Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Skaņas telpiskuma maģija. Cēsu Mākslas festivāla laikmetīgās mākslas izstāde veltīta telpas un skaņas saspēlei

Cēsu Mākslas festivāla laikmetīgās mākslas izstāde šoreiz ir veltīta telpas un skaņas saspēlei. Ekspozīcijā tiek meklēti to saskarsmes punkti, veidi un pavisam netiešas, gandrīz efemeras mijiedarbības formas.

Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā aplūkojamo izstādi Skaņa, ko redzam. Telpa, ko dzirdam kūrējušas Daiga Rudzāte un Žanete Skarule, kuras Cēsu Mākslas festivālā ir sadarbojušās jau vairākkārt. Skaņa kā konceptuāls izteiksmes līdzeklis arvien biežāk ienāk vizuālās mākslas izstāžu zonā, paplašinot starpdisciplinaritātes iespēju robežas, un kā sagadīšanās šajā pašā laikā paralēli ir skatāma arī Kristiana Brektes un Modra Svilāna izstāde Rīgas mākslas telpā, kas veltīta procesuālai skaņas, ķermeņa un kinētisku objektu saspēlei.

 

Emocionālā inteliģence

Skaņa, ko redzam. Telpa, ko dzirdam ir veiksmīgākā pēdējo gadu Cēsu Mākslas festivāla izstāde. Citu gadu sniegums bieži šķitis virspusējs, izvēloties pārlieku vienkāršas tēmas, savukārt šoreiz skaņas un telpas mijiedarbības formas atklātas daudzveidīgi un daudzpusīgi, par spīti nelielajam eksponātu skaitam. Katrs eksponāts ir nopietni nostrādāts, iztiek bez virspusējas koķetēšanas ar tēmu – darbu emocionālā inteliģence ir saistīta ar to, ka arī izvēlētajiem autoriem interese par skaņas iespējām vizuālajā mākslā ir bijusi nopietna un ilgstoša.

Lielākā daļa ekspozīcijas ir lielizmēra instalācijas iekštelpās un ārā. Autoru loku veido tikai vīriešu dzimuma mākslinieki, acīmredzot kārtējo reizi apstiprinot iesīkstējušos priekšstatus, ka lielizmēra objekti un nevienkāršas tehnoloģijas ir tipiska "vīriešu māksla". Sievietes balss izskan tikai skaņas izpildītājas lomā. Plašākai un novatoriskākai perspektīvai man pietrūka arī jauno mediju mākslas frontes pārstāvju, kuri ļoti aktīvi un neordināri nodarbojas ar skaņas mākslu. Katrā instalācijā skaņa atklājas caur tās izvērsumu telpā, atgādinot skatītājam fizikas pamatpatiesības un to, ka skaņa savā materiālajā būtībā ir gaisa blīvuma svārstība telpā.

Autori ir meklējuši estētiski neviennozīmīgo gan blīvuma, gan svārstību aspektā, bet galvenokārt meklējot skaņas vizuālās rezonanses telpiskumā. Telpa izstādes darbos variējas gan kā abstrakta apkārtne, ārpasaule visā šī termina plašumā (Artūrs Punte un Jēkabs Voļatovskis), gan  dažādu personisku (Kaspars Groševs) un sociālu zīmju (Krišs Salmanis) uzlādēts lielums. Manuprāt, kuratores ir veiksmīgi izvēlējušās izcelt tieši šo skaņas telpisko īpašību niansi, kas apvieno darbus kopīgā stāstā, vienlaikus ļaujot tiem būt arī pietiekami atšķirīgiem. Lielākā daļa darbu ir procesuāli, tie atsedz arī kādu būtisku pēcizolācijas kultūras iezīmi – vēlmi pēc fiziskas mijiedarbības un tuvuma.

 

Ciemos pie pusaudža

Apmeklējums sākas ar iespēju izsūdzēt grēkus, ar mobilo telefonu nosūtot īsziņu, – to piedāvā Kristapa Ģelža un Ģirta Biša 2013. gada multimediālais objekts Kancele, kas nav zaudējis aktualitāti arī šogad. Ironija par mūsdienu komunikācijas formām šajā darbā atklājas no jauna rakursa, un skaņas objekts kļūst par mediju starp cilvēku un dievišķo telpu, kurai, kā zināms, visos laikos ir bijuši simboliski starpnieki laicīgajā pasaulē.

