Jauna sieviete, kura seksuāli ilgojas pēc sava tēva un tiek pārvērsta par koku. Jauns vīrietis, kurš ir tik ļoti iemīlējies sevī, ka nepamana nimfas uzmanības apliecinājumus, un beigās no nimfas paliek pāri tikai balss. Dieviete, kura pārvērš savu sāncensi – nevainojamu audēju – par zirnekli. Vīrietis, kurš izveido savas ideālās sievietes statuju, kas atdzīvojas. Leģendārs dziedonis, kura mīļotā gaida viņa atgriešanos pazemē. Tāds ir pagājušajā piektdienā, 6. jūnijā, Zalcburgas Vasarsvētku festivālā pirmatskaņotās muzikālās izrādes Hotel Metamorphosis tēlu panteons – daži no šiem varoņiem šķiet pazīstami, taču skatītājus gaida daudz pārsteigumu.
Vivaldi renesanse
Kopš 2012. gada Zalcburgas Vasarsvētku festivāla mākslinieciskā vadītāja ir klasiskās mūzikas superzvaigzne itāļu mecosoprāns Čečilia Bartoli. Ik gadu viņa veido augstākās raudzes tematisku programmu – oriģinālu un piesātinātu. Čečilia Bartoli mākslā vienmēr ir darījusi to, ko nedara neviens cits, ļāvusies zinātkārei un vēlmei paplašināt gan savu, gan klausītāju estētisko un intelektuālo apvārsni. Iepriekšējos gados Čečilia Bartoli Vasarsvētku festivālā aicināja doties ceļojumā uz Romu un Sevilju. Šoreiz festivāla fokusā ir Venēcijas skaņas, tās gaisma, vieglums un gaisīgums. Programma aptver piecus gadsimtus – no Klaudio Monteverdi (1567–1643) līdz Bruno Mantovāni (1974) –, un tajā ir iekļauti skaņdarbi, kas ir uzrakstīti Venēcijā, paredzēti atskaņojumam Venēcijā vai ir šīs pilsētas iedvesmoti. Festivāla afišā šogad ir garīgā un kamermūzika, Džuzepes Verdi Traviatas koncertizpildījums, galā koncerts Rosīni Venēcijā, kā arī horeogrāfa Džona Neimeiera iestudētā baleta Nāve Venēcijā viesizrāde Hamburgas baleta trupas izpildījumā. Tas viss – četrās dienās no 6. līdz 9. jūnijam.
Programmas galvenā intriga – operas pastičo Hotel Metamorphosis pasaules pirmizrāde, ko veidojis diriģents Džanluka Kapuano un režisors Berijs Koskis. Tajā skan Venēcijā dzimušā komponista Antonio Vivaldi (1678–1741) mūzika un romiešu dzejnieka Ovidija (43. g. p. m. ē.–17. g. m. ē.) Metamorfožu teksti. Vasarsvētku festivālā šis jaundarbs Mocarta zālē/Haus für Mozart tika nospēlēts 6. un 8. jūnijā, taču drīz iestudējums atgriezīsies uz šīs pašas skatuves lielajā Zalcburgas vasaras festivālā – to varēs noskatīties 31. jūlijā, kā arī 5., 10., 13. un 15. augustā.
