Pieteikumā Satversmes tiesai B.Jarinovskis argumentē, ka likumā noteiktie ierobežojumi saņemt valsts vecuma pensiju pārkāpj Satversmes 113.pantu attiecībā uz zinātniskās darbības brīvību. Pie tam likums, kurš piespiež pensionēties zinātniekus, atņemot tiem iztikas līdzekļus, nonāk pretrunā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 163.panta mērķi par pētniecības attīstību Eiropā.
Zinātnieki, kuri saņem valsts vecuma pensiju, īpaši ir tiesiski paļāvušies uz Satversmes tiesas nolemto 2003.gada 20.maija spriedumā par likuma „Par zinātnisko darbību” 29.panta piektās daļas atbilstību Satversmei, kur norādīts: „Nepamatots ir viedoklis, ka 65 gadu vecumu sasniegušu personu atrašanās apstrīdētajās normās minētajos amatos [augstskolu akadēmiskajos amatos] varētu apdraudēt demokrātisko valsts iekārtu [..] Pilnīgi izslēgti ir ierobežojumi, kas balstās uz pieņēmumu par cilvēka garīgo spēju automātisku samazināšanos novecojot. [..] normatīvais priekšstats par cilvēka ideālu (Menschenbild) nepieļauj cilvēka pamattiesību apjomu padarīt atkarīgu no vispārīgi prezumētām spējām un inteliģences (kas ir ļoti dažādas visos vecumos) [..]mācībspēku trūkums atsevišķās augstskolās varētu radīt draudus to pastāvēšanai.”
„Diez vai četru gadu pārtraukums zinātnieka darbībā palīdz uzlabot kvalifikāciju akadēmiskā jomā”, uzskata B. Jarinovskis, paskaidrojot, ka likums faktiski liek daudziem zinātniekiem aiziet arī no pasniedzēja darba augstskolā. Šo darbu pēc 2012.gada kvalifikācijas zuduma dēļ zinātnieki nespēs atgūt. „Zinātnisku pētniecību nevar veikt ellē vai debesīs, bet Augstskolu likums neļauj atrasties akadēmiskā amatā bez darba attiecībām”, uzsver sūdzības iesniedzējs.