Veselības aprūpe ir nozīmīga jebkuras valsts tautsaimniecības nozare. Lai novērtētu, cik liels ir katras valsts finanšu ieguldījums veselības aprūpē, to izsaka ar % pret iekšzemes kopproduktu (IKP). Rietumeiropā zemāk par 6% neatrast. Latvijā augstāk par 4,3% nekad nav bijis. Taču pēc kārtējiem budžeta grozījumiem tas ir nokritis līdz 3% no IKP. Šie skaitļi rāda, kāda ir valsts attieksme pret konkrēto nozari. Ja ņemam vērā arī inflāciju, tad faktiski esam atsviesti atpakaļ aptuveni 2004.gada līmenī. Turklāt diezgan būtiski ir mainījusies sniegto pakalpojumu struktūra, piemēram, bezmaksas medikamentu programma, jaunas tehnoloģijas utt.Taču tādā veselības aprūpes sistēmā, kāda tā ir šobrīd, «nieka» 45 miljoni pazudīs kā caurā maisā, jo Latvijas veselības aprūpes sistēma ir spējīga «apēst» pilnīgi jebkuru naudas summu un tai vienmēr būs par maz. Kādēļ tā? Ir palaista garām iespēja jau 2003.gadā ar Pasaules Bankas kredīta palīdzību realizēt slimnīcu struktūrplānu. Gluži otrādi - ir ieguldīti desmitiem miljonu latu slimnīcās, kuras izrādās nemaz nebūs vajadzīgas! Diemžēl finanšu, tehnoloģiju un cilvēkresursu efektīva izmantošana valsts medicīnas iestādēs nekad nav bijusi prioritāte Nr.1. Turklāt pastāvošā veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas tarifu politika kropļo kopējo sistēmu, jo ir pakalpojumi, kas tiek apmaksāti labi, bet citi turpretī - ne. Respektīvi, ir izdevīgie pakalpojumi un ne tik ļoti. Man ir grūti iedomāties, kur valdība varētu rast papildus nepieciešamos līdzekļus, lai segtu visus valsts ārstniecības iestāžu sastrādātos parādus un trūkstošo naudu darbības nodrošināšanai. Vienīgā iespēja ir racionāla iekšējā veselības aprūpes budžeta līdzekļu pārdale.Taču rodas iespaids, ka līdz galam skaidra plāna, kā iziet no esošās situācijas, nav nevienam šī brīža veselības aprūpes politikas veidotājam. Arī māsterplānu, kas paredzēja pakāpeniskas, plānveida pārmaiņas un uz kuru ik pa laikam kāds atsaucas, bez tā pārstrādes vairs nav iespējams realizēt, jo arī šīs izmaiņas paredzēja zināmas finanšu injekcijas. Taču šādas naudas nav. Un to, kas notiek šobrīd, par reformu nosaukt nekādi nevar, tā ir pielāgošanās situācijai. Savukārt tas ir bīstami ilgtermiņā. Šobrīd notiek griešana, pat neskatoties, kur nazis ir nolikts. Šobrīd tas griež cilvēku likteņus - gan pacientu, gan mediķu. Taču, kā radīt, pirmkārt, pacientus un otrkārt - mediķus apmierinošu veselības aprūpes sistēmu? Kā radīt jaunu sistēmu, tajā pašā laikā nodrošinot kaut cik normālu veselības aprūpi laikā, kamēr notiek pārmaiņas? Kā panākt, lai arī ar šiem plānajiem budžeta līdzekļiem tiktu sniegta neatliekamā palīdzība bez maksas, slimnieki nebaidītos griezties pēc palīdzības arī tad, kad maciņš tukšs? Kā panākt, lai slimnīcas neiet pa maksātnespējas ceļu un ārsti nedodas darba meklējumos ārpus Latvijas? Neredzu citu ceļu kā «krīzes likuma» ieviešanu veselības aprūpē, kas ļautu laika un finanšu deficīta apstākļos reglamentēt tiesības un pienākumus gan no mediķu, gan arī no pacientu puses. Šobrīd nozarē ir nepieciešama stingra disciplīna un kontrole. Kārtībai ir jābūt visiem redzamai un saprotamai, lai arī šajos finanšu apstākļos būtu iespēja sniegt palīdzību, lai arī dažbrīd ne ar tik plašu vērienu kā līdz šim, taču tā, lai riskam netiktu pakļauta pacienta dzīvība un veselība.Manuprāt, ir vērts veikt sekojošus darbus:
1) jānosaka veselības aprūpes pakalpojuma grozs atbilstīgi budžeta iespējām;
2) jāpārskata, vismaz uz krīzes laiku, ārstēšanas standarti;
3) jānosaka prioritātes jeb pakalpojumi, kuri turpmāk tiek valsts finansēti un ne pie kādiem apstākļiem Latvijas iedzīvotājiem nav par maksu. Manā uztverē tās būtu: neatliekamā palīdzība, bērnu ārstēšana, ambulatorā palīdzība. Turklāt, skaidri jādefinē pakalpojuma apjoms;
4) nekavējoties jāsāk masveidīgs un aptverošs veselības nozares finanšu audits;
5) jādefinē veselības aprūpes pakalpojumi, kuri tiek sniegti tikai par maksu;
6) jāizstrādā noteiktus un visiem skaidrus kritērijus un pamatnosacījumus, uz kuriem balstīt privātā kapitāla piesaisti veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā, t.i., publiskā privātā partnerība;
7) jāsāk publiskā diskusija par brīvprātīgās apdrošināšanas sistēmas iespējamo attīstību Latvijā.
Izskatās, ka veselības aprūpe šobrīd ir kā kuģis, kurš stiprā vētrā atkal un atkal triecas pret akmeņainajām klintīm un uz kuģa nav kapteiņa, kurš kritiskā brīdī būtu spējīgs pieņemt izsvērtu lēmumu, kas glābtu kuģa apkalpi no bojāejas.