No 7. līdz 11. augustam notika Rūsendāles kamermūzikas festivāls, ko organizē viens no slavenākajiem norvēģu mūziķiem – pianists Leifs Ūve Annsnēss. Piecās dienās skanēja vienpadsmit koncertprogrammas, un katra tika sagatavota speciāli Rūsendālei. Šī ir viena no festivāla iezīmēm – tas, ko var dzirdēt šeit, netiks atkārtots nekur citur. Tas attiecas gan uz programmas salikumu, gan uz izpildītājmākslinieku sastāvu. Ik vasaru kopš 2016. gada Leifs Ūve Annsnēss aicina uz šo attālo un gleznaino pilsētiņu Norvēģijas rietumos savus draugus un domubiedrus. Daudzi no viņiem nekad nav spēlējuši kopā, taču mūziķu sniegums festivāla koncertos pierāda, ka viņi saprot cits citu no pusvārda (mēģinājumiem atvēlētas vien dažas dienas).
Izpētes līnijas
Šoreiz festivāla tēma bija Kontrasti, un kontrastaini bija arī laikapstākļi – no saules līdz lietavām. Tie, kam nepatīk karstums, noteikti var doties uz Rūsendāli, kas atrodas starp Hardangerfjordu, kalniem, ūdenskritumiem un ledājiem. Visērtāk šeit var ierasties ar kuģīti no Bergenas.
"Tēma Kontrasti radās pēc pagājušā gada festivāla, kurā mēs atzīmējām ungāru komponista Ģerģa Ligeti 100. gadadienu un godinājām Johannesu Brāmsu, kura mūzikā ir daudz ungārisku iezīmju. Šķita dabiski turpināt izvēlēto izpētes līniju, īpaši tāpēc, ka ungāru mūzikas vēsture ir ļoti bagāta. Nav daudz valstu, kurā ir dzimušas šāda mēroga mūzikas personības, un visi šie autori ir integrējuši mākslā savas dzimtenes stāstu. Nevar arī aizmirst izaicinājumus, ar kuriem daudzi no šiem komponistiem saskārās politisku iemeslu dēļ. Šo mākslinieku dzīve un laikmets atspoguļojas viņu mūzikā – gan virtuozitātē, gan ekstrēmo izteiksmes līdzekļu prasībās, kas tiek izvirzītas izpildītājiem," 2024. gada festivāla programmu raksturo Leifs Ūve Annsnēss.
"Kontrasts ungāru mūzikai ir Johans Sebastiāns Bahs, kuram arī izrādām cieņu," turpina festivāla mākslinieciskais vadītājs. "Man jau sen bija vēlme uzaicināt uz Rūsendāli Norvēģijas solistu kori, un šis gads mums sniedz iespēju atzīmēt 300. gadadienu kopš Baha Jāņa pasijas pirmatskaņojuma. Šis šedevrs mūsdienās ir tikpat iedarbīgs, dramatisks un aizkustinošs kā 1724. gadā, un tas uzbur miera telpu, kurā var klausīties un domāt, jūtot līdzi visiem, kas pašreiz cieš konfliktos visā pasaulē," piebilst Leifs Ūve Annsnēss.
Rūsendāles kamermūzikas festivāls notiek 1665. gadā uzbūvētās Rūsendāles barona muižas teritorijā. Foto – Līva Evlande
Ik gadu festivālā tiek aplūkota atšķirīga tēma, kas koncentrējas uz kādu komponistu vai periodu. "Viens no programmas veidošanas priekiem ir tas, ka tā ļauj padziļināti izpētīt kādu konkrētu komponista dzīves un mūzikas aspektu," stāsta Leifs Ūve Annsnēss. "Pirmajā Rūsendāles kamermūzikas festivālā 2016. gadā mēs pievērsāmies 1828. gadam – Franča Šūberta nāves gadam. Tas ir gads, kad tapa daži no Šūberta visaizkustinošākajiem, visskaistākajiem opusiem. Otrais festivāls tika veltīts vēl vienai manai kaislībai – Volfganga Amadeja Mocarta kamermūzikai. Mocarts ir sacerējis daudz brīnišķīgas kamermūzikas, taču festivālos regulāri tiek atskaņoti tikai daži darbi, tāpēc 2017. gada festivāls kļuva par Mocarta svētkiem, kuros parādījām viņa mūzikas neparasto daudzveidību."