Izrādes Hotel Metamorphosis radošā grupa – koncepcijas līdzautors un dramaturgs Olafs A. Šmits (no kreisās), koncepcijas līdzautors un režisors Berijs Koskis, Zalcburgas Vasarsvētku festivāla mākslinieciskā vadītāja mecosoprāns Čečilia Bartoli un diriģents Džanluka Kapuano. Foto – Leo Neimairs
Čečiliu Bartoli saista īpašas attiecības ar Vivaldi. "1999. gadā līdz ar mana pirmā Vivaldi albuma izdošanu viņš tika atzīts par nopietnu operas komponistu. Pirmo reizi vienā kompaktdiskā tika apkopotas Vivaldi ārijas, kuras līdz tam brīdim nekad nebija bijušas ieskaņotas (kompānijas Decca izdotais Čečilias Bartoli The Vivaldi Album kļuva par dižpārdokli visā pasaulē – J. J.). Drīz pēc tam kompānija Opus 111 sāka savu Vivaldi operu ierakstu sēriju, un viņa operas atkal sāka iestudēt teātros," stāsta Čečilia Bartoli. "Gandrīz divdesmit gadu pēc mana pirmā Vivaldi albuma iznāca otrais. Esmu iemūžinājusi visskaistākās ārijas no visām Vivaldi operām, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām, taču nekad neesmu piedalījusies Vivaldi operas iestudējumā uz teātra skatuves, tāpēc man radās ideja veidot Zalcburgā Vivaldi pastičo – pasaules pirmizrādi, kas ir veltīta komponista meistardarbiem," saka māksliniece, kura ir reanimējusi interesi par Vivaldi operām.
Čečilias Bartoli The Vivaldi Album kļuva par pagrieziena punktu Vivaldi operas repertuāra atklāšanā XX gadsimta beigās un parādīja viņa daiļradi jaunā gaismā.
Kanālu mirdzums
Vasarsvētku festivāla projektam Čečilia Bartoli ir piesaistījusi savu uzticamo domubiedru itāļu diriģentu Džanluku Kapuano un viņa vadīto ansambli Les Musiciens du Prince – Monaco, kas spēlē autentiskus instrumentus un darbojas Montekarlo operas paspārnē (Čečilia Bartoli ir Montekarlo operas direktore). Dziedātāja jau sen bija vēlējusies radīt kopdarbu ar Eiropas mūzikas teātra zvaigzni austrāliešu režisoru Beriju Koski – beidzot šis sapnis ir piepildījies. Tagad šie izcilie radošie spēki un seno mītu varoņi satiekas "metamorfožu viesnīcā" Zalcburgā.
"Mani vienmēr ir interesējusi pastičo forma – ideja, ka komponists no esoša muzikālā materiāla rada jaunu darbu. Turklāt šī forma ļauj iekļaut arī deju," apgalvo Berijs Koskis. Izrādes Hotel Metamorphosis koncepciju viņš ir veidojis kopā ar dramaturgu Olafu A. Šmitu. Iestudējuma literārais pamats ir Ovidija Metamorfozes, kuras Berijs Koskis dēvē par "renesanses pavārgrāmatu", jo vairākas gleznotāju, tēlnieku un mūziķu paaudzes pēdējās divās tūkstošgadēs ir iedvesmojušās no šiem vairāk nekā 250 mitoloģiskajiem stāstiem. Iestudējumam Hotel Metamorphosis ir atlasīti pieci mīlas un kaislības stāsti no Metamorfozēm un vairāk nekā četrdesmit Vivaldi skaņdarbu – tās ir visspožākās komponista operu un koncertu lapaspuses.
Mecosoprāni Lea Desandra (no kreisās) un Nadežda Karjazina izrādē Hotel Metamorphosis. Foto – Monika Ritershausa
Čečilia Bartoli skaidro jaundarba ieceri: "Vivaldi mūzika, kuru dzirdam šajā pastičo, mūs aizved uz XVIII gadsimtu. Pirms autortiesības tika ieviestas kā juridisks jēdziens, pirms notis kļuva plaši pieejamas un ilgi pirms ierakstīšanas ierīču izgudrošanas dažādu komponistu mūzikas atkārtota izmantošana jaunā kontekstā netika uzskatīta par plaģiātu, bet gan par komplimentu. Tas bija vienīgais veids, kā šo mūziku saglabāt, jo pretējā gadījumā katrs skaņdarbs pēc dažām izpildījuma reizēm pazustu no repertuāra un vairs nebūtu viegli atrodams. Turpinot šo tradīciju, mēs projektā Hotel Metamorphosis izrādām cieņu Vivaldi operas mantojumam."
