Grūti iedomāties atšķirīgāku sniegumu zem viena jumta – neskatoties uz rozīgi violeto vienojošo koptoni, Janas Briķes un Tatjanas Krivenkovas glezniecība pat varētu simbolizēt zināmus latviešu mākslas tagadnes pretpolus. No vienas puses, klasiskās tradīcijas un vietējās mācību sistēmas daļēji balstīts iluzors reālisms tādā kā fantasy stilā, kur katra sīkākā detaļa līdz pat valgam spīdumam uz lūpām šķiet plastiski taustāma. No otras puses, krāsa, gaisma un triepiens kā analītiska procesa izejmateriāli, pašvērtīgi formas elementi ar ģenētiskām saknēm modernisma mantojumā. (Pēc ilgstošā nolieguma padomju laikā un lielā mērā tirgus veicinātā uzplaukuma abstrakta izteiksme vairs noteikti nav lielstraumes sastāvdaļa un saglabā pievilcību tikai personiski motivētākajiem sekotājiem.)
Lomu spēles
"Izstādes darbi ir simboliski, bet vienlaikus arī konkrēti, psihē mītoši tēli – mednieks, ganiņš, līgaviņa un tamlīdzīgi –, caur kuriem, tos pielaikojot, emocionāli identificējoties un vēlāk pametot, veidojas cilvēciskā pieredze par dzīves dzīvošanu" (no izstādes anotācijas). Janas Briķes gleznu konceptuālais rāmis ieturēts mazliet Karla Gustava Junga arhetipu garā, skarot arī neskaitāmu vēlāko teorētiķu apcerēto indivīda būtības (ne)esamību ārpus sociālajām lomām. Vai tiešām bez tām nekā cita nav un tā dēvētā patība jeb personības esence ir tikai noteiktu lomu konstelācija, izstāde, saprotams, nekādu skaidru atbildi nesniedz. Iespēja par to padomāt varbūt ir lielākais skatītāja ieguvums, iegremdējoties pasaulē, kas vairāk atgādina sapņus vai 3D animācijas filmas nekā ikdienišķo īstenību. Albīnie nenosakāma vecuma radījumi, kas vienlaikus ir bērni un pavedinoši pusaudži, kopā ar vidi un detaļām balansē starp kičīgi saldenu skaistumu (rožaina āda, rozes, smal kas mežģīnes) un šķebīgi riebīgām niansēm (mušas, skrāpējumi, asins pilieni). "…jo ilgāk es skatījos uz šiem darbiem, jo vairāk pieņēmās spēkā kaut kas līdzīgs izmisumam par tāda mēroga vientulību un neaizsargātību, kā arī nojausma par nenovēršamām briesmām, kas draud šīm mazajām pasaku būtnēm," rakstīja Jana Kukaine par 2011. gadā notikušo Janas Briķes personālizstādi Piens un asinis (www.arterritory.com). Kaut kādā mērā tas attiecināms arī uz šo skati, tomēr tagad tēli šķiet atraduši konkrētākas lomas, kļuvuši mazliet pašapzinīgāki un pieaugušāki, lai arī joprojām ir trausli, svešādi un sargājami.
Maigie apaļumi
Tatjanu Krivenkovu noteikti var pieskaitīt pie konsekventākajiem latviešu abstrakcionistiem, lai gan alūzijas uz konkrētiem objektiem bieži vien nav nekur tālu, piemēram, norādes uz sniegavīriem 2005. gada izstādē Mierinājums, kurā arī tika izmantoti apļi kā darbu strukturālais pamatelements. Savukārt personālizstādē Gaismas atdalīšana no tumsas (2011), par kuru Krivenkova tikusi nominēta Purvīša balvai, redzētie melnbaltie kontrasti devuši vietu ierastākam izmeklētu toņu kultam. Apaļās formas, kas ir gan darbu formāts, gan arī četrstūros iekomponētas lodes, mākslas skolu beidzējiem varbūt var atgādināt ģipša bumbas, kuru apaļumus ir nācies glīti izēnot ar zīmuli vai arī uzgleznot akvarelī vai eļļā, ar gaismas, ēnas un refleksu palīdzību veidojot telpisku efektu. Taču tikpat labi tie var būt kosmisku ķermeņu sastatījumi, varbūt pat draudīgi satuvinājumi krāsainā migliņā, kuras daudzveidīgās komponentes slēpj impresionisma dalītā triepiena mantojumu. Samērā viendabīgu, lazējošu uzlicienu pārklāšanās rada spīdīgu un matētu laukumiņu miju, silto un vēso toņu savstarpējo mijiedarbi, kurā brīžiem nav iespējams pateikt, kad kvantitāte pāriet kvalitātē jeb vienas krāsas laukums – citas krāsas laukumā. Maigie pasteļtoņi asociatīvi var saistīties ar izstādes nosaukumā iekļautajām ēdmaņām (kefīrs tomēr būs balts kā gaisma, bet zefīrs var būt visādos toņos atkarībā no pievienotajām piedevām), bet pārāk lielas nozīmes šīm substancēm, šķiet, tomēr nav.
Briķe un Krivenkova pārstāv dažādas paaudzes, tas ļauj arī ērti spekulēt par abstrakcijas lielāku piederību tradīcijai, salīdzinot ar dažādiem (neo)reālismiem, kas pretendē uzrunāt skatītāju tiešāk un ar skaidrāku vēstījumu. Blakus izaicinājumam salīdzināt abu izteiksmes valodu "laikmetīgumu" ir arī iespēja ieraudzīt to vienlaicīgo dažādību kā saistošu fenomenu.
Izstāde
Jana Briķe Manas paralēlās dzīves
Tatjana Krivenkova Zefīrs un kefīrs
Galerijā Māksla XO līdz 7. janvārim