Turpmākajos gados uzmanības centrā ir bijusi mūzika, kas radīta kara ēnā 1914.–1918. gadā (2018. gada festivāls), Dmitrija Šostakoviča dzīve un laiks (2019. gada festivāls), Antonīna Dvoržāka un viņa laikabiedru mūzikas nacionālā identitāte programmā No manas dzimtenes (2021. gada festivāls), Ludviga van Bēthovena iekšējā pasaule (2022. gada festivāls) un Johannesa Brāmsa daiļrade (2023. gada festivāls).
Nekur nav jāsteidzas
Katru dienu jau no paša rīta Rūsendāles festivāls intensīvā intelektuālā režīmā aicina publiku iedziļināties komponistu daiļradē, meklēt sakarus un likumsakarības, atklāt, kā dažādi autori bieži vien cauri gadsimtiem ir bagātinājuši cits citu. Festivālā ir radīti visi apstākļi, lai klausītāji koncentrētos un viņu uzmanība neatslābtu. Rūsendālē rit mierpilna dzīve, šeit nav citu izklaides iespēju, nekur nav jāsteidzas – ja ļauj laikapstākļi, starp koncertiem var doties atsvaidzinošā pastaigā uz ūdenskritumu kalnos, tāpēc arī ģērbšanās stils ir brīvi sportisks – galvenais, lai būtu ērti. Smokingi un vakarkleitas netiek prasītas, atmosfēra ir nepiespiesta un draudzīga.
Ģērbšanās stils Rūsendāles festivālā ir brīvi sportisks – galvenais, lai būtu ērti. Smokingi un vakarkleitas netiek prasītas, atmosfēra ir nepiespiesta un draudzīga. Foto – Līva Evlande
Festivāls notiek 1665. gadā uzbūvētās Rūsendāles barona muižas teritorijā. Par modernu koncertzāli ir pārveidota veca klēts (aptuveni 400 vietu), koncerti skan arī ap 1250. gadu celtajā vietējā baznīcā (200 vietu). Klausītāji uz šo festivālu dodas kā svētceļojumā un atgriežas katru gadu. Brīžiem rodas sajūta, ka esam uz neapdzīvotas mūzikas salas, – Rūsendāle ir labi pasargāta no lielpilsētas trokšņiem un kņadas. Šī gaisotne palīdz smalkāk uztvert visu dzirdēto.
Koncertus ar ievadvārdiem atklāj Leifs Ūve Annsnēss. Publika viņu ne tikai mīl un ciena, bet arī uzticas viņam – šā gada festivāla programma bija nopietna, apjomīga un sarežģīta, bet ne smagnēja. Klausītāji festivālā izvēlas pavadīt vairākas dienas, daudzi apmeklētāji neizlaiž nevienu koncertu un lekciju un tādējādi gūst pilnīgu priekšstatu par programmu. Rūsendālē tā allaž ir piesātināta, izglītojoša, robežas paplašinoša un iedvesmojoša. Abonements uz visiem festivāla notikumiem šogad maksāja 6399 Norvēģijas kronas (aptuveni 540 eiro), biļetes uz atsevišķiem koncertiem – 590–690 kronu (50–60 eiro).
Rotaļu laukums
"Mūs gaida piecas dienas, kas būs piepildītas ar kontrastējošām izpausmēm un stiliem. Šogad festivālā ir sešdesmit mūziķu un dziedātāju – tas ir vislielākais dalībnieku skaits, kāds šeit jebkad ir bijis. Esmu izveidojis koncertprogrammas, kurās būs dzirdami visdažādākie ansambļi. Skanēs klavieru solo, stīgu kvartets, dažādu instrumentu kombinācijas, dzirdēsim arī kori. Man festivāls ir kā brīnišķīgs rotaļu laukums – varu atļauties sastādīt programmas, kādas koncertsezonas laikā negadās piedzīvot," atklāšanas vakarā 7. augustā teica Leifs Ūve Annsnēss.