Nav skaidri zināms, cik daudz operu ir sarakstījis Vivaldi, mūsdienās ir pazīstamas divdesmit divas. "Līdz pat šai dienai tiek atklāti jauni Vivaldi darbi. Tāpat kā Johans Sebastiāns Bahs, arī viņš pēc nāves palika kolektīvajā atmiņā galvenokārt kā izcils instrumentālists, nevis komponists. Dzīves laikā Vivaldi labāk bija pazīstams ar saviem instrumentālajiem opusiem. Viņa operas un garīgās kompozīcijas bija gandrīz pilnībā aizmirstas," uzsver diriģents Džanluka Kapuano. 1926. gadā pētnieki atklāja Vivaldi partitūru krātuvi, un kopš tā brīža ir zināmas un pieejamas viņa operas.
"Reti kurš komponists ir tik cieši saistīts ar kādu pilsētu kā Vivaldi ar Venēciju. Viņa mūzikā mēs dzirdam Venēcijas skaņas, baudām gaismu, kas plūst pa ielām un mirdz kanālu ūdeņos. Bezgalīgā pārmaiņu un atspulgu mijiedarbībā gaisma liek mirdzēt Venēcijas pilīm. Ūdens atdod savu gaismu cilvēkiem, kuri pazūd nereālā, citā pasaulē. Nāciet klausīties dižā venēcieša lieliskās ārijas un iegremdējieties šajā mirdzošajā skaņā kopā ar mums – Venēcija jūs gaida Zalcburgā!" uz izrādi Hotel Metamorphosis aicina maestro Džanluka Kapuano.
Āda ir ļoti plāna
Režisors Berijs Koskis savu attieksmi pret Vivaldi formulē šādi: "Vivaldi raksta neticami bagātīgas melodijas, kādas var atrast Gēršvina un Šūmaņa dziesmās, kā arī Mocarta ārijās. Viņa instrumentālo un vokālo mūziku bieži var atpazīt pēc krāšņām legato melodijām. Vivaldi apvieno šīs melodijas ar aizraujošām harmonijām un daudzās ārijās – ar virtuozām soloinstrumentu partijām, komponists pats ir bijis izcils vijolnieks. Kā visi dižie itāļu skaņraži – Monteverdi, Kavalli, Verdi un Pučīni –, arī Vivaldi balansē starp mažoru un minoru, starp prieku un melanholiju. Viņš pauž skaistumu ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem, bieži vienā taktī. Viens no pastičo radīšanas priekiem ir tas, ka šī forma ļauj mums izvēlēties labākos fragmentus no Vivaldi darbiem – mēs piedāvājam klausītājiem vienu šedevru pēc otra. Var godīgi atzīt, ka Vivaldi pietrūkst tās dramatiskās izjūtas, ko atrodam labākajās Hendeļa operās un oratorijās. Iestudējot pilnu Vivaldi operu, ir grūti uzturēt spriedzi vairākas stundas, tāpēc šie darbi nav kļuvuši par stabilām repertuāra vienībām."
