Riharda Štrausa slavenākā opera Salome (1905) ir fascinējoši skaista. Nacionālā enciklopēdija to raksturo kā "aizraujošu balansēšanu uz romantiskā skaistuma un ekspresionistiska saasinājuma un deformācijas stilistiskās robežas". Patīkami, ka komponists savā libretā ar pietāti izturējies pret Oskara Vailda lugas tēlaino, poētisko tekstu (1891). Operas kulminācija paradoksālā kārtā ir nevis dziedājums, bet deja – tā dēvētā Septiņu plīvuru deja –, kuru Salome nodejo savam kārīgajam patēvam valdniekam Hērodam, par atlīdzību pieprasot meiteni atraidījušā pravieša Johanāna jeb Jāņa Kristītāja galvu (Johanānu Hērods ir ieslodzījis akā, bet izturas pret viņu ar cieņu – taču Dieva vīrs). Režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis senajam stāstam Latvijas Nacionālajā operā ir salicis citus akcentus, vēršot daudzkārt iestudēto operu aizraujošā piedzīvojumā, kas ļauj viencēlienu noskatīties vienā elpas vilcienā.
Mūzikas varā
Atzīšos, ka novērtēt izrādes muzikālā vadītāja diriģenta Mārtiņa Ozoliņa un orķestra darbu, kā arī solistu muzikālās prasmes man neļauj kompetences trūkums. Piefiksēju tikai, ka saslimušās Innas Kločko vietā Salomes lomā ielēkusī vācu soliste Astrida Keslere vidējā un zemajā reģistrā bija dzirdama daudz klusāk nekā augstajā, tāpēc dažbrīd balsi pāri orķestrim nevarēja saklausīt. Viss pārējais man muzikāli šķita lieliski, jo mūzika pilnībā pārņēma savā varā, tāpat arī režisora un scenogrāfa darbs, kostīmu mākslinieces Janas Čivželes niansētais, krāšņais veikums, horeogrāfes Elzas Leimanes rūpīgi izstrādātā solistu kustību partitūra un dinamiski, neparasti risinātā Salomes deja (par to vēlāk) un Oskara Pauliņa, kā allaž, precīzā, tēlainā gaisma. Par videomākslinieces Inetas Sipunovas kopā ar mākslīgo intelektu (MI) radīto video uz atsevišķi novietota ekrāna – arī mazliet vēlāk.
Kā vēsta uzraksts uz minētā ekrāna operas sākumā, darbība risinās 2030. gadā Izraēlā, kura, iespējams, vairs nepastāv. Ideja saistīt Salomes iestudējumu ar ebreju vēstures tēmām ir diezgan bieža: režisors Kšištofs Varlikovskis Bavārijas Valsts operas iestudējumā (2019) Salomes darbību bija pārcēlis uz Centrāleiropas ebreju kopienu nacistu okupācijas laikā. Tuvajos Austrumos darbība mūsdienās notikusi jau Ivo van Hoves iestudējumā Nīderlandes Nacionālajā operā 2017. gadā – Salomi dziedāja zviedru soprāns Mālina Bistrema, kura pati arī brīnišķīgi nodejoja Salomes deju, un titulvaronei tika pasniegta ne vien Johanāna galva, bet viss asiņainais rumpis.
Destrukcijas eņģelis
Latvijas Nacionālajā operā visas Salomes norises rit uz Jeruzalemes Raudu mūra fona, pie kura nenogurstoši savās lūgšanās klanās hasīdi un citi ebreji, laukumu ik pa laikam pārstaigā arī parandžās tērptas sievietes un arābu kostīmos tērpti vīri, kuri arī apsargā akā ieslodzīto pravieti Johanānu. Alvis Hermanis, palikdams uzticīgs sev, operas tēlu sistēmā atgriežas pie Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) vairākās izrādēs cilātām tēmām. Parandžās tērptās dāmas esam redzējuši antiutopijā par islāma uzvaras gājienu Rietumeiropā – izrādē Pakļaušanās (2016). Savukārt Salomes tēls ar augsto matu torni ir pāragri no dažādu vielu pārdozēšanas mirušās dziedātājas Eimijas Vainhausas replika, turklāt šo līdzību Alvim Hermanim bijis tik svarīgi uzsvērt, ka tā atklāta arī izrādes programmiņā.
Eimijas Vainhausas tēls ar jūdaismu saistītā tematikā bija ieviests JRT izrādē Kabalas noslēpumi (2012), bet šoreiz tā mērķis, šķiet, nolasās vēl skaidrāk un nepārprotamāk. Proti, rādot Salomi kā Eimiju Vainhausu, režisors nepārprotami jau no sākuma atklāj, ka viņa ir lemta iznīcībai un šo iznīcību, nolemtību viņa sev ir sarūpējusi pati. Tādā ziņā Salome ir determinēta un absolūti valdzinoša būtne, īsts destrukcijas eņģelis. Zinot, cik maz laika bija soprānam Astridai Keslerei, lai sagatavotu lomu tieši šajā iestudējumā (Salomes lomā viņa ir dzirdama arī citos teātros), var apbrīnot viņas stūraino, pusaudzisko plastiku un teju dzīvniecisko ieinteresētību iespējamā jaunā "rotaļlietā" – Johanānā, kuru pēc Salomes pavēles viņā iemīlējies Narabots (šajā lomā atdevīgs un pat aizkustinošs ir tenors Raimonds Bramanis) izved no akas.
Kas ir ironijas adresāts?