Kontrasti ir ungāru klasiķa Bēlas Bartoka opusa nosaukums, un tas skanēja pirmajā koncertā vācu vijolnieka Floriana Donderera, austriešu klarnetista Venzela Fuksa un krievu pianistes Zlatas Čočijevas interpretācijā. Šie lieliskie mūziķi piedalījās daudzos turpmākajos koncertos līdzās saviem kolēģiem – norvēģu vijolniecei Vildei Frangai, franču altistam Antuānam Tamestī, norvēģu pianistam Ņikitam Hnikinam, japāņu klavesīnistam Masato Sudzuki, franču čellistam Viktoram Žiljēnam-Laferjēram, norvēģu komponistei un vokālistei Rutai Vilhelmīnei Meijerei, franču kvartetam Agate, kā arī Norvēģijas solistu korim diriģentes Grētes Pēdešenas vadībā.
Izprast ungāru mūzikas kontekstu palīdzēja pētnieces un mūziķes, Leidenes Universitātes starpkultūru izpildītājmākslas profesores Reičelas Beklsas-Vilsones, lekcija Astoņi ungāri Rūsendālē. Viņa iepazīstināja ar komponistiem, kuri bija pārstāvēti festivāla programmā: Ferencu Listu (1811–1886), Erni Dohnāņi (1877–1960), Bēlu Bartoku (1881–1945), Zoltānu Kodāju (1882–1967), Lāslo Veineru (1916–1944), Ģerģu Ligeti (1923–2006), Eržēbeti Sēņi (1924–2019) un Ģerģu Kurtāgu (1926). Laikmetīgās mūzikas dižgars Kurtāgs savā cienījamā vecumā turpina strādāt!
Reičela Beklsa-Vilsone pievērsa uzmanību faktam, ka tikai trīs no astoņiem minētajiem komponistiem dzimuši mūsdienu Ungārijas teritorijā, un akcentēja Veinera, Ligeti un Kurtāga piederību ebreju kopienai. Veiners zaudēja dzīvību holokaustā, Ligeti un Kurtāgs izdzīvoja. Kurtāgs bērnībā un jaunībā ir apmeklējis ebreju skolu un sinagogu, savukārt Ligeti bērnība bijusi mazāk saistīta ar reliģiju, taču viņam bijušas tuvas ebreju intelektuālās tradīcijas. Lekcijā tika minēts, ka Veiners un Ligeti bijuši ļoti skarbi, pat nežēlīgi pedagogi, un Kurtāga kritiskā attieksme pret savas mūzikas izpildītājiem nav noslēpums.
"Esmu strādājis ar Ģerģu Kurtāgu. Viņš ir unikāls komponists un ir fanātiski uzticīgs mūzikai," saka Leifs Ūve Annsnēss. "Mūsu vidē ir neskaitāmi stāsti par to, ka Kurtāgs nekad nav apmierināts, ka viņš stundām ilgi strādā ar izpildītājiem, lai noslīpētu dažas taktis, nerēķinoties ar praktiskiem apsvērumiem un noteikto mēģinājumu laiku. Viņš ir godīgs un tiešs. Tikpat fanātiska attieksme pret mūziku bija arī Ģerģam Ligeti. Šī neatkarība ir jūtama arī viņu daiļradē. Katram ungāru komponistam ir neatkārtojama balss. Ferencs Lists, Bēla Bartoks, Ģerģs Kurtāgs, Zoltāns Kodājs, Ģerģs Ligeti – jau skaļi izrunājot šos līdzskaņiem bagātos vārdus, rodas unikalitātes sajūta," piebilst pianists.
Mūzika bez filtra
Ar ko paliks atmiņā šis Rūsendāles festivāls? Ar Bēlas Bartoka Pirmo vijoļsonāti, ko fantastiski izpildīja vijolniece Vilde Franga un pianists Leifs Ūve Annsnēss. Ar Zoltāna Kodāja Duetu vijolei un čellam Floriana Donderera un Viktora Žiljēna-Laferjēra lasījumā. Ar Ģerģa Ligeti Pirmo stīgu kvartetu Nakts metamorfozes kvarteta Agate interpretācijā. Ar Eržēbetes Sēņi Piecām prelūdijām un Ferenca Lista Divpadsmito ungāru rapsodiju jaunā pianista Ņikitas Hnikina izpildījumā.
