Pauls Raudseps:Valstsvīrs un demokrāts
Laikā, kad Latvijas Republiku plosa ekonomiska krīze un nomāc biedējošs sabiedrības uzticēšanās trūkums pašas ievēlētajiem pārstāvjiem, ir vērts uz brīdi pacelties pāri ikdienas rūpēm un padomāt par politiķi — jā, politiķi —, kurš šajos smagajos laikos var kalpot par iedvesmu un par atskaites punktu gan mūsu principiem, gan izvirzītajiem mērķiem, gan rīcībai. Par cilvēku, kura vārds ierindots līdzās Abrahamam Linkolnam, Vinstonam Čērčilam un Andrejam Saharovam starp simt lielākajiem pasaules demokrātiem 1998.gadā atklātajā Brīvības hallē 3,5 kilometrus augstājā Šveices kalnā Jungfraujohā.
Šajās dienās noteikti bieži tiks pārstāstīta pirmā Valsts prezidenta biogrāfija: dzimšana Lielsesavas Čakstu-Zirņu saimnieku mājā
1859.gada 14.septembrī; izglītības gaitas Jelgavas ģimnāzijā (kur vācu klases biedriem par nepatiku sarunājies ar draugiem latviešiem latviski) un Maskavas Universitātē (kur saticis Krišjāni Valdemāru un guvis mācību, ka vajag "ziedot zināmu laiku arī vispārībai"); jurista darbs Jelgavā, kuram līdztekus gandrīz divdesmit gadus vadījis pilsētas Latviešu biedrību, organizējis IV Dziesmu svētkus un izdevis nedēļrakstu Tēvija; ievēlēšana Krievijas Valsts domē 1906.gadā; ievēlēšana par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju 1918.gadā, par Satversmes sapulces priekšsēdētāju 1920.gadā un par Valsts prezidentu (ar 83 balsīm par) 1922.gadā un atkal 1925.gadā.
Taču nedrīkst uz šo dzīves gaitu, kurā tik daudz laika veltīts kalpošanai savai tautai, skatīties tikai kā uz sendienu vēsturi, jo tajā ir atrodami arī nozīmīgi darbi un atziņas, kuras ļoti tieši attiecas uz mūsdienām.
Čakste bija gatavs vissarežģītākajos brīžos uzņemties atbildību un strādāt citu labā. Pirmā pasaules kara laikā, bēgot no vācu karaspēka, kurš 1915.gadā izlauzās gandrīz līdz Rīgai, Latviju atstāja apmēram 850 000 tūkstoši cilvēku, teju trešā daļa no Latvijas iedzīvotājiem, un Čakstes dzimtajā Kurzemē 1915.gada septembrī bija palikuši tikai 245 000 no 812 000 iedzīvotājiem. Tik masveidīga došanās svešumā varēja kļūt par eksistenciālu draudu latviešu tautas pastāvēšanai, salīdzinājumā šodienas emigrācija uz Īriju ir tīrais nieks. Kāda varēja būt ticība nākotnei, kad Latvija bija sadalīta, kara plosīta un puspamesta? Tomēr pat šajā visdrūmākajā brīdī Čakste nesūrojās, bet aktīvi iesaistījās bēgļu palīdzības organizāciju darbā, kļūdams par Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas (LBAC) vadītāja vietnieku un pēc pirmā vadītāja Viļa Olava nāves 1917.gadā par šīs organizācijas priekšsēdi. Bēgļu palīdzības organizācijas ne tikai veica milzīgu humānu darbu, tajās arī notika nopietnas sarunas par Latvijas patstāvību. Trešais Valsts prezidents Alberts Kviesis LBAC ir nosaucis par Latvijas priekšparlamentu.
Čakste bija stingrs demokrātijas atbalstītājs, un ne tikai vārdos. Viņu var uzskatīt par vienu no retajiem latviešiem, kurš ir bijis gatavs sēdēt cietumā tikai un vienīgi par savu uzticību demokrātijai. 1906.gadā, kad cars Nikolajs II atlaida pirmo Krievijas Valsts domi, Čakste bija starp tiem deputātiem, kuri parakstīja tā saukto Viborgas manifestu, protestējot pret šo demokrātijas ierobežojumu. Par to viņam piesprieda trīs mēnešus cietumā.
Šo demokrātisko pārliecību viņš pauda visu mūžu. 1920.gada 18.novembrī, uzrunājot Satversmes sapulci, viņš teica, ka tajā "ir sapulcējies Latvijas īstais saimnieks — tas saimnieks, kuru šurp raidījusi pati tauta; tas saimnieks, kurš no tautas izredzēts visplašākā, visdemokrātiskākajā kārtībā". Vai var būt skaidrāka atbilde tiem, kuri saredz saimnieku un vadoni nedemokrātiskā uzurpatorā?
Taču Čakste saprata, ka Latvijā izveidotajai politiskajai sistēmai arī toreiz bija trūkumi. Mēs tagad bieži runājam par Ministru kabineta nespēju efektīvi darboties, par ministriju iedalīšanu partijām kā savdabīgus lēņus, par partiju nemitīgajiem kašķiem. Prezidents Čakste jau pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem teica, ka "demokrātiski stiprai jābūt mūsu valdībai. Nedrīkst domāt demokrātisku valdību par mīkstu un pakļāvīgu" un "mums vēl nav partiju valstiskā nozīmē. Ir tikai šauras grupas, kas cenšas izmantot valsti personīgās interesēs". Tomēr tāpēc viņš neatteicās no uzticības demokrātijai: "Pārgrozības valsts iekārtā (..) izvedamas ļoti uzmanīgi, vienīgi saskaņā ar nepārprotami izteiktu tautas vairākuma gribu."
Čakste uzskatīja par savu prezidenta pienākumu iestāties par morālām vērtībām un vairākkārt asi nosodīja korupciju: "Politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tanī pat laikā būt arī veikalnieki. Sabiedriskam darbiniekam — politiķim demokrātiskā valstī pieder noteikšana par valsts kasi. Partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietiekoši objektīvs: personiskās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums." Cik tas skan mūsdienīgi. Vai ne tā, Andri, Aivar un Ainār?
Arī Čakstes laikā netrūka sīkmanības, zemiskuma un korupcijas politiskajā vidē, tomēr viņš spēja tam pacelties pāri, un tieši mierīgā, konsekventā principialitāte viņam atnesa gan sekmes, gan tautas cieņu un mīlestību. Kad viņš 1927.gadā nomira, viņu pēdējā gaitā pavadīja 150 000 cilvēku. Padomju laikos pie prezidenta Čakstes kapa tik bieži mēdza nolikt svecītes, ka LPSR čekas priekšnieks Vēvers 1962.gadā pat ierosināja vispār aizliegt kapusvētkus, bet vēlāk Čakstes atdusas vietai priekšā iestādīja kociņus un tai blakus uzslēja sarga būdiņu.
Tagad jau teju divdesmit gadu šo policejisko traucēkļu vairs nav, un pagājušā gada novembrī atklāja atjaunoto Latvijas pirmā prezidenta kapa pieminekli. Tomēr, lai patiešām "aizietu pie Čakstes", mums būtu jādara kas vairāk, nekā reizi gadā jānoliek pie granīta sienas svecīte. Mums būtu jāaiziet arī līdz viņa principiem, jāņem vērā viņa piemērs un jāieklausās viņa teiktajā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.