Un visbeidzot Johanāns – lielākais šīs izrādes pārsteigums. Bijušā Latvijas Nacionālās operas un baleta direktora izcilā basbaritona Egila Siliņa stalto augumu Jana Čivžele ietērpusi tādā kā skafandrā ar ķiveri, un visu šo tērpu caurvij vadu mudžeklis. Johanāns ir biorobots, tāpēc gluži pamatots un, ja tā var izteikties, ieprogrammēts ir viņa atteikums Salomei. Par mašīnu cilvēciskošanos un biorobota ienākšanu cilvēka ikdienā vēstīja arī JRT izrāde Bītlu jaunais albums (2019), un, ņemot vērā, ka arī liela daļa Salomes programmiņas stāsta par dažādiem mākslīgā intelekta aspektiem, šī tēma ļoti nodarbina režisoru. Iestudējumā intriģējoši atrisināta aina ar Johanāna nocirsto galvu – tai līdzi velkas vadu mudžeklis, kurā tinas apmātā Salome.
Pravietis Johanāns (basbaritons Egils Siliņš) ir biorobots, tāpēc gluži pamatots un, ja tā var izteikties, ieprogrammēts ir viņa atteikums Salomei (soprāns Astrida Keslere). Foto – Agnese Zeltiņa
Sarunā pirms pirmizrādes par MI izmantošanu Alvis Hermanis teica, ka viņš ļaus mākslīgajam intelektam izstāstīt savu Salomes sižeta versiju. MI uz videokrāna ģenerētie dažādu veidolu Salomes attēli ar plastmasīgām sejām un tikpat plastmasīgiem ģeometriski apaļo krūšu galiem ir tik ļoti mākslīgi un vienkāršoti, ka ļoti jādomā, kāpēc tie režisoram un scenogrāfam bija vajadzīgi. Lai uzsvērtu, ka arī erotika ir kļuvusi par MI konceptu? Šie attēli ir tik samāksloti, ka nav uzlūkojami bez ironijas, taču neuztvēru šīs ironijas adresātu.
Salomes programmiņā ir citēts vēstures profesors Juvāls Noa Harari, viņa apokaliptiskie MI attīstības scenāriji. Programmiņā tiek arī apcerēts fenomens, kuru Alvis Hermanis apspēlē, Johanānu attēlojot kā biorobotu un izrādes finālā applūdinot skatuvi ar mazu hasīdu puisēnu uz skatuves uzvestiem robotiem.
Septiņas parandžas
Piemēram, Salomes deju Elza Leimane iestudējusi tik jaudīgi, ka izskaistinātie plikņi uz ekrāna šķietami lieki novērš uzmanību. Septiņu plīvuru deja pārvērtusies septiņu sākotnēji parandžās tērptu sieviešu dejā, viņas pamazām atsedzas līdz trūcīgiem zelta bikini. Skaisti, jutekliski – kā Jūras pērles varietē. Riskanta spēle ar musulmaņu kultūru. Savukārt pati Salome, kājas papletusi, sēž pie sudraba šķīvja (tā paša, uz kura vēlāk pieprasīs Johanāna galvu) un loba sarkano kāpostu. Krīt parandžas, krīt nevis plīvuri, bet kāpostlapas, bet tikmēr meitenes fonā izliecas kairās pozās. Piebildīšu, ka Salomes deju pati dejojusi gan Milda Brehmane-Štengele 1923. gada iestudējumā, gan Žermēna Heine-Vāgnere 1959. gadā, gan Solveiga Raja 1981. gadā, gan Ieva Kepe režisora Gintara Varna 1999. gada iestudējumā uz scenogrāfa Andra Freiberga sagādātā milzu slīpā sudraba šķīvja – mēness. Šo iestudējumu esmu redzējusi, un tas ir atstājis paliekošu iespaidu, īpaši Joza Statkeviča eklektiskie tērpi. Taču šodienas dumpīgā, destruktīvā Salome nepazemojas līdz patēva erotiskai izklaidei un neizģērbjas.
Septiņu plīvuru deja ir pārvērtusies septiņu sākotnēji parandžās tērptu sieviešu dejā, viņas pamazām atsedzas līdz trūcīgiem zelta bikini. Foto – Agnese Zeltiņa
Riharda Štrausa operās dominē stipras, pašpārliecinātas sievietes, vīriešu tēli visbiežāk – izņemot tādus personāžus kā Johanāns – ir gļēvi un neizlēmīgi. Lūk, arī Salomes mātes Hērodijas lomā mecosoprāns Zanda Švēde savā greznajā tērpā ar smaragdzaļo kleitu, zelta rotām un apbrīnojamo, austrumu rakstiem rotāto uzsvārci mirdz kā tāds dārgakmens, un saprotams ir šīs joprojām jaunās, skaistās sievietes izmisums, redzot, cik divdomīgu uzmanību viņas vīrs Hērods pievērš viņas meitai. Beļģu tenors Tomass Blondels Hēroda lomā ir izcils – ko vērts ir viņa izmisīgais mēģinājums atteikties no solījuma Salomei par deju dāvāt visu, ko tā vēlas, tā vietā piedāvājot viņai dažādus dārgumus, ko viņš norauj no izrotātās sievas.
Salomes māte Hērodija (mecosoprāns Zanda Švēde) un patēvs Hērods (tenors Tomass Blondels). Foto – Agnese Zeltiņa
Izrādes finālā videoekrānā rotē uz sudraba šķīvja Johanāna galvas vietā uzliktā zemeslode. Biedējošs paredzējums aizraujošā stāstā, kurā pie Raudu mūra uzburtajai Bābelei nav paredzams labvēlīgs atrisinājums.
Salome
LNO 2.III plkst. 18, 20.III, 6.VI plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 20–27