Jaunais norvēģu pianists Ņikita Hnikins uzstājas festivāla atklāšanas koncertā. Foto – Līva Evlande
Par neaizmirstamu piedzīvojumu kļuva koncerts, kurā skanēja Ģerģa Kurtāga un Roberta Šūmaņa mūzika. "Šī programma ir ne tikai spilgts kontrastu piemērs, bet arī mēģinājums noskaidrot, vai šie autori var sarunāties savā starpā. Manuprāt, viņiem tas izdodas ļoti labi – Kurtāgam un Šūmanim ir daudz saskarsmes punktu. Tā ir mūzika bez filtra, emocijas pārņem uzreiz," pirms 8. augustā notikušā koncerta sacīja Leifs Ūve Annsnēss. Klausoties Kurtāga opusus, atcerējos tikko dzirdētos lektores Reičelas Beklsas-Vilsones vārdus: "Kurtāgs vienmēr ir domājis par to, kas ir nots un kā savienot vienu noti ar nākamo. 70. gados, cīnoties ar radošo krīzi, komponists sāka veidot savu muzikālo dienasgrāmatu – cikla Zīmes, spēles un vēstījumi miniatūras tiek izmantotas arī nodarbībās ar bērniem."
Šajā programmā Kurtāgs sarunājās ar Šūmaņa Fantāzijskaņdarbiem klarnetei un klavierēm (Venzels Fukss un Leifs Ūve Annsnēss), Klavieru kvartetu Mibemol mažorā (pianiste Zlata Čočijeva, vijolniece Vilde Franga, altists Antuāns Tamestī un čellists Viktors Žiljēns-Laferjērs) un dziesmu Gute Nacht (Norvēģijas solistu koris). Līdzās citiem Kurtāga darbiem brīnišķīgi izskanēja viņa Veltījums R. Š. pianista Leifa Ūves Annsnēsa, altista Antuāna Tamestī un klarnetista Venzela Fuksa interpretācijā un Veltījums Luidži Nono (ar Rimmas Dalošas, Annas Ahmatovas un Mihaila Ļermontova vārdiem, kā arī Bībeles tekstiem) Norvēģijas solistu kora izpildījumā. "Ciklā Veltījums Luidži Nono ir dziedājumi, kas ilgst tikai divdesmit sekunžu, bet mēs tos mēģinājām vairākas nedēļas!" sarunā ar KDi atzinās kora vadītāja Grēte Pēdešena.
Rūcieni baznīcā
Vietējā novadpētniecības muzeja zālē abpusēji izdevīgā dialogā iesaistījās Bēla Bartoks (viņa rotaļīgos, asprātīgos, folkloras tradīcijās sakņotos vijoļduetus spēlēja Florians Donderers un kvarteta Agate dalībnieki Adriāns Žirkoviks un Tomā Dekāns) un komponiste un vokāliste Ruta Vilhelmīne Meijere, kurai pievienojās folkmūzikas izpildītājs vijolnieks Aleksanders Āga Reinstranns. Ruta Vilhelmīne Meijere ar savām vokālajām kompozīcijām izdaiļoja vairākus festivāla koncertus – viņa uzstājās gan kopā ar Norvēģijas solistu kori, gan duetā ar Leifu Ūvi Annsnēsu. Māksliniece eksperimentē ar balss iespējām. Ruta Vilhelmīne Meijere ir studējusi klasisko vokālu Edvarda Grīga akadēmijā Oslo un universitātē Mozarteum Zalcburgā, daudz sadarbojusies ar vācu diriģentu Helmūtu Rillingu (viņas balss tips ir alts).
Norvēģu komponiste un vokāliste Ruta Vilhelmīne Meijere uzstājas Rūsendāles baznīcā. Viņa izmanto balsi netradicionālā veidā – no pieklusinātiem čukstiem līdz rīkles dziedāšanai. Foto – Līva Evlande
Jaunībā Ruta Vilhelmīne Meijere ir iedvesmojusies no neordinārām vokālistēm – Sainho Namčilakas, Diamandas Galasas, Uršulas Dudzjakas un Mereditas Monkas. "Viņas man ir svarīgas, jo ir nojaukušas sienas, lai mums visiem būtu lielāka un brīvāka izpausmes telpa, kurā katrs pats varētu eksperimentēt. Šīs mūziķes pamatīgi ir paplašinājušas robežas – klasiskās, tradicionālās un psiholoģiskās. Esmu laimīga, ka 4. oktobrī koncertā Lodzā uzstāšos kopā ar Uršulu Dudzjaku," sarunā ar KDi stāsta Ruta Vilhelmīne Meijere.
