Lielā mērā to atzīst arī amatpersonas, piemēram, Latvijas un Igaunijas nākotnes sadarbības ziņojuma autori (tas šodien tiek likts priekšā sabiedrībai ziņojuma ieviešanas konferences ietvaros). «Šobrīd mums ir tāda kā «oficiāla draudzība,» mēs turpinām atkārtot mantru par latviešu un igauņu vēsturisko tuvību, taču patiesībā visai maz šodien zinām par mūsu kaimiņiem un maz ticam mūsu līdzībai. Tāpat i jākonstatē, ka praktiskās sadarbības līmenī abām pusēm lielākoties neizdodas saskatīt īstas ilgtermiņa sadarbības sinerģijas nepieciešamību.» Lauzīt rokas par šo situāciju nav vērts, jo tā nav unikāla Baltijai. Piemēram, Apvienotajos Arābu Emirātos ietilpstošie emirāti, par spīti etniskai, reliģiskai kopībai, vienotam vēstures gājumam utt., gana sīvi konkurē ekonomikā un atšķiras arī citādi. Un mēs vēl varētu padiskutēt, cik reāla ir Skandināvijas valstu vienotība un brāļu mīlestība (ja atceras, piemēram, cik dedzīgi skandināvu bankas piekopa t. s. melno PR cita pret citu vēl pirms gada).
Tādēļ, vērtējot diplomātu sagatavoto ziņojumu, var teikt, ka a) labi, ka tāds ir sagatavots, b) tomēr virkne priekšlikumu par sadarbības iespējām ir pārāk optimistiski. Piemēram, reāls ir priekšlikums (jo īpaši taupības apstākļos) Latvijai un Igaunijai veidot kopīgas vēstniecības, savukārt idejas par kopīgām tūrisma reklāmas kampaņām vai nodokļu politikas saskaņošanu diez vai piepildīsies. Jo mēs tomēr esam konkurenti - investīciju piesaistē, tranzītā, Baltijas tirgus sadalē utt. Un šī konkurence nav jāuztver ar nožēlu.
Jomas, kurās varam sadarboties, proti, kur tiešām katrai par sevi mūsu valstīm ir mazāks svars, varētu būt: ārpolitika attiecībās ar Krieviju un citām NVS valstīm, imigrācija (to skaitā nelegālā), militārie iepirkumi un mācības, ekoloģija un ārkārtas situācijas. Un nevar nepiekrist ziņojuma autora aicinājumam abu valstu sabiedriskajiem medijiem aktīvāk atspoguļot kaimiņvalstī notiekošo (jo privātie mediji objektīvi šo funkciju veiks kūtrāk). Tas arī viss.
Citiem vārdiem sakot, būtu jau skaisti, ja Igaunijā un Latvijā dzīvojošie pazītu viens otru vairāk (lai gan - cik tad mēs interesējamies par pašu zemē notiekošo ārpus ikdienas rūpju un vaļasprieku loka), tomēr baidos, ka mūsdienu pasaulei vispār nav raksturīgas noturīgas valstu partnerattiecības.