieki.
Latviešu mūziku Zalcburgā šoreiz pārstāv Pēteris Vasks – festivāla atklāšanas dienā 19. jūlijā Zalcburgas kolēģijas baznīcā Vīnes kvartets Miguet atskaņoja viņa Ceturto stīgu kvartetu, programmā bija iekļauti arī Ģerģa Kurtāga un Jērga Vidmaņa opusi. 10. un 11. augustā savu Gustava Mālera ciklu Zalcburgas festivālā turpinās maestro Andris Nelsons un Vīnes filharmonijas orķestris – skanēs Mālera Devītā simfonija. 20. augustā festivālā uzstāsies mecosoprāns Elīna Garanča, kura kopā ar britu pianistu Malkolmu Martino piedāvās Jāzepa Mediņa, Alfrēda Kalniņa, Jāzepa Vītola, Riharda Štrausa, Anrī Diparka un Sergeja Rahmaņinova dziesmu programmu.
20. augustā Zalcburgā tiek gaidīta augsta ranga Lietuvas delegācija – festivāla drāmas teātra sadaļā notiks leģendārā poļu režisora Kristiana Lupas iestudējuma Burvju kalns pirmizrāde (Tomasa Manna romāna adaptācija), kas ir Zalcburgas festivāla un Lietuvas Jaunatnes teātra kopražojums. Izrādē piedalīsies Jaunatnes teātra aktieri, un tā tiks spēlēta lietuviešu valodā. Burvju kalns būs iekļauts Jaunatnes teātra repertuārā, pirmizrāde Viļņā – 20. septembrī.
Zalcburgas festivāls turpināsies līdz 31. augustam.
Idiots
Diriģente Mirga Gražinīte-Tīla, režisors Kšištofs Varlikovskis
Zalcburgas festivālā 11., 15., 18. un 23. augustā
salzburgerfestspiele.at