"Esmu uzaugusi kalnos ar norvēģu tautas mūziku – tā ir mana valoda. Klausījos dziedātājus un vijolniekus un iedvesmojos. Norvēģu tautas mūzika lielā mērā ir balstīta solo izpildījumā, tas attiecas gan uz instrumentālistiem, gan uz vokālistiem. Es sevi nesaucu par folkmūzikas pārstāvi, taču šis žanrs mani noteikti ir iespaidojis ar savu dziļumu un individualitāti," secina Ruta Vilhelmīne Meijere.
"Dziedātājas balsij ir neticami plašs diapazons, un viņa izmanto vokālu netradicionālā veidā – no pieklusinātiem čukstiem līdz rīkles dziedāšanai. Svarīga viņas radošā visuma daļa ir improvizācija," Rutu Vilhelmīni Meijeri raksturo Leifs Ūve Annsnēss. Festivālā viņi uzstājās duetā viduslaiku baznīcā – šajā programmā bija iekļauti arī Ģerģa Ligeti un Ernes Dohnāņi opusi. Ruta Vilhelmīne Meijere nāca klajā ar savu kompozīciju, ko iedvesmojis Henrika Ibsena Pērs Gints un daļēji – Edvards Grīgs. Savā darbā viņa saglabā Ibsena dramaturģiju un uzdod jautājumu: kurš ir trollis un kurš – cilvēks? "Tas ir stāsts par alkatību un tajā pašā laikā – humānismu. Vai Ibsena teksts jebkad ir bijis aktuālāks nekā mūsdienās?" savu opusu piesaka Ruta Vilhelmīne Meijere. Viņas pieeja ir ļoti teatrāla, viņas vokālie efekti – iespaidīgi. Māksliniece rūc un izdveš zemes, koku sakņu, putnu, čūsku un troļļu skaņas.
Šo koncertu atklāja klavesīnista Masato Sudzuki sniegums – viņš atskaņoja Ģerģa Ligeti darbus Continuum un Ungāru roks. "Pirmajā kompozīcijā man ir jāspēlē kā robotam, otrajā – kā rokzvaigznei, kuru radījusi mākslīgā intelekta programma ChatGPT!" joko Masato Sudzuki. Viņš ir ievērojams Baha mūzikas interprets (dienu agrāk tepat baznīcā viņš uzstājās ar Baha programmu), ērģelnieks un improvizētājs un strādā ar sava tēva Masāki Sudzuki dibināto baroka orķestri un kori Bach Collegium Japan.
Japāņu klavesīnists Masato Sudzuki sarunā ar festivāla māksliniecisko vadītāju Leifu Ūvi Annsnēsu. Foto – Līva Evlande
Pasija vasarā
Viens no galvenajiem festivāla notikumiem bija Baha Jāņa pasijas atskaņojums, kurā piedalījās Norvēģijas solistu koris un speciāli koncertam izveidotais orķestris Rosendal Baroque Players. Pie pults stājās Grēte Pēdešena. Vērienīgais garīgās mūzikas šedevrs dabiski integrējās kamermūzikas festivāla programmā – pasiju var klausīties ne tikai Lieldienās! Evaņģēlista lomu dievišķīgi dziedāja islandiešu tenors Benedikts Kristjansons. Pārējās solopartijas tika uzticētas kora māksliniekiem Ginteram Vandevenam (Jēzus), Pēderam Ārntam Klēvrudam (Pēteris) un Jānam Kuharam (Poncijs Pilāts), kā arī Eisteinam Stensheimam un Mangnhillai Korsvikai (kalpi) – visi bija pārliecinoši un apgaroti.
