Līga Ulberte ***
Caur un caur džilindžeriska izrāde gan formā, gan saturā. Kā no postmodernisma rokasgrāmatas. Ar romantisma klasiķa Viktora Igo melodramatisko oriģinālopusu režisors apgājies pārsteidzoši un asprātīgi, ironiskā kārtā pagriezdams autora vēstījumu pilnīgi pretējā virzienā – neba jau nu Igo sacerētās mātes jūtas ir tās, kas Džilindžera izrādē pārvērš sievieti. Liepājas iestudējums veidots kā vizuāli vienotu (lielisks Ilzes Vītoliņas un Kristiana Brektes tandēms), bet intonatīvi apzināti kontrastējošu ainu virkne, kurā augstais un zemais, patiesais un melīgais ir blakus. Žilbinoši skaistā Signe Ruicēna titullomā ielikusi milzu darbu, lai savu varoni parādītu kā traģiska mēroga personību, un tas nenoliedzami ir jaunās aktrises profesionāls panākums. Fascinējošs aukstasinīgā un savas jūtas meistarīgi slēpjošā Gubetas lomā ir Egons Dombrovskis. Tikai žēl, ka režisors lielākoties aizrāvies ar estrādes numuriem, pazaudējot domas par Lukrēciju Bordžiju kā sieviešu kārtas Kaligulu mērķtiecību. Kaut vai izrādes enerģētiskā kulminācija – krievu ballītes aina izdomāta un muzikāli, horeogrāfiski un aktieriski realizēta eleganti, tomēr ir ievērojami par garu.
Maija Treile ***
Džilindžers Liepājā turpina sievietes kaislību izpēti melodrāmas žanrā (pagājušajā sezonā – Sods un noziegums). Signes Ruicēnas Bordžija ir intriģējoša: bīstama seksualitāte, ko izceļ Ilzes Vītoliņas radītie kostīmi, savienojas ar monologiem, kuros leģendārā indētāja atklāj savas ilgas būt laimīgai un mīlēt. Lai arī kaisles objekts ir Mārtiņa Kalitas Džennaro, emocionāli piesātinātākās ir ainas, kurā Bordžija dalās pārdomās ar Egona Dombrovska Gubetu, kurš kā skumja ēna ir uzticams atbalsts savas kundzes nežēlībās. Kristiana Brektes scenogrāfija balstās krusta formā, tādējādi sasaucoties gan ar grēcīgās Lukrēcijas izcelsmi (baznīcas tēva ārlaulības meita), gan viņas alkām no ļauna dēmona pārtapt eņģelī. Izrādes sākumā, neraugoties uz Bordžijas pašrefleksijām, temporitms ir spraigs, un iestudējuma estētika raisa pat asociācijas ar supervaroņu cīņām masu kultūrā – komiksos un fantastikas filmās. Tomēr izrādes ritms izčākst pārspīlēti izstieptā ainā ar tusiņu krievu stilā. Tas izvēršas kaut asprātīgu, tomēr neobligātu priekšnesumu virtenē, pēc kuriem arī Bordžijas traģiskais stāsts vairs nesasniedz iespējami efektīvāko iedarbības spēku.