Rakstniece Džena Andersone, kura straujā tempā izdevusi trīs pārliecinošus stāstu krājumus – Dadži (2021), Sainis (2022) un Krīta apļi (2023) –, 2024. gadā pieteica arī savu pirmo romānu Herbārijs ar leduspuķēm. Tas ir nenosakāmā (bet sniegainā un, šķiet, britiskā) pilsētiņā Douzvilā risināts kriminālstāsts, kas fokusējas ne tik daudz uz negaidītiem notikumu pavērsieniem un jauniem atklājumiem (vainīgo autore atklāj jau salīdzinoši ātri), cik uz to, vai un kā ir iespējams šo vainīgo atrast un saukt pie atbildības, īpaši, ja šajā mazpilsētā neviens nav pieradis ne pie noziegumiem, ne pie skaidra to izmeklēšanas procesa.
Douzvilas "demokrātija"
Stāsts sākas gandrīz vai kā komisks – un pilnīgi noteikti kā ironisks un skumji rezignēts – mazpilsētas dzīves un tās iedzīvotāju portretējums, iezīmējot spilgtus raksturus, kas atklāj dažādu attieksmi pret likumu, taisnīgumu un to, kāpēc šāds likums un taisnīgums vajadzīgs. Proti, šeit saduras ideālistiski priekšstati par to, kādai būtu jābūt sabiedrības iekārtai, un pragmatiska vēlme vienkārši nodrošināt mieru un kārtību, pat ja tas nozīmētu problēmu nekaunīgu "paslaucīšanu zem paklājiņa". Romāna sākuma daļā izteiksmīgie varoņi tiek gandrīz vai kariķēti – sagurušais policists Vincents, viņa sieva, feministe un taisnības karotāja Īdena, nelaimīgais un attīstībā kavētais puisis Jenss un viņa drausmīgie dzīves apstākļi, valdonīgais bijušais policists Dāgs, kurš vēl joprojām faktiski vada likuma un kārtības ieviešanu pilsētā, kā arī pašas Douzvilas "demokrātija", kas drīzāk atgādina tradicionālo sabiedrību kopienas vecajo sapulces, kurās pusslepenībā tiek izlemts visas pilsētiņas liktenis.
Tomēr darba gaitā pamazām tiek nolobīti dažādo varoņu rakstura slāņi, atsedzot dziļākas traumas, ilgas un psihes īpatnības; spilgtie, bet stereotipiskie raksturi iegūst dziļumu un iekšēju pretrunīgumu. Dažos gadījumos gan šķiet, ka arī zemākajos slāņos ir tikai vairāk vēl tā paša. Tā Vincenta pasīvais raksturs šķiet turpinām esam pasīvs un šaubpilns, un viņa izvēles visa darba garumā ir līdzīgas raustītas marionetes kustībām – bet viņš vismaz sāk vairāk vai mazāk apzināties, kuram ļaus sevi raustīt. Arī Īdenas raksturā drīzāk iezīmējas nevis pārmaiņas, bet skaidrojums, kāpēc viņa ir tāda, kāda ir, un kādā veidā viņas uzskatus ietekmējusi gan politika, gan pašas bērnība. Viens no izteiksmīgākajiem varoņiem, Jenss, ir viens no Dženai Andersonei raksturīgajiem dīvaiņiem, kura iekšējā pasaule tiek atklāta empātiski, bet nesaudzīgi; viņa pasaules skatījums kaut kādā mērā šķiet zīmēts kā ārpus labā un ļaunā esošs.
