No otras puses, premjera partijai raksturīgs pieļāvums, ka ļaudis taču paši zina, ko kurš premjers un viņa komanda reāli paveikusi, tāpēc partija riskē pieļaut zināmu paviršību savas pozīcijas skaidrojumā.
Jo vairāk skaitļu, jo labāk?
Ņemot vērā, ka Vienotības pārziņā bijusi Finanšu un Ekonomikas ministrija, partija ir vislabāk apgādāta ar informāciju, lai savu programmu izdaiļotu ar sasniedzamo mērķu nomērāmiem rādītājiem, kuriem teorētiski vajadzētu radīt konkrētības, drēbes zināšanas un attiecīgi uzticamības iespaidu. Izlobot šādus rādītājus no programmas dažādām sadaļām, tos var sadalīt divās grupās: ir reāli sasniedzami un diez vai.
Pirmā (mērķi ir reāli sasniedzami). Triju gadu laikā samazināt bezdarba līmeni līdz septiņiem procentiem. Līdz 2014. gadam palielināt veselības aprūpes finansējumu no pašreizējiem 3% līdz 5% no IKP. Palielināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru IKP no 10% līdz 14% 2013. gadā. Tuvākajos trijos gados palielināt investīciju apjomu apstrādes rūpniecībā no 11% līdz 20%, transporta un sakaru sektorā - no 7% līdz 12%.
Otrā (mērķu sasniegšana apšaubāma). Skepse lielākoties saistīta ar to, ka pieteikto rādītāju sasniegšanai valstij patiesībā ir maz ietekmes instrumentu. Trijos gados palielināt uzņēmumu skaitu par 20 tūkstošiem (tas vispār ir dīvains uzstādījums, ņemot vērā, ka uzņēmumi mirst un tiek dibināti viena īpašnieka pārziņā, var būt juridiski pastāvoši, bet «tukši» uzņēmumi utt.). Līdz 2013. gadam palielināt darba ražīgumu no pašreizējiem 49% no ES vidējā līmeņa līdz 60%. Valstij ekonomikā, kas vēl tikai atkopjas, nav tik spēcīgu stimulu, lai uzņēmējus un darba ņēmējus teju vai vilkšus pievilktu straujiem uzlabojumiem, ja paši uzņēmēji nejūtas motivēti. Savukārt kaut ko solīt, paļaujoties uz biznesa optimisma un saimniekošanas prasmes palielināšanos, ir pārsteidzīgi.
Ārkārtīgi grūti izpildāms ir arī solījums triju gadu laikā «vismaz uz pusi» samazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru. Pieteiktais rādītājs kā tāds - līdz 12% no IKP - kopumā atbilst normālas Rietumu valsts līmenim, tomēr jāšaubās, vai šāds rezultāts sasniedzams tik īsā laikā, turklāt laikā, kad fizisko un juridisko personu ienākumu līmenis joprojām ir zems. Apšaubāms liekas arī solītais bezdeficīta budžets jau 2014. gadā. Vienotība pati bieži mierina, ka 2012. gads būs pēdējais «griešanas» budžets, attiecīgi bezdeficīts jāpanāk, gūstot būtiski lielākus ieņēmumus. Vai tādi iespējami 2-2,5% apmērā no IKP - būtu jau labi, bet...
Rezumējot: kontrolskaitļu minēšana programmā ir noderīga, tomēr jautājums ir a) vismaz par dažu no tiem reālumu, b) vai, šādi formulēti, tie cilvēkiem daudz ko izsaka.
Stabilitāte vai izvairība?
Kontekstā ar «skaitļu» piesaukšanas kāri nedaudz pārsteidz vairīšanās no nostājas formulēšanas būtiskos jautājumos, lai cik eksplozīvi tie būtu. Piemēram, veselības aprūpes sadaļā neatradīsim pozīciju jautājumā, ko iniciējuši pašiVienotības speciālisti, - bezmaksas medicīnas pakalpojumi pienākas tiem, kuri maksā nodokļus; nemaksātāji lai ver plašāk maciņu. Partija atbalsta, neatbalsta šo ideju? Ir diezgan bezkaunīgi solīt «izglītības pieejamību katram bērnam» un neko neteikt par skolu skaita samazināšanas tēmu. Zemkopības sadaļā tiek deklarēta nepieciešamība pārskatīt nacionālo subsīdiju programmas, «slēdzot nelietderīgās». Kuras tieši? Nav atbildes.
Tiesa, ir interesantas nianses. Ņemot vērā, cik skaļi lielie eksporta uzņēmumi publiskajā telpā lobē ideju, ka valsts atbalsts sniedzams tieši «lielajiem» (kā rādītāji tiek piesaukts apgrozījums, nodarbināto skaits u. c.), jo tieši «lielie» izvilkšot Latvijas ekonomiku, zīmīgi, ka Vienotības programmā vairākkārt tiek uzsvērts: «Latvijas ekonomikas mugurkauls ir vidējie un mazie uzņēmumi.» Jācer, ka šī deklarācija sakritīs ar darbiem.
Tajā pašā laikā rodas jautājums, kādēļ Vienotība tik nemākulīgi izsakās par sociālajiem jautājumiem publiskajās diskusijās, jo programmā tie apskatīti pietiekami konkrēti un saprotami. Tā vietā, lai radītu iespaidu, ka premjera un finanšu ministra partija kaut ko noklusē (savus ļaunos nodomus, protams), partijas politiķi var atsaukties uz programmu, kur melns uz balta rakstīts: «Inflācijai pārsniedzot 5%, jārod iespēja atjaunot valsts pensiju indeksāciju.» Plānotais ir pietiekami skaidrs un, kas būtiski, akceptēts arī no konkurentu puses: vecāku pabalstu un piemaksu par darba stāžu pārcelšana no sociālā uz valsts pamatbudžetu. Ir pat konkrētība - ja salīdzina ar frāzēm par «cilvēka cienīgu pensiju» un tamlīdzīgi - jautājumā par pensiju apmēru, ar kādu ļaudis varētu rēķināties nākotnē. 55-60% no ienākumu līmeņa strādājot. Nav bagātīgi (attīstītajās valstīs tas būtu 65-75% līmenis), tomēr nav arī daudz piesauktais nabadzības pabalsts.
Kopumā rodas iespaids, ka Vienotība, liekot kopā programmu, jutusi nepieciešamību, kā jau premjera partijai pienākas (?), izteikties par maksimāli plašu jautājumu loku, savukārt pietuvinātība reālajiem procesiem (situācija mainās, lemsim, kad pienāks laiks...) un vēlme atturēties no «straujām kustībām» programmu dara par nogurdinoši pļāpīgu lasāmvielu.