Briseles koridoros gan klīst runas, ka kādā brīdī Latvijai tomēr būs jāizvēlas, ko gribam vairāk - vairāk naudas lauksaimniekiem vai lielāku finansējumu ceļu labošanai, zinātnei un citām attīstībai vitāli nepieciešamām nozarēm. Latvijas politiķi un ierēdņi šādas runas sauc par manipulējošām baumām, kategoriski apgalvo, ka nekādu izvēli Latvija neizdarīs, jo abas prioritātes ir vienlīdz svarīgas, un cerīgi sola, ka pēc pārdomātas cīņas sev vēlamo risinājumu panāksim.
Tomēr, lai arī argumenti ir gana spēcīgi un saprātīgi, vēl neviena iestāde nav izveidojusi makroekonomisko moduli, kas prognozētu - kas notiks ar Latvijas tautsaimniecību, ja sarunu gaitā neizdosies piepildīt vienas vai otras vēlmes.
Šīs nedēļas otrajā pusē Briselē notiks Eiropadomes sanākšana, kur viens no apspriežamajiem jautājumiem ir arī Eiropas budžets 2014.-2020. gadam. Dānijas kā Eiropas Savienības (ES) prezidējošās valsts izveidotajā «sarunu kastē» izskatīšanai piedāvāta kohēzijas «aploksnes» griestu pārskatīšana nabadzīgākajām valstīm. Par tiešmaksājumu izlīdzināšanu - ne vārda.
Svarīgi nepiekāpties
Pirmā par to, ka Latvijai, diskutējot par budžetu, kādā brīdī būs jāizvēlas viena no prioritātēm, ieminējās EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka. Arī Briselē augsta ranga EK ierēdņi neoficiāli stāsta, ka šāda izvēle būs jāizdara, publiski ar savu vārdu gan neviens nav gatavs to apgalvot. Latvijā šādas runas uzņem ar gana spēcīgiem vārdiem. «Mēs jau esam izvēlējušies divas prioritātes, par vēl kādām izvēlēm runāt ir stulbi,» saka Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš. Zemnieku saeimas valdes locekle Maira Dzelzkalēja mājienus par nepieciešamību izvēlēties sauc par klasisku manipulāciju, kam principiāli svarīgi nepiekāpties. Taču tajā pašā laikā spriedze joprojām ir gana liela, un, visticamāk, tā nerims līdz šā gada beigām, kad ES dalībvalstu līderiem būs jāvienojas gan par budžetu, gan visiem tajā iekļautajiem atbalsta instrumentiem. Ārlietu ministrija (ĀM) norāda - pašlaik sarunas notiek par visiem budžeta elementiem un dalībvalstīm prioritātes nav jāizvēlas, Latvija turpinās runāt par vairākām svarīgām pozīcijām - ne tikai kohēzijas finansējumu un tiešmaksājumiem, bet arī finansējumu infrastruktūrai, zinātnei un pētniecībai.
«Nav nekā tāda, kas paredzētu nepieciešamību izdarīt izvēli starp vairākām politikām,» saka Finanšu ministrijas (FM) valsts sekretāra vietnieks Armands Eberhards un norāda, ka, tieši otrādi, noris diskusijas par to, kā veicināt sinerģiju starp dažādām nozarēm un atbalsta mehānismiem. Līdzīgi spriež arī A. Lapiņš, kurš uzsver - budžets ir jāskata kopumā, nevar koncentrēties tikai uz diviem punktiem, paliekot akliem pret pārējiem, kā rezultātā tieši nevērības dēļ var pazaudēt lielu finanšu apjomu kādā citā sektorā.
Prognozes - cerīgas
Kohēzijas aploksnes līdzfinansējums ir ļoti būtisks, lai nodrošinātu Latvijas attīstību, uzsver A. Eberhards. Tieši pateicoties Eiropas fondu naudai, Latvijai izdevās ātrāk pārvarēt krīzi, kohēzijas nauda ir būtiska degviela tautsaimniecības attīstībai. «Izejot cauri krīzei, ir izveidota stabila makroekonomikas vide, kurai investīcijas ir kā ūdens auglīgā augsnē, nevis smiltīs, un tieši tādā pašā veidā varam apgalvot, ka tālākā pārskatāmā nākotnē kohēzijas politika būs viens no lielākajiem, ja ne vienīgais publisko investīciju apjoms,» apgalvo A. Eberhards. Tiesa gan, jāatceras, ka EK jau trīs reizes apturējusi fondu naudas izmaksu vairāku administratīvo un citu nepilnību dēļ, kas var kavēt kvalitatīvu finansējuma apgūšanu pilnā apjomā. Nule kā maksājumi atkal atjaunoti. Tomēr FM apgalvo, ka bažām nav iemesla: «Nav pamata apgalvot, ka iestāsies armagedons.» Esot izdarīts viss, lai fondu nauda tiktu apgūta. Latvija ir nodrošinājusi līdzfinansējumu fondu projektiem, kā arī priekšfinansējumu saņēmējiem, tādējādi visi sistēmiskie riski ir minimizēti. ĀM norāda - ES fondu finansējums ir virs 70% no kopējām valstij pieejamām publiskām investīcijām. Sarunās fondu nepieciešamība tiek skaidrota, minot to darbības rezultātā panāktos uzlabojumus - darba produktivitāte gadā pieaugusi par 3%, ietekme uz IKP pieaugumu bijusi 4% gadā, kā arī citus rādītājus.