Vienu no spilgtākajiem iespaidiem sagādā Kaspara Groševa instalācija Cita istaba – atsaucoties uz Elvina Lusjē procesuālo skaņas darbu Es sēžu istabā (1965), Kaspars Groševs ir radījis miniatūra kambarīša butaforiju kā pieminekli pusaudzības rituāliem, sapņiem, kaislībām un traumām. Elektroniskās mūzikas pavadījumā skatītājs atrodas pustumšā pusaudža istabā ar izdzertu alkohola pudeli, notraipītu paklāju, skicēm un gleznojumiem pie sienām, CD atskaņotāju un citiem mūsu paaudzei viegli atpazīstamiem pusaudzības atribūtiem.

Kaspara Groševa darbs atgādina par mūzikas un radošās norobežošanās nozīmi pieaugšanas (vai nepieaugšanas) procesā. Personiska, jebkāda izmēra un komforta telpa ir viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem, veidojot un iepazīstot savu iekšējo pasauli, un mūzika pagājušā gadsimta 90. gadu un šī gadsimta sākuma jauniešiem bija viens no būtiskākajiem pašidentitātes un komunikācijas rīkiem, bez kura nebija iedomājams ne radošais eskeipisms, ne sociālo loku veidošanās. Darbs atgādina nepelnīti maz novērtēto Raida Kalniņa instalāciju Veca vīra istaba (īstenība), kas pirms dažiem gadiem bija aplūkojama mākslas telpā room9.

Artūra Puntes un Jēkaba Voļatovska objektu sērija Izmisuma apoloģija aktualizē skaņas un telpas fizikālo attiecību iespējas, iesaistot arī tādus faktorus kā tuvums un tālums un tehnoloģiju iespēju mums pietuvināt skaņas frekvences. Apkārtējās vides nejaušības rada dažādus skaņas signālus, impulsus un frekvences, apspēlējot skaņas pamatelementus un piedāvājot skatītājiem mazliet deformētus skaņas ainavu fragmentus. Jaunradītie objekti drīzāk kvalificējas kā skaņas dizains, tie ir interesanti kā skaņu nospiedumu tehnoloģijas, taču būtu gribējies sagaidīt no darbu sērijas arī kādu vēstošu elementu, nevis tikai vērojumu un nejaušu asociāciju sniegtus impulsus, kas izklaidē maņas.

Kriša Salmaņa video un animācijas darbs Sānskats atspoguļo māksliniekam ilgstoši raksturīgo tēmu un paņēmienu loku – tā ir labdabīga ironija par vispārpieņemtajiem laikmetīgās mākslas kodiem, izmantojot pārveidotu laiktelpu un konceptualizējot skaņu. Animācijai jaunradītais skaņdarbs atdzīvina pilsētvides objektu, reaģējot uz tā kustībām telpā, lai gan beigu beigās nevar saprast, kurš ir noteicošais un otru papildinošais (gluži kā aforismā, kas mēģina uzzināt, vai pirmā bija vista vai tomēr ola). Ekspozīciju noslēdz uz jumta novietotā Pētera Līdakas kinētiskā vēja skulptūra, kurā krāsainas ģeometriskas formas, laukumi pārtop liegā dabas skaņu ģeneratorā.

Telpas ziņā lielāko izstādes daļu – otrā stāva zāli – aizņem portāla Arterritory sarunu fragmentu instalācija Planētas detokss un dziedināšana, kas diemžēl īsti neiederas skaņas un telpas saspēlē un izjauc kopumā veiksmīgo izstādes dramaturģiju. Pirmkārt, sarunu fragmenti reklamē konkrētu mediju kā zīmolu, un šādu pašreklāmu ir grūti uztvert kā neatkarīgu darbu. Otrkārt, sarunas nav iespējams lāgā sadzirdēt un klausīties, tās kļūst par fona troksni un ir pretrunā ar sākotnējo ideju likt ieklausīties, sadzirdēt. Treškārt, šādi viena teikuma aforismi, kas izrauti no garākas sarunas konteksta, ir diezgan bezjēdzīgs veids, kā runāt par svarīgo, jo tikai glīti ilustrē idejas, nevis izskaidro un izglīto lasītāju.

Iespējams, ka šī citātu vācelītes instalācija iecerēta kā atsauce uz Kaspara Groševa Citu istabu, atgādinot par pusaudzisko ieradumu pierakstīt lakoniski dziļdomīgas atziņas, bet diemžēl ar pārējo izstādi tā nesaskan. Iespējams, dziedināšanas instalācija mazāk traucētu, ja būtu veidota kā neliels telpas papildinājums, nevis fiziskā izmēra ziņā lielākais izstādes objekts.

 

Izstāde
Skaņa, ko redzam. Telpa, ko dzirdam
Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā līdz 28.VIII

Top komentāri

Skolnieciņš
S
Forši! ©Skolnieciņš 1999-bezgalība ;-)
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja