Režisora Mārtiņa Eihes veidotais mūsdienu amerikāņu dramaturga Stīvena Adlija Girga lugas Jūdas Iskariota pēdējās dienas iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē pieteikts ar pamatīgu brīdinājumu, ka sagaidāma smiešanās par nāvi, vardarbību un pašnāvību, ka varoņu asprātīgajās replikās būs saklausāms seksisms, homofobija un rasisms. Luga, bez šaubām, ir iecerēta kā provokācija, kas noteikti vēl spilgtāk atklājās tās publicēšanas laikā jau tālajā 2005. gadā. Tajā daudzas ar Bībeles raisītajiem, allaž strīdīgajiem jautājumiem saistītās problēmas bez jebkādas bijības ir pasviestas uzbrukumiem gluži racionālās, pat izaicinošās koordinātās – par Dieva beznosacījumu mīlestību, kurai tomēr ir kādas robežas, ja reiz vieniem nākas ciest vairāk par citiem, par cilvēka jebkādas izvēles brīvības esamību un attiecīgi personiskās atbildības nozīmi, ja reiz kristīgā pasaule dzīvo pēc iepriekš noteikta Dieva plāna, par ļaunuma mūžīgo klātbūtni, no kuras tāpat neviens nekad nemācās un nevar iemācīties, ja, Svētās Monikas vārdiem runājot, cilvēka laicīgā dzīve ir tikai pirmais kilometrs no miljarda.
Bez visa cita dramaturgs teoloģiskos kāzusus risina, asprātīgi rotaļājoties ar savu varoņu biogrāfijām, precīzāk – ar pieticīgajām liecībām, kas par tām saglabājušās. Turklāt, tā kā drošu ziņu par to autentiskumu nav un nevar būt, lasītājam nav arī pamata bažīties, ka viņš tiks apgrūtināts ar atainoto notikumu precīzu vēsturisko rekonstrukciju. Vienlaikus tekstā ir ievīts ne viens vien atjautīgs aforisms, kas domas nodarbina arī ārpus lugas un izrādes konteksta.
Garīgums nepazūd
Mūsdienās ir praktiski neiespējami ar kaut ko šokēt dzīvē, kur nu vēl uz skatuves, kas piedzīvojusi teju neierobežotas tehniskās iespējas. Un vairs arī nav iespējams izlikties neredzam baznīcas diskreditēšanos, bez tā pasaules krīzes, kurās bez attaisnojuma tiek salauztas nevainīgu cilvēku dzīves un dzīvības, rada tikai vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Taču pēc dūru naskās izvicināšanas ir skaidrs, ka ar lugu nepavisam nav iecerēts zaimot ticīgo jūtas – pats autors, saprotams, nespēdams sniegt mierinošas atbildes uz šiem mūžīgajiem jautājumiem, neatsakās no nepieciešamības pēc iekšupvērstas apceres par cilvēku vietu uz zemes un līdzāspastāvēšanas nosacījumiem, piedāvājot atteikties no paternālisma, izšķirties par rīcību, vairīties no izmisuma un stereotipiskiem domāšanas konstruktiem par labo un ļauno, galu galā – būt mums pašiem. Un arī tad garīgums nekur nepazūd – tas paliek kā ētisks imperatīvs un izdzīvošanas ķīla, jo, Sātana vārdiem runājot, ja Dievs nebūtu samelojies par atslēgu pie debesu vārtiem, cilvēkam nebūtu pamudinājuma censties būt kaut vai puslīdz labam.
Izrādes veidotāji drosmīgi pieņem šādus spēles noteikumus, no savas puses skaudri atgādinot, ka Jēzus ir bijis Mariupolē un arī Vladimira Putina varas gaiteņi viņam ir pazīstami. Visi varoņi, kuru vidū lielākoties ir Bībeles personāži un cilvēki ar šķietami vispāratzītu reliģisku ietekmi, tiek nocelti no jebkādām empīriski nepārbaudāmas autoritātes koturnām. Turklāt būtiski, ka ne skatuves noformējumā, ne varoņu sadzīviskajā vizuālajā tēlā, par ko rūpējušās attiecīgi scenogrāfe Pamela Butāne un kostīmu māksliniece Rūta Kuplā, praktiski nav izmantota reliģiska rakstura simbolika, tādējādi apzināti vairoties degradēt vēl pēdējās ticības iespējas. Tie ir mūsdienu cilvēki – to apliecina ne tikai dramaturga sacerētās replikas, kurās netrūkst vienkāršrunas un nicinoša humora, bet arī aktieru atraisītā skatuviskā eksistence, viegli atpazīstamas koķetas, uzbudinātas un aizkaitinātas intonācijas un tām atbilstoša izturēšanās. Tā hūdijā tērptā Svētā Monika ir pievērsusies boksam, un zem kreisās acs tai rēgojas zilums, Svētais Matejs un Svētais Pēteris, izmetušies peldbiksēs, laiski dzer dzirkstošu vīnu un uzkož pa vīnogai, savukārt Poncijs Pilāts šarmē klātesošos spoži polsterētā aviatoru jakā, kam jāliecina par varoņa muskuļoto augumu.
