Un īpatnēji, ka Latvijā ekonomikas «saspiešana» tiek traktēta pretēji - kā konkurētspējas atgūšanas metode. Kā? Pirms krīzes konkurētspēju mazināja algas, kas bija salīdzinoši pārāk augstas pret darba ražīgumu. Algas ir «nodzītas», un konkurētspēja šajā aspektā atgūta. Nodokļu sloga palielināšana, valsts investīciju samazināšana gan nekādi nav uzskatāma par konkurētspējas paaugstināšanas instrumentu. Tad ko mēs «atgūstam»?
Nav arī skaidrs šo «vingrinājumu» filozofiskais mērķis. Konkurētspēja pāri visam? Vai tad mērķis nav Latvijā dzīvojošo pārticība? Ja konkurētspēju paceļ elka līmenī, tad sasniegsim ļoti dīvainu rezultātu. Pieļauju, ka ASV dienvidu plantācijās iegūtais cukurs un kokvilna XIX gadsimtā bija varen konkurētspējīgs, jo vergu darba izmaksas bija... konkurētspējīgas. Pat komunistiskajā Ķīnā sāk domāt, ka ķīniešu preču izslavētā konkurētspēja, ja tā panākta ar smieklīgu atalgojumu, nav tas īstais ceļš uz gaišo nākotni.
Par kādu konkurētspēju runājam? Investīciju piesaisti, jaunu tehnoloģiju ieviešanu? Kurš uzņēmējs (vietējais vai ārvalstu) to darīs, ja redz, ka samazinās Latvijā dzīvojošo skaits, kas perspektīvā nozīmē gan mazāku patērētāju skaitu, gan seklāku nodarbināmo resursu?
Ekonomikas «saspiešana» esot pozitīvs signāls ārvalstu tirgiem, tas pazemināšot naudas cenu mūsu valstij pārfinansēšanās gadījumā. Iespējams. Lai gan nav dzirdēts, ka tie īpaši vēlīgi skatītos uz dažām Āfrikas un Dienvidamerikas valstīm, kur valsts izdevumi IKP procentuāli ir mazi, kur algas ir mazas, pirktspēja - maza.
Ieņēmumu un izdevumu salāgošanas mērķim ir jābūt situācijai, kad varam jēdzīgi apkalpot savus ārējos parādus, nevis par katru cenu kļūt par rekordistiem zema budžeta deficīta tabulās. Tas nav viens un tas pats.