Islandiešu tenors Benedikts Kristjansons dzied Evaņģēlista lomu Baha Jāņa pasija. Foto – Līva Evlande
Patiesas emocijas sniedza Ferenca Lista mūzikas programma Rūsendāles barona muižas Sarkanajā zālē. "Esiet sveicināti Lista mūzikas salonā! Daudzi pazīst Lista virtuozo mūziku, taču šis būs intīms koncerts," publiku brīdināja Leifs Ūve Annsnēss. "Es sākšu ar četriem Lista Mierinājumiem. Tie ir garīgi skaņdarbi, tikai pēdējo no tiem – sesto Mierinājumu – var raksturot kā virtuozu. Pēc tam dzirdēsiet kamermūzikas darbus, kuri ir mazāk zināmi. Listam ar tiem ir bijusi cieša saikne, jo vairākus no šiem opusiem viņš ir radījis vairākās versijās. Piemēram, Die Zelle in Nonnenwerth (Elegie) pastāv versijā balsij un klavierēm, solo klavierēm, kā arī čellam un klavierēm. Mēs to atskaņosim versijā vijolei un klavierēm kopā ar vijolnieku Florianu Dondereru," piebilda festivāla vadītājs.
Koncertā skanēja Lista Pirmā elēģija (pianiste Zlata Čočijeva un čellists Viktors Žiljēns-Laferjērs) un Aizmirstā romance (altists Antuāns Tamestī un pianists Leifs Ūve Annsnēss). "Vēl viens jautrs fakts: mēģinājumā Antuāns Tamestī teica, ka Aizmirstā romance viņam atgādina Hektora Berlioza simfoniju Harolds Itālijā ar alta solo. Lists bija ļoti tuvs Berliozam. Lists bija dāsns un laipns pret kolēģiem, viņš draudzējās ar Šūmani, Šopēnu un Vāgneru. Lists draudzējās arī ar Brāmsu, kaut arī viņam nepatika Brāmsa mūzika un Brāmsam nepatika Lista mūzika. Mēs zinām, cik laipni Lists šeit Norvēģijā izturējās pret Edvardu Grīgu, kad Grīgs ieradās pie viņa, lai atskaņotu savus agrīnos darbus. Lists mīlēja un popularizēja arī senāku mūziku, viņš radīja Fantāzijas par Baha tēmām. Programmas noslēgumā dzirdēsim vienu no Lista veiktajām Baha mūzikas transkripcijām – Fantāziju un fūgu S. 463. Tas ir Lista lielā klaviermūzikas stila darbs, ko spēlēs Zlata Čočijeva," teica Leifs Ūve Annsnēss.
Festivālu 11. augustā noslēdza Lista garīgais opuss Via Crucis, ko atskaņoja Norvēģijas solistu koris un Leifs Ūve Annsnēss diriģentes Grētes Pēdešenas vadībā. "Šis ir dziļi reliģisks skaņdarbs, ko Lists ir radījis vecumdienās. Tas vēsta par četrpadsmit Krusta ceļa stacijām. Šajā opusā nav daudz nošu, bet man tas šķiet īpaši skaists, noslēpumains un uzlādēts ar spriedzi," paskaidroja pianists.
2025. gada Rūsendāles kamermūzikas festivāls notiks no 6. līdz 10. augustam. "Viena programmas sadaļa tiks veltīta Edvarda Grīga dziesmām, taču būs arī daudz citas mūzikas," sola Leifs Ūve Annsnēss.
***
Vārds mūziķiem. Kas šo festivālu padara īpašu?
Pianiste Zlata Čočijeva: "Šeit pulcējas augsta lidojuma personības"
Foto – Līva Evlande
Rūsendāles festivālā piedalos otro reizi. Tā unikalitātes pamatā ir divi aspekti. Pirmais – profesionālais. Šeit pulcējas apbrīnojami mākslinieki, no kuriem var mācīties un kuri iedvesmo. Otrais aspekts ir cilvēciskās īpašības. Leifs Ūve Annsnēss aicina mūziķus, kuri ir interesanti, izglītoti, intelektuāli un laipni cilvēki. Man šīs īpašības vienmēr asociējas ar pašu Leifu Ūvi, viņš ir fenomens, jo ir gan fantastisks mūziķis, gan dvēselisks un silts cilvēks. Par saviem spēles partneriem viņš izvēlas līdzīgus māksliniekus – tās visas ir augsta lidojuma personības.