Nepiespiesta jautrība
Dramaturga piedāvātā telpa ir abstrakta, pat bezpersoniska, jo tikpat kā vienīgais rekvizīts ir tiesneša āmurs, bet noskaņas maiņai paredzēta gaismu mija, ļaujot interpretam pašam iztēloties dzīvi šķīstītavā, kurā visas izrādes gaitā notiek apelācijas process debesu valstības lietā pret Jūdu Iskariotu. Dramaturgs nepiedāvā arī nekādas oriģinālas ainu pārejas, izņemot uz tiesas prāvu izsaukto liecinieku negaidīto parādīšanos un nozušanu. Savukārt izrādē skatuvi organizē metālisku liektu plakņu fragmenti, kas atstaro rēgainas gaismas, bet no sagaidāmās skatuviskās darbības vienmuļības režisors Mārtiņš Eihe izvairās, nepaļaujoties tikai uz aktieru artistiskumu vien, bet aktīvi izmantojot arī kameras – gan operatoram filmējot uz skatuves notiekošo, gan tēlu nematerializēto klātbūtni risinot videoprojekcijās.
Uz skatuves valda nepiespiesta jautrība, ātro ēdienu un līdzi ņemamās kafijas vagoniņš ar ironisku nosaukumu Hope Dog un neona gaismas liecina par patērētājsabiedrības netikumu nepārejošo iedabu. Iegremdētajā proscēnijā sadēstītie plastmasas augi, kas pēc Jēzus roku mājiena asprātīgi paceļas skatuves līmenī, liek labsirdīgi pasmaidīt par naivo ticību brīnumiem.
Izrāde ir konceptuāls apkārt valdošo vērtību relatīvisma manifests – vienīgā nozīme ir piedalīties, saglabājot savu skatījumu uz lietām. Taču vai šāda racionāla ciniķa dzīves pozīcija nav vienīgā iespējamā šajā ārprātīgajā dzīves realitātē, kas kliedz uz debesīm? Katrā ziņā radītā atmosfēra veicina aktīvu līdzi dzīvošanu, aizraušanos reizē ar varoņiem, līdz smieklu mazliet apmiglotajā uzmanībā nākas mulsi attapties, par ko tad smejamies.
Kāda spārnota būtne, vārdā Glorija, kas lugā uz mazliet melanholiskas nots, grūtsirdīgi atceroties savus uz zemes palikušos bērnus, jau ievadā atbrīvo lasītāju no iepriekšējiem priekšstatiem par pēcnāves dzīvi, uz skatuves pārtapusi par realitātes šova vadītāju. Izrādei dots nosaukums Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu, kas liek atminēties Mārtiņa Eihes pirms desmit gadiem Dailes teātra Mazajā zālē veidotu izrādi, iestudējot cita amerikāņu autora Tonija Kušnera lugu Eņģeļi Amerikā, kuras saturisko kodolu arī veidoja ksenofobijas, bosinga un reliģijas krīzes ciniski ironiska apcere, kam draivu piešķīra muzikālie un horeogrāfiskie iestarpinājumi, atgādinot šova estētiku.
Kopības izjūta
Šoreiz lugas sižetiskajā norisē nekāda darbības dinamika nav paredzēta un varoņu emocionālā vai intelektuālā attīstība nav iecerēta. Turklāt arī Jūdas un Jēzus klātbūtnei nav principiālas nozīmes, galvenā uzmanība tiek veltīta prokurora un advokātes emocionāli uzlādētajai sacensībai, kas cita starpā signalizē par indivīda paša nosacīto lomu viņam svarīgu jautājumu izšķiršanā. Tāpēc izrādes ritma uzturēšanā būtiska ir Kaspara Dumbura un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas neatslābstošā dzīve tēlos, viņi praktiski nenoiet no skatuves visu izrādes laiku. Var tikai apbrīnot Kaspara Dumbura enerģijas rezerves, jo sev raksturīgo spējo aizraušanos viņš virtuozi dozē, izteiksmīgajām grimasēm un nerimstošajai ķermeņa plastikai dzīvojot līdzi varoņa neizsīkstošajai psihiski emocionālajai aktivitātei.
