Ministru par maz?

Tomēr ko nu vairs pēc strīda dūres vicināt.Ir sabiedrības daļa, kas uzskata: patiesībā ministriju apvienošanu vajadzētu turpināt. Tomēr dzirdēts arī atšķirīgs viedoklis. Proti, ministru skaits pat varētu būt lielāks, toties šiem ministriem jāstrādā ar būtiski mazāku padoto loku. Respektīvi, ar pilnvērtīgām lemšanas tiesībām valdībā varētu būt, teiksim, mežu ministrs. Nevar teikt, ka zemkopības ministrs neliktos ne zinis par viņa lielajai saimniecībai pakļauto mežu nozari, tomēr - vai šī nacionālā bagātība nav pelnījusi pārstāvniecību visaugstākajā līmenī? Tikai nevajag jauno posteni apaudzēt ar 100 ierēdņiem - nozares problemātiku pētīt, zināt un piedāvāt risinājumus var arī 10-15 cilvēku liela komanda (no šā viedokļa savulaik pastāvējušie e-lietu, integrācijas lietu sekretariāts nav tie labākie piemēri). Meži ir tikai viens no piemēriem. Ja mēs uzskatām, ka Latvijai ļoti būtiska problēma ir augstākā izglītība, tad kaut uz laiku izveidojam kompaktu, kompetentu šai konkrētai nozarei veltītu grupu, lai nebūtu tā, ka nozarei ir «viena no» sfērām paralēli profesionālajai izglītībai, sportam utt.Protams, var teikt, ka turīgāku valstu piemēri nevar būt atskaites punkts, tomēr, skatoties, piemēram, Lielbritānijas piemēru, redzam, ka aprakstītajā sistēmā ir zināma loģika. Piemēram, ir pašvaldību lietu ministrs. Un ir decentralizācijas jautājumu ministrs. Lietas būtība: valdības konceptuālais uzstādījums ir lielāku pilnvaru atvēlēšana vietējai varai. Ar šiem jautājumiem strādā decentralizācijas ministrs. Bet tad, tēlaini izsakoties, ceļas kājās pašvaldību ministrs un saka: viss jau labi, bet tad dodiet arī pienācīgus papildu ienākumus. T. i., pašvaldību reālo situāciju perfekti zinošs politiķis neļauj kolēģiem pieņemt it kā pareizus, bet līdz galam neizstrādātus priekšlikumus.