Uz Viktora Timofejeva jauno izstādi Citi pasažieri var raudzīties vismaz trejādi. Saskaņā ar maniem novērojumiem pirmo veidu visdrīzāk izvēlēsies racionāli domājoši cilvēki, kuri cieš no laika trūkuma, kā jau tas pienākas šajā informācijas laikmetā. Otro izvēlēsies cilvēki, kuri tāpat cieš no laika trūkuma, bet papildus tam – arī no tieksmes nosist laiku, mēģinot atšķetināt kāda mākslinieka speciāli sapiņķerētu domu labirintu. Savukārt trešo pieeju izvēlēsies līksmi un bezrūpīgi cilvēki, par kādiem mēs kļūstam brīvdienu ceļojumos, kad jānofotografējas uz katra interesanta foniņa.
Rēbusa minēšana
Šādi tipizējot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) 4. stāva skatītājus, var secināt, ka vispamanāmākie ir trešie – fotoiemūžināties kārie –, jo viņi ne tikai ātrāk par pārējiem drasē pa mākonī pārvērsto grīdu, bet arī iesēžas vilciena instalācijas sēdekļos, nemanot uzlīmi, kas aizliedz tur sēdēt, vai arī, būdami jauki, mēģina pacelt pie grīdas pielīmētās it kā vēja aizpūstās lapiņas. Pa to laiku pirmā tipa apmeklētāji – racionālie – kļūst skeptiski un vīlušies, jau izejot cauri trim ekspozīcijas telpām un konstatējot, ka skaļais izstādes pieteikums "(..) noritēs līdz šim apjomīgākā Ņujorkā dzīvojošā Latvijas mākslinieka Viktora Timofejeva personālizstāde, kas izvērš tādas tēmas kā citādība, dalītas identitātes, salasāmais un nesaprotamais" ir maldinājis, jo eksponēti tikai daži scenogrāfiski efektīgi objekti un skaņas ainava, kas tapusi sadarbībā ar Somijā mītošo Lietuvas mākslinieku Mišu Skalski.
Viktors Timofejevs (1984) ir dzimis Latvijā, studējis Nīderlandē un ASV. Pašlaik viņš dzīvo Ņujorkā un paralēli savai mākslas praksei strādā par pasniedzēju Rodailendas Dizaina skolā. Foto – Kaspars Teilāns
Galvenie ieguvēji nenoliedzami ir otrie – tie apmeklētāji, kuri līdzīgi man kaut kādu iemeslu dēļ sāk iedziļināties mākslinieka domu gājienā un pieņem izaicinājumu minēt viņa rēbusus. Šajā ceļā vispirms palīdz asociatīva uztvere, kas ļauj intuitīvi atpazīt mākslas un kultūras vēstures zīmes. Piemēram, ekspozīcijas gleznotie elementi šķiet tuvu radnieciski XX gadsimta sākuma metafiziskajai glezniecībai – sapņainai atmosfērai, ko attēlā rada dīvaina gaisma bez saprotama avota un iracionālas namu perspektīvas. Turklāt mirāžai līdzīgais, no iekšienes apgleznotais tornis lielākās telpas vidū ļauj justies kā burtiski iekāpušam Džordžo de Kiriko gleznā Sarkanais tornis (1913). Nokļūt līdz tornim var, ejot pa mākoņiem, jo muzeja zāles caurspīdīgo grīdu mākslinieks izmantojis pārsteidzoši asprātīgi – baltā linolejā izgriezis mākoņveida caurumus. Pa tiem var nolūkoties uz lejasstāva apmeklētājiem, kuri, šo spiegošanu nenojaušot, mierīgi grozās pie mākslas darbiem.
Šī aina atsauc prātā Viktora Timofejeva mākslinieciskos eksperimentus ar mikrorobotiem iežogotā teritorijā, ļaujot vērotājam sajusties mazliet kā Dievam. Vienlaikus burtiskā staigāšana pa mākoņiem izsauc eksistenciāli labilu sajūtu, kas kāpinās aizdomās par tādu kā tripu jeb psihodēlisku pieredzi. Pārkāpšanu no vienas pasaules citā apstiprina notiekošais tornī – caur tā dzeguļiem var vērot minivilcienu, kas brauc aplī gar sirreāliem namu stāviem tuksnesīgā ainavā –, bet abās nākamajās telpās nākas nokļūt iekšā šī vilcieniņa kupejā un no ierasta mēroga skatu punkta pa logu lūkoties uz torņa iekšienē gleznotajiem namiem.
Nākotne šodien
Interesanti, ka abas par kupeju pārvērstās ekspozīcijas telpas ir simetriskas kā viens otram pretstatīti spoguļi, kas atspoguļo viens otru. Atšķirīgs ir tikai pulkstenis, kas projicēts abu telpu ovālajos lodziņos. Kā zināms, pulkstenis ir ietilpīgs, kultūrā bieži apspēlēts simbols, kas ir kļuvis arī par Viktora Timofejeva iemīļotu mākslas elementu – jau pazīstami ir viņa darinātie laikrāži, kuros ciparu vietā uzdarbojas (ik pa brīdim mainās) alfabēts vai cita, pašizgudrota zīmju sistēma.
Viktora Timofejeva izstāde Citi pasažieri, kas notiek Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva zālēs, apliecina, ka māksliniekam ir tuva iespējamo pasauļu semantika. Foto – Kaspars Teilāns
Simetriskums un pulksteņa motīvs apmeklētāja asociāciju plūsmu (pats apmeklētājs jau ir kļuvis par "citu pasažieri") aizvirza pie vēl kāda simt gadu veca kultūras fenomena, proti, Džona Danna sapņu teorijas jeb tā dēvētā seriālisma. Viņa grāmata Eksperiments ar laiku XX gadsimta 20. gados stipri ietekmēja turpmākos priekšstatus, izvirzot ideju, ka nākotne pastāv jau šodien un laikam attiecībā uz cilvēku ir iespējami vismaz divi mērījumi – vienā cilvēks dzīvo, bet otrā vēro un var ceļot laikā, tomēr tas notiek tikai brīžos, kad intelekts nenospiež apziņu, pirmām kārtām – sapnī.
Sapnī redzēts sapnis par atmošanos no cita sapņa, stāstā izstāstīts stāsts ir motīvi, ko aizrautīgi apspēlējis, piemēram, argentīniešu rakstnieks Horhe Luiss Borhess. Acīmredzot arī Viktoram Timofejevam, kurš ik dienu strādā ar datorspēlēm un videospēlēm un ar vilcienu pārvar lielus attālumus starp ASV lielpilsētām, ir tuva iespējamo pasauļu semantika. Savukārt kuratore Andra Silapētere mākslinieka virtuālās realitātes vīzijas ievirzījusi sociālkritiska skatījuma gultnē, kas ironiski sabalsojas ar šībrīža sabiedrības sašķeltību, cilvēkiem dzīvojot paralēlās pasaulēs.
Izstāde Citi pasažieri šķiet lielisks piemērs, kā veidot vietai specifisku mākslu, atjautīgi liekot lietā pieejamās vides īpašības, un dialogā ar muzeja arhitektūru un pagātnes kultūras vērtībām dalīties savās pilnībā personiskajās aktualitātēs, domās un sajūtās.
Viktors Timofejevs
Izstāde Citi pasažieri
LNMM līdz 15.VI