Kamēr priekšnieks nezina...

Tomēr tā visa kontekstā it kā nepamanīts paliks pietiekami būtisks aspekts, kas liecina ne tikai par dīvainībām valsts pārvaldē, bet arī visai bīstamu iekšējo sāncensību tiesībaizsargājošajās institūcijās.Runa ir par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darba organizāciju. Proti, KNAB sarīkotā preses konference iezīmējās ar divām būtiskām lietām. Pirmkārt, ar šā biroja priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes izklāstu par lieliskajiem kratīšanu rezultātiem un oligarhu medībām, kas noteikti nepalikšot bez sekām. Tā visa iznākums acīmredzot kaut kad nākotnē būs tiesas ziņā. Otrkārt, šī preses konference iezīmējās ar KNAB šefa Normunda Vilnīša taisnošanos, ka par daudzajām kratīšanām uzzinājis tikai no preses un ka nav vēlējies atgriezties no atpūtas, lai neradītu iespaidu, ka ir pastiprināti ieinteresēts šīs lietas izmeklēšanā.Var tikai iedomāties, kā būtu iespējams, ka kādā citā ar valsts drošību vai aizsardzību saistītā institūcijā vērienīga operācija tiek sagatavota tā, lai organizācijas šefs, pasarg dievs, neko neuzzina, bet priekšnieks, izlasīdams par notikušo jau post factum presē, nolemj – labāk neinteresēšos, lai kāds nepadomā kaut ko sliktu par mani... Totāls nonsenss!Laika gaitā ir izveidojusies situācija, kad KNAB viena roka nezina, ko otra dara, savukārt biroja vadītājs ne tikai nav informēts par savu darbinieku aktivitātēm, bet dod priekšroku par tām īpaši nelikties ne zinis. Var arī teikt, ka padotie visai klaji viņu neņem par pilnu. KNAB vadītāju ieceļ un arī atcelt var tikai Saeima. Protams, Valsts prezidents Valdis Zatlers ir rosinājis šā parlamenta sastāva atlaišanu, turklāt, ņemot vērā pēdējā laika KNAB aktivitātes, daļa deputātu nemaz nevēlas raustīt lauvu aiz ūsām. Tomēr likumdevējs nedrīkst ignorēt situāciju, kad vienā no valsts būtiskākajām tiesībaizsardzības institūcijām praktiski ir divvaldība. Jo ilgāk šo problēmu kaut vai jau faktiski aizejošā Saeima vilks garumā, jo vairāk tiks dota vieta spekulācijām, ka katra no pusēm, iespējams, pilda noteiktu politisko pasūtījumu. Tas nevar veicināt pozitīvu sabiedrības attieksmi pret KNAB darbībām, ne, taisnību sakot, arī paša biroja darba kvalitāti, it īpaši ņemot vērā, ka lielu daļu tā kapacitātes aizņem savstarpējas cīņas publiskajā telpā. Ir nepieciešama tāda KNAB vadība, kas spētu sastrādāties, respektēt vadītāja rīkojumus un produktīvi strādāt, nevis vērpt intrigas, nemitīgi rakstot sūdzības, veidojot dažādas iekšējo pārbaužu komisijas, un par katru mazāko strīdu skriet pie premjera, prokurora utt.