uz 8.augustu uzbrukdama Chinvali.»
Kaut arī kopš kara sākuma gan publiski, gan politiķu neoficiāli sacītajā Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili lēmums sākt uzbrukumu Chinvali tika dēvēts par kļūdu (lai arī Krievijas izprovocētu), šāds autoritatīvas komisijas atzinums, kas tapis vairāk nekā deviņus mēnešus ilgušās izmeklēšanas rezultātā, arī nebūdams juridiski saistošs, nopietni kaitē Gruzijas starptautiskajam tēlam. Katrā ziņā Maskava nekavējoties reaģēja tā, it kā viss par šo karu nu būtu skaidrs. Krievijas vēstnieks ES Vladimirs Čižovs paziņoja, ka ziņojums esot sniedzis «nepārprotamu apstiprinājumu, kas sāka karu - Gruzija».
Ja līdz ar atbildi uz jautājumu - kurš pirmais izšāva? - varētu uzskatīt, ka ir atbildēts uz visiem pārējiem jautājumiem, tad līdz ar šo ES komisijas vai arī kādu starptautiski juridiski saistošu slēdzienu jautājumu varētu uzskatīt par atrisinātu un nodot arhīvā. Tad arī, piemēram, uz visiem jautājumiem par Otrā pasaules kara cēloņiem un sekām varētu atbildēt, atbildot ar «jā» vai «nē» uz nacistiskās Vācijas apgalvojumiem, ka tās iebrukums Polijā 1939.gada 1.septembrī bija poļu robežsargu agresijas izraisīta pašaizsardzība.
Ne pagājušās vasaras kara cēloņi, ne sekas līdz ar šo ES ziņojumu nav noņemtas no starptautiskās politikas darba kārtības. Arī komisijas vadītāja Taljavini uzsvēra «gadiem ilgušās provokācijas, savstarpējās apsūdzības, militārus un politiskus draudus un vardarbīgu rīcību», kas noveda pie kara, un aicināja ziņojuma lasītājus raudzīties tālāk par vienkārši jautājumu «kurš pirmais izšāva».
Ziņojumā teikts, ka Gruzija, lietodama spēku Dienvidosetijā, pārkāpusi starptautiskās tiesības - tolaik spēkā esošās vienošanās ar Krieviju. Komisija nevarot uzskatīt par «pietiekami pamatotu» Gruzijas apgalvojumu par «liela mēroga Krievijas militāru ienākšanu Dienvidosetijā pirms 8.augusta». Taču komisija pilnībā noraida Krievijas apgalvojumus, ka sekojošais iebrukums Gruzijā bijis nolūkā novērst «genocīdu», ko Gruzijas karaspēks it kā īstenojis pret osetīniem, tāpat neuzskata Krievijas piesaukto savu pilsoņu un «miera uzturētāju» aizsargāšanu par attaisnojumu lielas daļas Gruzijas teritorijas ieņemšanai, kas neesot bijis «pat ne tuvu samērojami» ar tās minēto mērķi. Krievija «tālu pārkāpusi saprātīgas aizsardzības robežas», teikts ziņojumā, turklāt Maskava pieļāvusi «etnisko tīrīšanu» gruzīnu ciemos. Pretlikumīga bijusi arī Krievijas pilsoņu pasu izsniegšana Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem pirms kara un abu teritoriju atzīšana par suverēnām valstīm pēc tā, bet «nemitīgi postījumi, kuri turpinājās pēc pamiera vienošanās, nav nekādā veidā attaisnojami».
Maskava, saprotams, noraida tai netīkamās ziņojuma daļas jeb «daudzus izplūdušus un divdomīgus formulējumus», kas esot «politizēti», un mēģina uzsvērt tikai tās ieskatā «objektīvo secinājumu», ka karu sākusi Gruzija. Savukārt Gruzijas valdība savā paziņojumā uzsver, ka komisija apstiprinājusi «gandrīz visus faktus, uz kuriem mēs norādījām», taču nepiekrīt, ka lietojusi pārmērīgu spēku, uzbrukdama Chinvali, un ka tās rīcībai neesot bijis pietiekama pamata.
Diemžēl atsevišķu ziņojuma daļu un formulējumu izcelšana un pasniegšana sev vēlamā gaismā neizbēgami turpināsies no abām par līdzatbildīgām atzītajām pusēm. Taču par politiķu mērķiem visdaiļrunīgāk liecina viņu rīcības rezultāti. Jā, Saakašvili kļūdījās, atbildēdams ar militāru spēku uz Krievijas provokācijām, un nav arī sasniedzis savu mērķi - atgūt Gruzijai likumīgi piederīgās teritorijas. Toties par Maskavas mērķiem var spriest pēc tās centieniem tagad panākt okupēto Dienvidosetijas un Abhāzijas «suverenitātes» starptautisku atzīšanu. Taču arī tā nav sasniegusi savu tālejošāku mērķi, kuru Čižovs trešdien apbrīnojami vaļsirdīgi izpauda, pavēstīdams, ka ES ziņojums kārtējo reizi apliecinot, ka prezidentam Saakašvili esot jāatkāpjas.
Maskavai nav izdevies pat ar militāru spēku panākt režīma maiņu kaimiņvalstī. Pagājušogad Gruzijai nācās pilnam izjust impēriskā kaimiņa dusmas par savu rietumniecisko orientāciju un neatkarību, taču tā arvien paliek neatkarīga, demokrātiska, uz Rietumiem orientēta valsts. Tieši tāpēc ES ziņojumam, kurā secināts, ka konfliktā vainojamas abas puses, var būt nopietnākas politiskas sekas Tbilisi nekā Maskavai, kura labprāt pieprasa starptautisko tiesību un cilvēktiesību normu ievērošanu no citiem, taču pati nepūlas tās ievērot un ir pieradusi pie apvainojumiem pat par Čečenijā pastrādātām zvērībām. Toties Gruzijai šis ES komisijas atzinums nozīmē sabiedroto vērtējumu, ka tā nav rīkojusies atbilstoši ES pieņemtajiem standartiem.