Divi piemēri, kas ir pilnīgi reāli, lai gan neminēsim konkrētus uzvārdus un ministrijas (kā saka, savējie vienalga sapratīsies). Kādai ministrei zvana ietekmīgs par viņu atbildīgās partijas sponsors un izsaka vēlmi, lai šīs ministrijas parlamentārā sekretāra postenī nonāk viņam lojāls cilvēks. Nu tā sakrīt, ka ministrija atbild par nozari, kurā sponsors strādā... Ministre ir tik vientiesīga, ka dažiem personāžiem no kūrējošās partijas apjautājas, vai tiešām tas sponsors jāklausa. Kāds no uzrunātajiem - acīmredzot citu cilvēku klātbūtnē - neuzmanīgi iesaka ministrei sponsoru neklausīt un ieminas par citu kandidātu. Jau dažas stundas vēlāk sponsora kandidatūra zvana šim citam kandidātam, kurš pat nezina, ka par tādu kļuvis, un savam partijas biedram saka daudzus sliktus vārdus. Un sākas. Visi cits citam zvana, jo uzskata par nepieciešamu šādi demonstrēt savu ietekmi partijā, tiek mobilizēti «resursi», patiesībā viena sīka, piecos teikumos noraidāma privātpersonas interese kļūst par it kā svarīgu jautājumu.
Kādam no jaunajiem ministriem, kurš knapi ielāgojis, kur ministrijā ir tuvākā tualete, sāk prasīties ciemos kādas nozares asociācijas pārstāvji, jo nu dikti vajagot ieviest licenzēšanu (kas atr astos, kāds pārsteigums, šīs asociācijas pārziņā un nestu tai ienākumus) vienā no ministrijas uzraudzītajām nozarēm. Jaunais ministrs mēģina atkauties, sakot, ka viņam šis jautājums nav pat prioritāšu pirmajā divdesmitniekā, ka ir daudz degošāki darbi. Velti. T. s. lobistu mašinērija ir iedarbināta (jo sasparojas arī licenzēšanas idejas pretinieki), un jaunais ministrs daļu no sava laika tērē jautājumiem, kas ir nedz būtiski sabiedrībai, nedz viņam pašam.
Iespējams, šādas situācijas ir neizbēgamas nelielās valstīs, kur «visi visus pazīst» un ir izveidojies vesels slānis, kuru finansiālais stāvoklis un pašu svarīguma apziņa - jā, ir arī tādi - paģērē nemitīgu «lietu kārtošanu». Un tomēr žēl, ka jāsaka - viss turpinās pa vecam...