Kirils Panteļejevs ir mākslinieks ar "īsto ķērienu", un tādu mums Latvijā nav nemaz tik daudz. Viņam apskaužami labi ķeras idejas, kas spieto apkārt visiem, bet citos nesāk rezonēt visdrīzāk tāpēc, ka tiek uzreiz intuitīvi atsijātas kā svešas epigonismā ieslīgušajai mākslas pasaulei. Cītīga sekošana globālākām vai lokālākām mākslas pasaules tendencēm, zināms, kādam ātri nobruģē ceļu uz panākumiem, tomēr mākslas kopējo ainu nonivelē un padara garlaicīgu, ja to mēģina uztvert ilgtermiņā. Kādas idejas mākslas darbos pārvērš Kirils Panteļejevs? Šķiet, tikai to, ko pats novēro un pārdzīvo, tikai to, kas ir mākslinieka kā asredzīga un atbildīga sabiedrības locekļa dzīve.
Pārkrustota panorāma
Kirila Panteļejeva izstāde 5 istabas ir visīstākais mūsu laika reālisms. Tā sākas ar melnu krustu pāri pašsaprotami ierastai un iemīļotai ainavai – Vecrīgas panorāmai – un turpinās mākslas centra Noass izstāžu telpās. Katrā no piecām istabām ir izstāstīts atsevišķs stāsts, un visi kopā tie veido daudzšķautņainu šodienas pasaules izjūtas atspulgu. Kā jau ierasts, Kirils Panteļejevs izmanto dažādus medijus, miksē tēlniecības, vides mākslas, redīmeida, video un instalācijas elementus. Autors paliek uzticīgs principam mākslas darbu veidot kā konkrētās vides turpinājumu, viņš iedziļinās un respektē vietas raksturu labākajās vides mākslas tradīcijās. Tādēļ šoreiz liela loma izstādes vēstījumā atvēlēta peldošajam mākslas centram, cita starpā apspēlējot arī tā simbolisko nosaukumu un misiju, kas visai trāpīgi ļauj savienot biblisko stāstu par Noasa šķirstu grēku plūdos ar pašreizējo pasaules grimšanu pandēmijas un Zemei nedraudzīgas cilvēku rīcības izraisītos plūdos.
Savā vienkāršībā lielisks ir ārtelpas objekts Īslaicīgi slēgts – no auduma slejām kokos nostiepts krusts, kas it kā aizliedz pat tradicionālo ainavu ar Vecrīgas siluetu. Šis žests ir reizē komisks un ļoti bēdīgs, jo it kā ar vieglu roku gaisā uzšņāptā zīme ietver sevī bezgalīgi daudz vilšanos par slēgtiem muzejiem, teātriem un skolām, nenotikušiem koncertiem un pasākumiem, atceltiem lidojumiem un bankrotējušiem uzņēmējiem.
Detalizētāk šī vēsts tiek izklāstīta Noasa istabās, kur mākslinieka pārdomas un izjūtas par šo laiku uzbur piecas izteiksmīgas ainas. Līdzīgi kā pārkrustotā panorāma, arī citi darbi liecina par autora pieeju un aicina skatītāju raudzīties uz lietām dziļi un empātiski, kā arī neaizmirst par humora un ironijas glābjošo iedarbību, lai šo dzīvi varētu pienācīgi nodzīvot.
Pirmajā telpā novietots diezgan baiss lūgšanu altāris, kurā galvas kā skapī iebāzuši dubļos uz ceļiem noslīguši kaili sievietes un vīrieša ķermeņi – tādi kā pagalam saduguši Ādams un Ieva. Altāris veidots no padomju laika stikla blokiem un mākslinieka tēva darinātiem māla un salmu blokiem. Daiļrunīgā instalācija vieš drūmas noskaņas, tomēr atgādina, ka vienmēr labāk ir skatīties patiesībai acīs. Otrajā telpā pavisam citādu dziesmu dzied kartupeļi. Tie sabērti kaudzītē, dzen asnus un rāda, cik ļoti grib augt un ka augs pat bez barības. It kā pavisam parastu pagraba skatu mākslinieks, minimāli iejaucoties, ir padarījis par spilgtu metaforu vēlmei dzīvot un neatlaidībai. Līdzās konstruētajā istabā ir aplūkojams poētiskākais no izstādes darbiem – melnā ūdens tvertnē kā okeānā šūpojošs Noasiņš. Kuģa mājas makets vientulīgi slīd pa ūdens virsmu, kurā brīžam atblāzmojas vārīgs gaismas stariņš un ko kustina aiz borta plūstošie Daugavas ūdeņi, liekot vilkt paralēles ar slavenā vārda brāļa patvērumu un novērtēt peldošā mākslas centra darbību Rīgas kultūras dzīvē.
Darbarīku skate
Ceturto istabu autors sauc par "darba slavas zāli". Tur kā muzejā uz podestiem skulptūru vietā pompozi izkārtoti darbarīki. Jau atkal nākas pasmaidīt par absurdo, paradoksālo ideju un novērtēt Kirila Panteļejeva spēju ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Zāģu, knaibļu, slīpmašīnu un citu nebūt ne nospodrinātu rīku cēlais novietojums, īstā leņķa atrašana monumentāla iespaida radīšanai liecina par autora profesionālajām prasmēm un sava darba mīlestību, bet vienlaikus šī ekspozīcija ir uztverama arī kā mājiens par nomācošo dīkstāvi pandēmijas laikā.
Piecu istabu kompozīciju noslēdz video ar skaņu, kurā filmēts monotons ciršanas process. Neteiksim, ka skats ar neskaidri izgaismoto cirtēja figūru būtu optimistisks, drīzāk atsauc prātā eksistenciālisma iecienīto mītu par Sīzifu, kurš veļ savu akmeni, tomēr dīvainā kārtā šis noslēgums vieš labu sajūtu – beidzam īgņoties un žēlot sevi, vienkārši turpinām darboties!
Kirils Panteļejevs
Izstāde 5 istabas
Peldošajā mākslas centrā Noass un AB dambja parkā līdz 15. septembrim