Ir pamats bažām, ka vismaz bezdarbnieku apmācības aspektā turpinās jaunpienācēju gatavošana ekonomikas sektoriem, kuru ziedu laiki ir aiz muguras. Kā informē Nodarbinātības valsts aģentūra, pieprasītākās profesijas ir tās, par kurām nedaudz ciniski var teikt: kā treknajos gados - īsti neko neražojam, vien sniedzam viens otram pakalpojumus un veidojam struktūru uz māla kājām. Nagu kopšanas speciālisti, pavāri, frizieri, grāmatveži, apsargi... Šīs profesijas uzplaukst, kad ekonomika elpo ar pilnu krūti un ir, kas par pakalpojumiem gatavs maksāt. Nevar gatavot kadrus ekonomikai, kuras struktūra varbūt atjaunosies pēc 4-5 gadiem (varētu piebilst, piemēram, par studentiem - nu, nebūs vairs Latvijā tik daudz mediju, vismaz tradicionālo, kā pirms dažiem gadiem, un varbūt labi vien ir). Rezultātā darbu pēc apmācībām kopumā atrod 24,4% no uz tām pieteikušos bezdarbnieku, kas ir maz.
Tad ko mācīt bezdarbniekiem? Pirmkārt, valodas - pat ja dažs labs jaunās prasmes izmantos ārpus Latvijas. Otrkārt, IT iemaņas - mūsu cilvēki ir gana gudri, lai, ja vien viņi ir uz «tu» ar šīm iemaņām, paši meklētu iespējas, štukotu, pētītu idejas un to pielietojumu utt. Treškārt, varbūt apmācību programmas jāveido apjomā nelielākas, toties tematiski specifiskākas. Ir taču pozitīvais piemērs ar ķīmisko procesu tehniķiem - konkrētiem uzņēmumiem vajadzēja, bija skaidrs aptuvenais skaits (pat ja tas nav sevišķi liels), un rezultātā nav pārprodukcijas. Skaidrs, ka ir lielāka ķēpa reaģēt uz uzņēmuma X vajadzību pēc, teiksim, 50 vienas profesijas pārstāvjiem; vieglāk veidot programmas simtiem, bet...
Starptautiskā pieredze liecina, ka bezdarbnieku kopumā arvien ir daļa (2-4%), uz kuriem var attiecināt strukturālā bezdarba apzīmējumu (prasmes nav vajadzīgas ekonomikas struktūras izmaiņu rezultātā, zaudēta motivācija). Svarīgi, lai Latvijā šis īpatsvars nebūtu lielāks.