Vēsture Dienā: Atskatoties uz Tautas frontes uzvaru vēlēšanās

1997. gada 15. marta SestDienas rakstā Kāpēc padevās uzvarētāji? Ināra Egle citēja arī paša Īvāna rakstīto: "Mēs bijām pārāk nepieredzējuši un labticīgi, lai novērstu vecā kaluma personību un principu iespiešanos rītdienas valsts audos arī caur pašu Tautas fronti." Tajos laikos tauta vēl nepazina ne Gunti Ulmani, ne Andri Šķēli. Liela nozīme toties bija Tautas frontes "sešiniekam", LTF un tās valdes vadošajām personām Dainim Īvānam, Ivaram Godmanim, Jānim Dinevičam, Jānim Škaparam, Sandrai Kalnietei un Jānim Kinnam. 1997. gadā neviens no viņiem nebija aktīvajā politikā un gadu iepriekš bija satikušies, taču par to Dienas korespondentei stāstījuši nelabprāt. Nojaušams bijis tikai tas, ka šim notikumam vijies cauri dziļš sarūgtinājums. "Varas pārņemšana izrādījās sarežģīta," atzinis, ka realitātē nākas konstatēt konceptuālas un stratēģiskas atšķirības no tā, kas bija iecerēts LTF otrajā kongresā (lielāka varas decentralizācija, vidusslāņa izveidošana, lielāka inteliģences loma), secināja Jānis Škapars: "Frontei bija dots pārāk īss laiks, tikai pusotrs gads, lai sagatavotos varas pārņemšanai. Mēs psiholoģiski un profesionāli nebijām tam gatavi. Mēs bijām pret pārāk lielu pārspēku un nezinājām ēnu sabiedrību, kas darbojās pretim."

1990. gada sākumā frontes kandidātiem radās nopietns konkurents – priekšvēlēšanu savienība Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku, atgādināja Ināra Egle: "Tās aicinājumu bija parakstījuši sabiedrībā pazīstami un atzīti cilvēki jeb tā sauktie labie komunisti – Anatolijs Gorbunovs, Vilnis Bresis, Ivars Ķezbers, Alberts Kauls u. c." Šīs savienības kandidātu sarakstus AP vēlēšanās veidoja Lauksaimnieku savienība un rajonu kompartijas komitejas. Kā rakstījis Īvāns, tas bija pirmais mēģinājums izveidot politisko eliti, kas parlamentārās vēlēšanās iegūtu varu un tad valsts vārdā īstenotu savas intereses. Savā 1990. gada 6. februāra paziņojumā LTF valde pret jauno vēlēšanu savienību izturējās visai piesardzīgi. Ne tikai tāpēc, ka to atbalstīja frontes cilvēki, bet arī rēķinoties ar to kā ar nopietnu spēku. Vērojumi liecināja, ka tās mērķis tomēr bija stāvēt pret LTF. Jāatgādina arī, ka pēc ievēlēšanas Augstākajā padomē daudzu LTF atbalstīto deputātu saikne ar šo organizāciju jūtami mazinājās. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc politiskie notikumi attīstījās ne tā, kā bija cerēts, uzskatīja Jānis Škapars. 

Viens no LTF varas pārņemšanas variantiem paredzēja politiskās varas – AP vadības – veidošanu no LTF cilvēkiem, valdību atstājot profesionāļiem no iepriekšējās sistēmas. Saskaņā ar politisko loģiku par AP priekšsēdētāju vajadzēja kļūt Dainim Īvānam, kurš sākotnēji nekandidēja vēlēšanās un AP tika ievēlēts vēlēšanu otrajā kārtā. "Nevienu iepriekš nebrīdinot, Tautas frontes domes sēdē, kas notika Zinātņu akadēmijā, Dainis atteicās no šī amata. Tas mums bija milzīgs šoks," atcerējās Sandra Kalniete. Īvāns Dienai minēja atteikšanās motīvus: gan frontei, gan ģimenei viņš solījis aiziet, tiklīdz LTF savu misiju būs veikusi. 

Ir cilvēki, kuri joprojām uzskata, ka Īvāns nobijies, ko viņš nedrīkstēja darīt. Ja tas tā būtu, iznāk, ka Īvāns nenobijās no brūkošās padomju impērijas, bet nobijās no "ēnu sabiedrības". Jānis Škapars pieļāva, ka uz Īvānu ir izdarīts spiediens. Psiholoģisku iespaidu varēja atstāt arī darbaļaužu atbalsta vēstules Gorbunovam. "Vēl šodien nevar pateikt, vai tās bija organizētas vai patiesas vēstules." Process beidzās ar to, ka vecās struktūras, kas darbojās aizkulisēs, uzsūca jaunos spēkus, un tas bija neatgriezenisks process – ar šādu neiepriecinošu secinājumu beidzās SestDienas raksts. Te gan jāatgādina, ka 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās latviešu tauta, ar lielu sajūsmu ievēlēdama Latvijas ceļu, apliecināja, ka tai nav iebildumu pret vecās sistēmas simbolu turpmāko valdīšanu. Te nu jābeidz gandrīz kā tai anekdotē: "Paši ievēlējāt? Tad nu nebrīnieties!"