Labā un ļaunā, taisnīguma un netaisnīguma tēma tiek risināta viscaur romāna gaitā, spilgti parādot dažādus veidus, kā cilvēks vispār var veidot savu morālo pozīciju. Turklāt šie dažādie veidi ir atainoti kā līdzvērtīgi un saprotami, tādējādi atsedzot morāli nevis kā vispārīgu un universālu labā un ļaunā nošķīrumu, bet gan kā priekšstatu kopumu, kura veidošanās ir unikāla katram indivīdam. Piemēram, Īdena reprezentē modeli, kurā labo un ļauno nosaka vispārcilvēciski apsvērumi – šis kantiskais morāles likums ietver pilnīgi visus cilvēkus, arī tos, kuri varbūt nav vērtīgākie sabiedrības locekļi. Arī Dāga morāles likums balstās sabiedrības labumā, bet viņa gadījumā "sabiedrība" ir konkrētā Douzvilas kopiena, tās iekšējais miers un stabilitāte, un šī kopīgā labuma dēļ šķiet vērts upurēt dažu cilvēku labklājību vai arī valsts mērogā noteikto likumu un procesu ievērošanu. Ar šo dažādo sabiedrības plašuma traktējumu pietiek, lai Dāga un Īdenas morāles principi izrādītos diametrāli pretēji; turklāt katram no viņiem otra skatījums šķiet ne vien absurds un nesaprotams, bet pat klaji kaitniecisks. Paralēli iezīmējas arī Vincenta priekšstats par morāli, kas balstās ģimenes vērtībās, kristīgajā ticībā balstīta morāle un vairāku tēlu neizvērstā, bet acīmredzamā (a) morāle, kuru vada pašlabums un personiskās iegribas. Šeit arī ir vērts ieskatīties Jensa situācijā: jaunais puisis, kurš allaž ir bijis sabiedrības atstumts, šķiet dzīvojam arī ārpus sabiedrības morāles principiem: ja viņam nav vietas kopienā, tad arī citu labums, viņu prieks vai ciešanas Jensam maz ko izsaka. Viņš strukturē savu dzīvi paša izprastā un apgūtā kārtībā, kas balstās lielākoties vēlmē izbēgt no diskomforta – un diskomforts ir arī citi cilvēki, kuru iekšējā pasaule Jensam nav ne saprotama, ne pieejama. Turklāt Džena Andersone nedodas pa vieglāko ceļu, paziņojot, ka Jensa psihiskās problēmas ir iedzimtas diagnozes sekas; drīzāk tieši otrādi – vairākkārt tiek iezīmēta ticama iespēja, ka tās ir izraisījusi sabiedrība un jo īpaši viņa bērnības pieredze.
Ne tikai trilleru cienītājiem
Šķiet, interesantākais romāna aspekts ir tas, ka autore savus varoņus it nemaz nesaudzē – katra varoņa morāle tiek pārbaudīta un lielākajā tiesā gadījumu arī salauzta; lai cik stingra būtu viņu ticība savai spējai nošķirt labo un ļauno un ievērot šādus labā un ļaunā nošķīruma principus, izrādās, ka šī ticība neiztur realitātes pārbaudi. Dažos gadījumos tas šķiet gandrīz vai atbrīvojoši (lasītājs gūst pārliecību, ka sliktais varonis patiešām ir slikts), taču lielākoties šī morāles mugurkaula pārlūšana ir traģiska, pat ja tās sekas nav uzskatāmi kaitīgas apkārtējiem.
Protams, Herbāriju ar leduspuķēm var (un, iespējams, vajag) lasīt nevis kā filosofiski socioloģisku traktātu par morāles veidošanos, bet gan kā aizraujošu, eleganti strukturētu stāstu, izbaudot autores šķietami askētisko, bet spilgti tēlaino rakstības stilu. Teksta plūdums ir vienkāršs un dabisks, un salīdzinājuma vai metaforas uzbūve ir precīza un skaidra, tā radot dzīvīgas un emocijās vibrējošas sajūtu ainas. Arī romāna struktūra ir loģiska un sakārtota, vien retumis ieviešot ainas, kas šķiet nedaudz par garu un skaidrojošu. Autores spēja aprakstīt šķietami vienkāršus notikumus un darbības tā, ka tās iegūst dziļāku nozīmi, gan kontrastē ar nedaudzajām ainām, kurās aprakstīti spilgti, dramatiski konflikti – lai arī citu autoru tekstos tie droši vien iederētos labi, šajā gadījumā dinamiskā darbība atkal rada karikatūras un pārspīlējuma iespaidu. Tomēr šie mirkļi – un romāna "iesildošā" daļa – nemazina teksta kvalitātes; tas noteikti būs aizraujoša lasāmviela kriminālromānu un varbūt pat trilleru cienītājiem un, cerams, atradīs atsaucīgus lasītājus arī ārpus žanra noteiktā lasītāju loka.