Shabbat shalom! Piektdien, 21. februārī, Latvijas Nacionālajā operā notika Riharda Štrausa Salomes pirmizrāde. Nekāds mierpilnais, priecīgais vakars tas nebija un nevarēja būt. Režisora un scenogrāfa Alvja Hermaņa interpretācijā bibliskā psihotrillera darbība risinās pie Raudu mūra Jeruzalemē burtiski aizparīt – 2030. gadā jeb 5791. gadā pēc jūdu kalendāra. "Izraēlas valsts varbūt vairs nepastāv," brīdina titri uz ekrāna skatuves kreisajā augšējā stūrī.
Trauksmei nav pamata – Alvja Hermaņa sociālo tīklu ieraksti izrādē netiek translēti, ar Oskaru Vaildu un Rihardu Štrausu režisors komentētājs nesacenšas. Visa papildinformācija ir lietišķa un precīza, tikai fakti: "Pēc ANO noteikumiem Jeruzalemi un tās svētvietas joprojām drīkst apmeklēt visu konfesiju ticīgie un tūristi. Nesen Jeruzalemes Universitātē ir radīts mākslīgā intelekta robots/humanoīds, vārdā Johanāns, ieprogrammēts kā ideālais cilvēks un nākotnes pareģotājs. Šis ir pirmais no visiem biorobotiem, kurš nupat izgājis ārpus cilvēku kontroles, un viņa turpmākā rīcība vairs nav prognozējama."
Viņi labi izskatās kopā
Visu izrādes laiku pie Raudu mūra lūdzas ebreju vīrieši, kuriem aiz muguras rosās Salome un viņas māte Hērodija – acīmredzot pēc pieciem gadiem šeit vairs nebūs iedalījuma vīriešu un sieviešu lūgšanu sektorā, kā tas ir pašlaik. Citādi Salomes uzburtā nākotne ir līdzīga mūsu tagadnei. Nav grūti noticēt, ka ebreju princese no Londonas – (ne)mirstīgais ģēnijs Eimija Vainhausa, kuras māksla dzīvos mūžīgi, – bezcerīgi iemīlas biorobotā Johanānā. Cilvēki ir tik ļoti dehumanizējušies, ka šis supervaronis – spīdīgs un stiprs kā Robokops – Salomē/Eimijā izraisa ārkārtīgi spēcīgas jūtas. Ticiet vai neticiet, viņi labi izskatās kopā, bet Johanāns trauslo Salomi brutāli atraida. Ja izslēdz skaņu, var padomāt, ka tie ir Tatjana un Oņegins, kuri satikušies komandējumā Apsolītajā zemē.
Reālā Eimija Vainhausa savā neilgajā dzīvē meklēja patiesību, patiesumu un sirsnību. Viņas rēgs ir viesojies Alvja Hermaņa iestudētajos Kabalas noslēpumos Jaunajā Rīgas teātrī, un viņas tēlu Luidži Kerubīni operas Mēdeja uzvedumā Briselē ir izmantojis režisors Kšištofs Varlikovskis (Mēdeju/Eimiju atveidoja vācu soprāns Nadja Mihaela). Latvijas Nacionālās operas pirmizrādē Salome/Eimija bija vācu soprāns Astrida Keslere, kurai bija steidzami jāaizstāj saslimusī Inna Kločko. Astrida Keslere paveica gluži neiespējamo – viņa pirmo reizi uzkāpa uz LNO skatuves 18. februārī plkst. 15 notikušajā mēģinājumā un jau nākamās dienas vakarā žilbināja Riharda Štrausa operas titulpartijā ģenerālmēģinājuma publikas priekšā. Šķita, ka Astrida Keslere visu mūžu ir piedalījusies Eimijas Vainhausas dubultnieču konkursos – tas ir simtprocentīgs trāpījums tēlā. Salomes loma viņai ir zināma, decembrī Astrida Keslere piedalījās Salomes iestudējumā Flāmu operā Antverpenē. Viesmākslinieces dziedājums pirmizrādē Rīgā nebija ideāls, taču dramatiskais piepildījums un pašatdeve bija tik šokējoši intensīva, ka Astrida Keslere kļuva par vakara varoni.
Ticīgā, stūrgalvīgā un kustībās ierobežotā biorobota Johanāna lomā iepriecināja basbaritons Egils Siliņš, kura vokālais spēks satricināja zemes pamatus pie Raudu mūra. Tas ir pašironisks bijušā Latvijas Nacionālās operas vadītāja žests – parādīties uz skatuves vakara visgreznākajā kostīmā, par kādu viņu varētu apskaust jebkuras zinātniskās fantastikas vai animācijas supervaroņu filmas personāžs. Šis ir Jānis Kristītājs, kurš pretendē uz lomu Zvaigžņu karos, Transformeros un Rotaļlietas stāstā vienlaikus.