Lielākā daļa Ovidija Metamorfožu stāstu balstās grieķu mitoloģijā. Romiešu dzejnieka oriģinalitāte slēpjas mitoloģisko tēlu humanizācijā. "Visus personāžus – Orfeju un Eiridiki, Pigmalionu, Arahni, Mirru, Ēho un Narcisu – Ovidijs padara par sarežģītiem cilvēkiem. Šī humanizācija attiecas arī uz dieviem," uzskata Berijs Koskis. "Izrādei izvēlējāmies piecus Metamorfožu stāstus, un man bija liels prieks atgriezties pie pirmavota un atklāt materiālu, kas mums ir tik labi pazīstams no citiem mākslas darbiem, tā sākotnējā formā. Mēs izmantojam mūsdienīgu vācu prozas tulkojumu, bet neaktualizējam un neadaptējam Ovidiju. Šajā iestudējumā vēlos savienot viņa stāstījuma skaidrību ar Vivaldi mūziku. Ovidija darbā nav sprieduma, nosodījuma un morāles. Mēs neesam jūdaisma vai kristietības sistēmā, neesam Vecās Derības koordinātās. Ovidijam neeksistē tāds jēdziens kā atpestīšana vai augšāmcelšanās, kāds ir kristietībā. Varoņu uzvedība un rīcība Metamorfozēs var šķist šokējoša, nepieņemama vai negaidīta, bet tā vienmēr ir dziļi cilvēciska. Tāpat kā Aishils un Eiripīds, Ovidijs pēta cilvēkus kā sarežģītas, iracionālas būtnes. Civilizācijas āda, kas mūs sedz, ir ļoti plāna. Dzīvnieciskums un vuārisms vienmēr ir klātesošs. Iekāre nekad nepazūd, un dzīve ir nepārtraukta deja starp Erosu un Tanatosu – nekas no tā nav svarīgs jūdaismā, kristietībā vai islāmā," piebilst režisors.
Izrādes Hotel Metamorphosis dramaturgs Olafs A. Šmits raksta, ka Ovidija universs un citas antīkās tēmas operas žanra uzplaukuma pirmajos divos gadsimtos – XVII un XVIII gadsimtā – ir bijis neizsīkstošs iedvesmas avots daudziem komponistiem. "Opera apbūra ar virtuozitāti un aizkustinošām emocijām, atklāja rotaļīgu vieglumu, smalku humoru un neierobežotu pārvērtību kāri. Šīs iezīmes veicināja pastičo rašanos – no viena vai vairāku komponistu gatavajiem mūzikas fragmentiem tika radīts jauns darbs. Oriģinālās sižeta līnijas tika pielāgotas jaundarba saturam, vai arī tika izdomāts pilnīgi jauns stāsts. Šī atvērtā un daudzpusīgā operas un oratorijas forma tika plaši izplatīta Itālijā XVIII gadsimta pirmajā pusē. Pats Vivaldi savā pastičo Tamerlans jeb Bajazets apvienoja savu mūziku ar citu autoru skaņdarbiem," atgādina Olafs A. Šmits.
Orfeja sievišķīgums
Ovidija Metamorfozes ir tapušas vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu un joprojām fascinē ar savu monstrozitāti un sižetiem, kuros robežas starp cilvēci un dabu, dieviem un dzīvniekiem ir izplūdušas un norises svārstās starp sapni, realitāti, murgiem un halucinācijām. Deivids Linčs nav pirmais, kurš ir izdomājis deformētu realitāti, kurā viss plūst un mainās!
Hotel Metamorphosis ir drāmas, mūzikas un dejas izrāde. "Mūsdienās mums ir vajadzīgi mīti, jo tie atklāj dzīves noslēpumus. Vivaldi mūzika mūs pārnes mitoloģiskā sapņu pasaulē," savās pārdomās dalās Berijs Koskis. Pieci pārvērtību stāsti, kas tiek izdziedāti un izdejoti izrādē Hotel Metamorphosis, ir Orfeja vīzijas, sapņi un atmiņas, kurās viņš sēro par mīļotās sievas Eiridikes zaudējumu un nespēju dzīvot bez viņas. Vivaldi mūzika kļūst par Orfeja dziesmām, kurās savijas iztēle, mitoloģija un rituāli.