Savukārt otrajā plānā ir gluži neiespējami izcelt kādu no aktieriem, jo gandrīz katrs ir atradis oriģinālu šķautni, kas padara viņa varoni neatkārtojamu. Ievadā dramatisku kamertoni piešķir Lilitas Ozoliņas Jūdas mātes rezignētais monologs par mātes neizsmeļamo mīlestību, kas atgādina gadu nastas nesaliektas Antigones bezgalīgo uzticību saviem ideāliem. Kā lietpratīga raksturotāja sevi pierāda Kristīne Nevarauska pragmatiskās un mazliet piedauzīgās reālpolitiķes Svētās Monikas tēlā. Ieva Segliņa Mātes Terēzes tēlā atgādina, ka arī mūķene gados tomēr ir sieviete. Negaidīti pašironisks ir Andra Buļa Svētais Toms, patiesi aizkustinošs ir viņa mazais zēns, kam Jūda atdod savu spēļu vilciņu. Neatvairāms Sātana lomā ir Niklāvs Kurpnieks, kurš, mazliet apvaldīdams savu straujo skatuvisko temperamentu, paradoksālā kārtā panāk tādu efektu, kas viņa varoni vērš Mefistofelī, kurš "mūžam ļaunu grib, bet vienmēr dara labu".
Aktieri, pārsteidzot ar savu varoņu spilgto individualitāti, uz skatuves notiekošajam piešķir dzirkstošu vitalitāti un īstumu. Aktieru ansambļa kopības izjūta ieskanas muzikālajos priekšnesumos (Māte Terēze Ievas Segliņas spalgajā vokālā dzied I Say a Little Prayer, Poncijs Pilāts Ginta Grāveļa dramatiski nobružātajā tembrā izpilda One of Us) un manifestējas videofragmentos translētā naktskluba ballītē, kas draud pāraugt neprātīgās reiva dzīrēs.
Filosofisks kopsaucējs
Brīžam šķiet, ka, nododoties vieglprātīgajam spēles priekam, režisors nav paredzējis iet tēmas izpētes dziļumā, ja vien vēstījumu nav paredzēts aprobežot ar atziņu, ka pēc svinībām viesiem nāksies samierināties ar paģirām, citiem vārdiem, rīts, viss viens, būs jāpieņem, lai kāds tas nāks. Taču finālā radošajai komandai izdodas rast filosofisku kopsaucēju. Tajā uz neslēpti konstruētas tuksnesīgas salas, kas monotoni rotē uz skatuves ripas, nīkst Jūda. Atšķirībā no dramaturga ieceres Laura Dzelzīša atveidotais varonis izrādes gaitā nekur nepagaist, viņš, kaut arī tāpat marginalizēts, ir klātesošs kā mēms pārmetums sev, apkārtējiem un arī skatītājiem, lielākoties klusuciešot un bez mērķa un nākotnes perspektīvas apdzīvojot skatuves dibenplānu, ko aktierim izdodas piepildīt ar eksistenciālu spriedzi.
Mārtiņa Upenieka hipija lēnprātībā atveidotais Jēzus, šķiet, jau iepriekš zinādams, ka nespēs Jūdu pārliecināt par pestīšanu, ko sola izlīgums, tomēr vēlreiz veltīgi mēģina spirdzināt Jūdu. Pēc tam izklaidus savas vietas uz izkaltušā smilšu seguma ieņem visi pārējie varoņi, it kā apliecinot, ka visi esam un paliekam cits citam līdzās, lai arī pa kādiem maldu ceļiem būtu gājuši un vai apkārtējiem, mūs sastopot tikai kādā nejaušā dzīves situācijā, ir veicies ieraudzīt labāko, uz ko esam spējīgi. Nu visi ir noguruši, bet joprojām visi ir viņi paši.
Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu
Dailes teātrī 15.XI, 21.XII, 17.–19.I plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–37