Drāma ritmiski uzņem apgriezienus, ebreji pie Raudu mūra turpina lūgties, apkārtējā kņada viņus nesatrauc – viņi dzīvo citā dimensijā. Titulvaronē iemīlējies jaunais sīrietis Narabots nespēj piedot Salomei viņas aizraušanos ar humanoīdu un izdara pašnāvību uzspridzinoties – tāds ir musulmaņu vīrieša uzvedības kodekss.
Dzīves likumu preambula
Izrādē svarīgs ir multimediālais saturs, kas tiek demonstrēts uz ekrāna, – iestudējuma veidošanā Alvis Hermanis ir piesaistījis ne tikai dabīgo, bet arī mākslīgo intelektu. Tam tika uzticēts radīt Salomes iedvesmotas ilustrācijas. Šajā attēlu kaleidoskopā mijas dažādas monstrozitātes pakāpes skaistuļu portreti – digitālo prerafaelītu gleznās izpaužas nevainība un izvirtība, šīm virtuālajām seksīgajām lellēm ir tukšas, stiklainas acis. Šādi Salomi redz mākslīgais intelekts. Tikai nedaudz vairāk komplimentārs ir Johanāna tēls – Jēzus Kristus un Terminatora hibrīds. Mākslīgais intelekts visapkārt sēj biedējošu kiču Riharda Štrausa orientāli apdullinošās mūzikas pavadījumā. LNO orķestris diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā spēlē ekstātiski krāšņi un panāk Alvja Hermaņa režijai atbilstošu psihodēlisku efektu.
Salomes kulminācija ir Septiņu plīvuru deja – šajā izrādē deja izskatās tā, it kā to būtu iestudējis mākslīgais intelekts, ja programmai ChatGPT tiktu dota norāde: "Bajadēras, Šeherezades un Bahčisarajas strūklakas kordebaleta viesizrāde pie Raudu mūra." 2030. gadā tas noteikti izskatīsies anahroniski, taču auditorijas uzmanību piesaista – ebreju vīrieši pārtrauc lūgšanu un pagriežas pret dejojošajām jaunavām ar seju. Septiņas musulmaņu sievietes iegriež deju karuseli Hēroda harēmā – tas ir mākslas vingrošanas akts ar izģērbšanos. Salome nedejo, jo ir pievērsusies sarkanā kāposta galvai, kuru svinīgi iznes sudraba traukā. Varbūt princese vēlas pagatavot kāpostu tīteņus Johanānam – protams, tā būs košera maltīte.
Salome vairāk nekā jebkurš cits Riharda Štrausa darbs režisoriem ļauj izspēlēties politiski, reliģiski, erotiski un ezoteriski. Deivids Makvikars Londonā ieved Salomi Pjēra Paolo Pazolīni labirintā, Klauss Gūts Berlīnē sarīko nežēlīgu psihoanalīzes seansu, Ivo van Hove Amsterdamā ļaujas orgasmiskai poētikai, Kristofs Lojs Helsinkos pārsteidz ar Johanāna emocionālo un fizisko kailumu visā izrādes garumā, Hanss Neienfelss Berlīnē uzaicina uz neprātīgu ballīti Oskaru Vaildu, Kšištofs Varlikovskis Minhenē ataino ebreju kopienu holokausta priekšvakarā, Romeo Kastelluči Zalcburgā cildina jutekliskuma estētiku, Lidija Steiere Parīzē akcentē dekandentiskas, vardarbīgas seksa un varas spēles, Dmitrijs Čerņakovs Hamburgā Salomes traģēdiju risina pilnībā introverti, Erzans Mondtāgs Antverpenē un Gentē rada hiperteatralizēta totalitārisma universu iedomātā Minskā, Kornēls Mundruco Ženēvā savieno Riharda Štrausa neirotisko ekspresiju ar mūsdienu aktualitātēm ASV.
Alvis Hermanis ir noķēris savu Salomes vilni. Psihoze ir vadu mudžeklis, zemeslode ir sašļucis gaisa balons, kas mētājas pie kājām. Sudraba trauks nestāvēs tukšs, bioroboti pravieši sapulcēsies svētajā vakarēdienā. Izrādē sadzīvo skaistums un pretīgums, ātrums un lēnums, mūžīgums un viendienīgums, retro un futūrisms – tās nav beigas, Salome ir mūsu vienīgās dzīves likumu preambula.