Orfeju atveido vācu aktrise, kino un teātra leģenda Angela Vinklere. Viņai ir uzticēts Ovidija teksts. Foto – Monika Ritershausa
Berijam Koskim ir svarīgi Orfeja emocionālie stāvokļi, un režisors jau sen bija vēlējies, lai Orfeju atveidotu sieviete – Zalcburgā to spēlē lieliskā vācu aktrise, kino un teātra leģenda Angela Vinklere. Viņai ir uzticēts Ovidija teksts. Izrādē tiek izmantots jauns Ovidija Metamorfožu tulkojums vācu valodā (atdzejojis Hermanis Heisers). Berijs Koskis ir pārliecināts, ka Angela Vinklere ir ideāla šai lomai, jo piešķir tēlam nepieciešamo melanholisko dziļumu. Viņš atgādina, ka aktrises atveidotais Hamlets režisora Pētera Cadeka slavenajā iestudējumā pirms 26 gadiem ir ierakstīts teātra vēsturē. "Angela Vinklere rada spilgtu kontrastu Vivaldi ārijām," saka Berijs Koskis.
Vasarsvētku festivāla mākslinieciskā vadītāja Čečilia Bartoli priecājas, ka izrāde Hotel Metamorphosis būvē tiltu starp XVIII un XXI gadsimtu un demonstrē, ka mākslinieki spēj padarīt pagātnes mantojumu dzīvu un aktuālu tieši šodien. Čečilia Bartoli šajā pastičo spēlē divas lomas – Eiridiki un Arahni. Solistu kvartetā ir arī franču mecosoprāns Lea Desandra (Statuja, Mirra un Ēho), krievu un šveiciešu mecosoprāns Nadežda Karjazina (Minerva, Nutriče un Jūnona) un franču kontrtenors Filips Žaruskis (Pigmalions un Narciss). Diriģents Džanluka Kapuano elpo vienā ritmā ar dziedātājiem, viņš ir ļoti uzmanīgs un atbalstošs. Izrādes muzikālā kvalitāte ir nevainojama.
Izrādes Hotel Metamorphosis galveno lomu atveidotāji Nadežda Karjazina (no kreisās), Filips Žaruskis, Čečilia Bartoli, Lea Desandra un Angela Vinklere. Foto – Monika Ritershausa
Iestudējumā piedalās Itālijas koris Il Canto di Orfeo, liela dejotāju grupa, kā arī aktieri un statisti. Šajā darbā ir aizraujoša horeogrāfija, ko radījis Berija Koska sadarbības partneris Oto Pihlers. Režisora darbi vienmēr ir fiziski aktīvi un dinamiski, un Hotel Metamorphosis spēj sajūsmināt arī kā Vivaldi balets.
Dievi maldina cilvēci
Izrādē Berijs Koskis koncentrējas uz pazīstamu sižetu mazāk zināmiem aspektiem. "Visi zina Narcisu, bet ne tik daudz Ēho, kaut gan Ovidijam nimfa ir tikpat svarīga figūra. Pigmalions ir plaši pazīstams tēls, bet, piemēram, Mirra ir gandrīz nezināma. Metamorfozēs viņas stāsts ir viens no visneparastākajiem, jo tas negaidītā rakursā aplūko incesta tabu. Šeit asinsgrēka iniciators nav viens no vecākiem, bet gan jauna meitene, kura ir seksuāli apsēsta ar savu tēvu. Nereti, kad tiek pieminēta audēja Arahne, tiek aizmirsts, kā un kāpēc viņa tika pārvērsta par zirnekli. Šīs nianses var efektīgi izteikt teātra valodā," uzsver režisors.
Melanholiju un vientulību, kas ir pārņēmusi varoņus, uz skatuves simbolizē anonīma viesnīcas numura atmosfēra. Telpa var ātri pārvērsties sirreālā sapņu pasaulē – šo transformāciju iedarbina Orfeja iztēle. Scenogrāfiju ir veidojis Maikls Levains, kostīmus – Klauss Brunss. Par videoprojekcijām ir atbildīga apvienība rocafilm, par gaismām – Franks Evins.
