Sintētika un ilūzijas, puspatiesība, kam ir tikai nosacīts sakars ar īstenību, dominē arī priekšvēlēšanu gaisotnē.
Radio reklāmās kreisie izvēlējušies pensionāru auditoriju un stāsta, ka palielinās un indeksēs pensijas, iepretim labējo solījumiem tās nesamazināt. Piebilstot, ka «kapitālisti» nenorādot, kur tam ņems naudu. To pašu var teikt arī par pašiem «kreisajiem», jo par visu kādam ir jāmaksā, arī par bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā.
Piepildītās autostāvvietas pie lielveikaliem acīmredzot rosinājušas saukli «Sekmīgi pārvarēta krīze un atlabšana». Tomēr premjera partijas bruņojums nepārliecina, viss vēl nav galā. Iedzīvotāju apkures, komunālo un nodokļu maksājumu parādi, hipotekāro kredītu parādu nasta, kas apdraud veselas dzimtas, atlabšanu var izgaisināt kā sapni. Vēl var runāt par nespēju iesaistīt skandināvu augļotājus kopatbildībā par riskantu hipotekāro kredītu izsniegšanu. Darbu Ārlietu ministrijā atstāj mana krustmeita, lai turpmāk nodokļus maksātu Vācijā, māsiņa un auklīte no bērnudārza, kuru apmeklē mans dēls, dodas uz Skandināviju. Tas neliecina par izaugsmi, bet gan par pacietības mēru.
Izglītības un zinātnes «veiksmes stāsts» ir tapis valdošās koalīcijas partneriem. Manā ģimenē ir viens students, viens ģimnāzijas absolvents un viens bērnudārznieks. Neuzskatu, ka bakalaura diploma iegūšana četros gados, faktiski izglītojoties trīs dienas nedēļā, ir veiksmes stāsts valstij un ģimenei. Arī vidējā izglītība ar pašizvēles iespējām nerada veiksmes stāstus. Turklāt vidusskolu beigušie latvieši vāji pārvalda krievu valodu, un to nevar uzskatīt par veiksmi. Tas samazina konkurētspēju darba tirgū.
Man ir svarīgas trīs lietas: kas ir mūsu mērķis, kā mēs to sasniegsim un ko tas no mums prasīs.