Pēc pagājušā vasarā publicētā EK piedāvājuma kohēzijas «aploksnei» piemērot 2,5% griestus no IKP, tika lēsts, ka Latvija varētu zaudēt pat miljardu eiro. Protestējot pret šādu piedāvājumu, sarunās kā viens no argumentiem izmantots arī kohēzijas politikas virsmērķis, kas arī definēts Lisabonas līgumā, - izlīdzināt nevienlīdzību starp ES valstu ekonomikām, tā ceļot arī visas ES labklājību. Tagad situācija mainījusies. Eiropadomei apspriešanai nodotajā «sarunu kastē» noteikto griestu apjoms vēl ir atvērts. Turklāt mainījušās arī makroekonomiskās prognozes, uz kurām balstoties Latvijai draudēja kohēzijas naudas samazinājums gandrīz par ceturtdaļu. FM Fiskālās politikas departamenta ES finanšu nodaļas vadītāja Inga Pavlina skaidro - uz EK priekšlikuma publicēšanas brīdi pērn pavasara īstermiņa un vasaras ilgtermiņa makroekonomiskās prognozes bijušas bēdīgākas, taču ekonomiskā situācija uzlabojusies, kas ļauj spriest, ka situācija kļūs Latvijai labvēlīgāka. FM pagaidām atturas nosaukt konkrētus skaitļus, pirms EK nākusi klajā ar jaunām prognozēm, taču norāda - pērnās vasaras prognozes paredzēja, ka Latvijai tiek piešķirti 3,7 miljardi eiro, turpretim pēc pavasarī atjaunotajām - summa bija pakāpusies jau līdz 4 miljardiem.
Cer uz izlīdzināšanu
Ja tiešmaksājumi netiks izlīdzināti, Latvijas lauki paliks tukši, saka M. Dzelzkalēja. Viņa skaidro - ar esošo atbalsta sadalījumu lauksaimniekiem, piemēram, Viduseiropā saimniecības var labi dzīvot, ja to izmērs ir 70-100 hektāru, taču Latvijā, lai varētu runāt par peļņu, saimniecībai ir jābūt kā minimums 500 hektāru lielai. Tāpēc Latvijā saimniecības kļūst lielākas, nodarbojas ar intensīvāku saimniekošanu, kas pieprasa mazāku cilvēka roku darbu. Tā dēļ darbvietas izzūd un cilvēki pamet laukus. Bieži vien arī tādēļ, lai strādātu zemnieku saimniecībās valstīs, kurās tiešmaksājumi ir krietni augstāki nekā Latvijā. «Dānija, Vācija, Īrija un citas valstis ar tiešmaksājumu palīdzību no Latvijas aizvilina darbaspēku,» teic M. Dzelzkalēja. Ir rasti atspēkojumi citu valstu argumentācijai - apgalvojums, ka Latvijā ražošanas izmaksas esot pārāk zemas, neatbilst patiesībai, jo tās ir virs ES vidējā, savukārt bieži teiktais, ka darbaspēka izmaksas ir zemas, realitātei atbilst, taču zemās izmaksas nāk rokrokā ar zemi kvalificētu darbaspēku, kas noved pie zemas ražošanas produktivitātes. Līdz rudenim lauksaimnieku organizācijas kopā ar SEB banku izstrādās pētījumu, kas demonstrēs, kāda būs Latvijas lauku attīstība, ja tiešmaksājumi netiks izlīdzināti.
Latvijas zemnieku organizācijas nepagurstoši strādā, lai pievērstu uzmanību Latvijas un pārējo Baltijas valstu neadekvāti zemajiem tiešmaksājumiem, atšķirībā no cīniņa par kohēzijas politiku, kas notiek klusi un galvenokārt kuluāros, lauksaimnieki taisa īstu traci - arī ceturtdien gaidāmās Eiropadomes sanākšanas laikā Briselē mūsējie piketēs. Taču rezultāti pagaidām nav tik iepriecinoši - jautājums par tiešmaksājumu izlīdzināšanu pat nav iekļauts Dānijas sagatavotajā «sarunu kastē». Kas arī likumsakarīgi - ja tiešmaksājumi tiks pārdalīti, valstīm, kas veic lielākās izmaksas ES budžetā, būs jāskaidro saviem zemniekiem, kāpēc viņi pēkšņi saņemtu mazāk. Padoties gan neviens negrasās - tāpēc pie Latvijas situācijas izskaidrošanas lauksaimniekiem ķērušies arī Latvijas eiroparlamentārieši, kuri gan vismaz pagaidām noskaņoti optimistiski. Lai arī labākais piedāvājums Latvijai līdz šim izteikts - saņemt 65% no ES vidējā, kas būtu 177 eiro par hektāru līdzšinējo 90 vietā, - EP deputātes Sandras Kalnietes birojā tic, ka līdz gada beigām vismaz parlamentā izdosies vienoties, ka Latvijas zemnieki saņem 80% jeb 212 eiro par hektāru. Gala lēmumu gan pieņems ES dalībvalstu līderi šā gada beigās.