Viens variants - statistiska par atalgojumu neatspoguļo reālos «ciparus». Proti, vismaz privātajā sektorā aizvien vairāk nodarbina cilvēkus vispār bez «papīriem», tātad par šiem strādājošajiem nekādas algu izmaiņas objektīvi vispār nevar fiksēt, jo viņu it kā nemaz nav. Otrs variants - darba ņēmēji (tie, kas darbu saglabājuši) triecienu saņēmuši salīdzinoši saudzīgākā formā - tā lielāko daļu absorbējuši darba devēji negūtas peļņas vai apturētas attīstības formā. Darba ņēmēju reālā pirktspēja nenoliedzami ir cietusi arī citu faktoru ietekmē - lielāki izdevumi par pārtiku, degvielu, komunālajiem pakalpojumiem u.c. -, tomēr tieši algas izpausmē darba ņēmēji, ja ticam statistikai, ir mazliet pasaudzēti (kas arī cilvēciski saprotams, ja ņem vērā, ka Latvijā lielākoties ir mazie un vidējie uzņēmumi ar citu iekšējo klimatu nekā starptautiskā koncernā).
Ja turpinām aplūkot otro variantu (lai gan subjektīvi vairāk sliecos par labu pirmajam - spriežot pēc personīgās un privātā sektorā strādājošo paziņu pieredzes, algu samazinājums ir bijis lielāks par 1-2%), rodas jautājums, vai šāda situācija var turpināties. Jā, ekonomikas kritums vairs nav tik straujš, drīzāk var runāt par stagnāciju, bet... Ja neatdzīvojas citi impulsi uzņēmumu darbībai un konkurētspējai - labs noiets, pieejami finanšu resursi, mazāki nodokļi un birokrātija, ļoti veiksmīgi un pieprasīti jauni produkti -, vai uzņēmēji nebūs spiesti algas samazināt vēl? Ņemot vērā kopējo noskaņojumu sabiedrībā un izdevumu reālu palielināšanos, šāda iespēja liekas neticama, tomēr diemžēl ir iespējama, ja darba devēji nespēs rast citu risinājumu izaugsmes atgūšanai.
Vai arī - turpināsies darba ņēmēju ienākumu migrēšana prom no oficiālām formām, un statistika un reālā dzīve turpinās paralēlu eksistenci.