"Deviņi ir tukši, kur nav neviena iedzīvotāju, faktiski viņi ir no kartes izzuduši. Deviņi ir tādi ciemi, kur ir tikai viens iedzīvotājs vai viena saimniecība," saka Vecumu pagasta pārvaldes vadītāja Ligija Logina.
Iedzīvotāju skaita kritums neapstājas, un pagastā palikuši vairs tikai 490 iedzīvotāju. Tas būtiski ietekmē visa Viļakas novada budžetu, jo samazinās ieņēmumi no iedzīvotāju ienākumu nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa.
"Ja iedzīvotāji, kas šeit deklarējušies, bet strādā Rīgā, izdeklarētos ārā, būtu dramatiska situācija, jo ir daudzi ir deklarējušies, bet nodoklis no nopelnītā Rīgā nāk pie mums. Tas bums jau bija, tā sauktās, Ušakova politikas dēļ, kad Rīgā visādas atlaides piesolīja, lai Rīgā strādājošie deklarētos Rīgā, nu tad bija tas bums, kad bija liels kritums," norāda Logina.
Lai Latgalē mazinātu sociālekonomisko depresiju, cilvēki nemuktu prom un veicinātu uzņēmējdarbību, proti, radītu jaunas darbavietas, no 1. janvāra spēkā ir speciāls statuss – Latgales specializētā ekonomiskā zona. Tas nozīmē, ka tie, kuri te rada jaunas darba vietas, saņem īpašus atvieglojumus.
Atsevišķas Latgales pilsētas jau sākot izjust labumu no specializētās ekonomiskā zonas noteikšanas, taču Finanšu ministrija strikti iebilst šāda veida privilēģijas piešķirt citām izmirstošām teritorijām Latvijā.
"Pamata nodokļu sistēma ir unificēta, jo mēs esam vienota valsts un nevaram dažādas akcīzes likmes piemērot kaimiņpilsētās. Specializētā ekonomiskā zona nav mākslīgā elpināšana, un attiecīgi tā nederēs tādiem reģioniem, kuros vairs nav iedzīvotāju," skaidro Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ilmārs Šņucins.
Skeptisks par šo Latgales specializētās ekonomiskās zonas likumu ir demogrāfs Ilmārs Mežs. Ja reālie aprēķini rāda, ka līdz 2030. gadam pierobežā un Latgalē iedzīvotāju skaits samazināsies vēl par 32- 34%, tad investori neglābs mirstošos ciemus. "Nedod dievs, ka tā rūpnīca būs mazā miestā ar 500 cilvēkiem, tur viņi nedabūs strādniekus. Līdz ar to tā visa ideja par to ražotni ir nereāla," saka demogrāfs. Viņš arī netic, ka nodokļu atlaides spētu noturēt uzņēmējus izmirstošajos ciemos vai pagastu centros.
Taču vērojama arī pretēja situācija. Piemēram, Alūksnes novada Jaunlaicenes pagastā pirms 15 gadiem uzreiz vienā rāvienā četri ciemi – Brieži, Bērziņi, Apekalns un Tortūži – tika pasludināti par mirušiem. Apbraukājot šos ciemus šobrīd, redzams – dzīvība šeit ir, cilvēki dzīvo, un pat rīdzinieki lielā skaitā izrāda interesi iegādāties nekustamo īpašumu. Alūksnes novada domes priekšsēdētājs skaidro – tas, ka reiz kādam ciemam atņemts statuss, nenozīmē pārvilktu strīpu uz mūžu. Brieži, Bērziņi, Apekalns un Tortūži ir pierādījums, ka mirušie ciemi var augšāmcelties gan kā pilsētnieku atpūtas mājas, gan pat kā vieta veiksmīgām zemnieku saimniecībām.
"Ja runājam par Tortūžiem, tur ir mājas, cilvēki dzīvo un, piemēram, tagad no lauku programmas mēs uz turieni atjaunojam ceļu. It kā sakām, ka nekā nav, bet pietiek vienam enerģiskam cilvēkam parādīties, un mēs uzreiz varam teikt, ka var parādīties arī uzņēmējdarbība," stāsta Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis.
Tomēr daudziem ciemiem statuss tiek atņemts ne jau iedzīvotāju skaita krituma dēļ, bet gan tāpēc, ka 90. gadu sākumā apdzīvotās vietas kļūdaini Valsts zemes dienestā reģistrēti kā ciemi.
"Bija atšķirīga izpratne pašvaldībām, kas ir ciems. Bija pašvaldības, kas piešķīra ciema nosaukumu plaši apdzīvotām vietām ar tūkstoš ēkām, bija pašvaldības, kas piešķīra ciema nosaukumu, ja pat bija tikai divas viensētas," skaidro Valsts Zemes dienesta ģenerāldirektores vietnieks Oskars Gabrusenoks.
Tiesa gan, likumdevēji vēl līdz pat šodienai nav spējuši nodefinēt, pēc kādiem faktoriem vispār definējams ciems. Tamdēļ arī adrešu reģistrā ir gandrīz pusotrs tūkstotis tādu ciemu, kuros māju skaits no vienas līdz trim. Ir pat 289 tādu ciemu, kuros nav ne ielu, ne ēku. Tātad, ja kāds ciems pazūd no kartes, tas automātiski nenozīmē, ka nu jau atkal kārtējā vieta izmirusi.
Lass
vietējā
Trollis JT