Festivāla programma ir satriecoša, es tajā atklāju daudz jaunumu. Noslēguma koncertā dzirdējām Lista opusu Via Crucis korim un klavierēm – es zināju, ka tāds darbs eksistē, bet nekad iepriekš nebiju to dzirdējusi koncertā. Man tas ir liels atklājums. Koris un Leifs Ūve Annsnēss to izpildīja tādā līmenī, ka tas izraisīja dziļu līdzpārdzīvojumu. Mani iedvesmoja arī mūsdienu darbi festivāla programmā, piemēram, Rutas Vilhelmīnes Meijeres kompozīcijas.
Altists Antuāns Tamestī: "Mēs aizmirstam savu ego"
Foto – Līva Evlande
Šajā festivālā jūtamies kā ārpus pasaules. Rūsendāle ir nomaļa, grūti sasniedzama vieta, un tas ir viens no festivāla burvības noslēpumiem. Publika šeit ierodas, lai tuvumā aplūkotu šo dārgakmeni un ieklausītos tajā. Festivāla vajadzībām tiek izmantota bijusī klēts un kūts, blakus ir barona muižas ēka. Katrai telpai ir sava vēsture, kas rada atmosfēru. To jūt gan mākslinieki, gan auditorija. Arī klausīšanās ir citāda nekā tradicionālā koncertzālē. Visi mūziķi dzīvo un ietur maltītes kopā – te ir īsta brīvdienu mājas sajūta. Šeit savijas katra mākslinieka dzīve un darba grafiks, tieši tāpat kā savijas dažādi skaņdarbi un autori festivāla programmā.
Galvenais noslēpums ir pašā mūzikā, tāpēc ir jāvelta atzinības vārdi Leifa Ūves Annsnēsa talantam tik meistarīgi salikt programmu, kurā katrs opuss iedvesmo nākamo. Katrs nākamais koncerts turpina iepriekšējā koncerta ideju. Mūs vieno emocijas un radošas ieceres, visi solisti apzinās, ka mūs kopā ir savedusi mūzika: mēs aizmirstam savu ego un individuālo viedokli par konkrēto skaņdarbu, jo jūtam, ka esam daļa no kaut kā lielāka.
Vijolnieks Florians Donderers: "Kamermūzika nav nekas cits kā valoda"
Foto – Līva Evlande
Šo festivālu īpašu padara Leifa Ūves Annsnēsa personība. Viņš ir pretimnākošs, iedvesmojošs, cēls, pazemīgs un skaists. Šis ir kamermūzikas festivāls, šoreiz tajā viesojas koris, un, manuprāt, cilvēka balss piešķir festivālam neatkārtojamu skanējumu. Rūsendāle nav līdzīga citām vietām. Ik rītu es ieturu brokastis, sēžot pie kamīna. Starp mēģinājumiem eju peldēties fjordā. Daba ir maģiska!
Šeit pulcējas mūsu brīnišķīgie kolēģi. Ar daudziem saspēlējos pirmo reizi, nekad iepriekš kopā nebijām uzstājušies. Tas nozīmē, ka ikvienam ir jābūt ļoti atvērtam un jābūt spējīgam pielāgoties, pieņemot katra partnera pieeju. Tas nav nekas acīmredzams, tās ir nianses, kuras ir jāsajūt. To var salīdzināt ar auru – katram tā ir atšķirīga. Tāpēc sastopoties mums ir jābūt atvērtiem un jāļaujas muzicēšanas plūsmai. Mēs atbalstām cits citu, starp mums nav nekādas cīņas. Svarīgi, ka šajos apstākļos ikviens var pieņemt kritiku, īstenībā tā nav kritika, bet ieteikumi un labvēlības izpausme.
Mums nav daudz laika mēģinājumiem, un kamermūzika nav nekas cits kā valoda, kurā mēs runājam. Mēs satiekamies un sākam sarunu. Daudz kas ir atkarīgs no tā, cik labi katrs prot šo valodu, no vārdu krājuma un gramatikas prasmēm. Zināšanas un pieredze palīdz uzreiz sākt sarunu, tāpēc bezgalīgi mēģinājumi nemaz nav vajadzīgi. Agrāk man šķita – lai sasniegtu vēlamo rezultātu, ir ļoti daudz jāmēģina. Mēģināt vajag, taču galvenais ir apgūt valodu un brīvi to pārvaldīt.
***
Informācija: www.baroniet.no