"Standartizētā, sterilā viesnīcas istabā var notikt jebkas. Miegs, gaidīšana, zaudējums, bēgšana, atmiņas un halucinācijas – visas šīs idejas hoteļa telpās var īstenot daudz interesantāk, nekā vienkārši ilustrējot stāstus. Man patīk, ka nav skaidrs, vai kaut kas notiek realitātē, apziņā vai abās dimensijās vienlaikus," komentē Berijs Koskis. Izrādē režisors savieno traģisko un komisko – izpildītāji viņam uzticas un rada izteiksmīgus, humānus un trauslus tēlus.
Tāds ir Filipa Žaruska Pigmalions pirmajā ainā. Pigmalions ir izveidojis tik perfekti izstrādātu sievietes figūru, ka uzskata to par cilvēku. Viņš iemīlas paša radītajā tēlā. Statuja atdzīvojas un atbild Pigmalionam ar mīlestību. Otrajā ainā satiekas divas sievietes – Arahne (Čečilia Bartoli) un Minerva (Nadežda Karjazina). Ar savām aušanas prasmēm Arahne piesaista daudzus pielūdzējus. Viņa ir sašutusi, ka tiek uzskatīta par gudrības un amatniecības dievietes Minervas skolnieci. Minerva, pārģērbusies par vecu sievieti, apmeklē Arahni un brīdina viņu nekonkurēt ar dievieti. Taču Arahne izaicina Minervu uz mākslas prasmju sacensībām. Minerva izveido mākslas darbu, kas attēlo dievu pasaules unikālo dabu, savukārt Arahne parāda, ka dievi tomēr maldina cilvēci. Minervas pazemota, Arahne mēģina izdarīt pašnāvību, bet dieviete pārvērš viņu par zirnekli, lai Arahne varētu turpināt aust savus tīklus.
Trešās ainas galvenā varone Mirra (Lea Desandra) ilgojas pēc sava tēva un noraida līgavaiņus, kurus viņš piedāvā meitai. Kādu nakti, kad Mirras mātes nav mājās, meitenei izdodas iekļūt tēva gultā. Tumsā viņš nespēj saskatīt savas jaunās mīļākās seju. Viņa vairākas naktis pavada ar tēvu – līdz brīdim, kad viņš vēlas redzēt viņu. Tēvs atpazīst savu meitu. Mirra gaida no viņa bērnu un aizbēg. Dievi pārvērš Mirru par koku.
Ļoti iespaidīgi un erotiski ir iestudēts Narcisa un Ēho stāsts. Jauno Narcisu (Filips Žaruskis) pielūdz gan vīrieši, gan sievietes, bet viņš visus ignorē. Atriebības dieviete atbild uz viņa atraidītā vīrieša lūgumu – Narciss nekad nedrīkstēs iegūt mīļoto. Narciss redz savu atspulgu avotā, nepazīst tajā sevi un iemīlas savā atspulgā. Nimfa Ēho (Lea Desandra) ir apburta ar Narcisu, bet viņš redz tikai savu atspulgu. Dieviete Jūnona piespriež Ēho sodu par viņas pļāpību – nimfa var atbildēt tikai ar pēdējiem vārdiem vai vārdu beigām, ko dzirdējusi. Sāpēs par nepiepildīto mīlestību pret Narcisu viņas ķermenis pamazām izzūd, un Ēho turpina dzīvot kā skaņa. Narciss saprot, ka mīl tikai savu atspulgu, viņu pārņem ilgas, un viņš pārvēršas ziedā.
Izrādi noslēdz Eiridikes (Čečilia Bartoli) aina pazemē. Sērojošo Orfeju viesnīcas numura gultā vardarbīgi nogalina menādas. Eiridike ir satriekta. Mīļoto ķermeņi piedzīvo pārvērtības un pazūd tumsā.
Hotel Metamorphosis
Diriģents Džanluka Kapuano, režisors Berijs Koskis
Zalcburgas festivālā 31.VII, 5., 10., 13., 15.VIII
salzburgerfestspiele.at