“EST spriedumā ir netiešs mājiens Satversmes tiesai, ka bez “galvenās” direktīvas ir arī citas, kas noteic minimālās prasības kriminālprocesos, piemēram, direktīva par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā un direktīva par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā,” secina Kūtris.
Pēc viņa vārdiem, visās direktīvās, kas paredzētas, lai efektivizētu cīņu ar noziedzību un konfiscētu noziedzīgi iegūto, tiek prasīts ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, tostarp arī “skartās personas” tiesības apstrīdēt konfiskācijas rīkojumu. Arī tad, ja kāda konkrētā direktīva nav attiecināma uz konkrēto situāciju, ir pamatvērtības, kas vienmēr ir jāievēro.
Kopumā, pēc Kūtra teiktā, EST ir atzinusi, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/42/ES par noziegumu rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā nav izmantojama (nav attiecināma uz), lai vērtētu Kriminālprocesa likuma 59.nodaļas regulējumu par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju (konfiskāciju bez notiesājoša sprieduma).
Direktīva, pēc Kūtra norādītā, noteic minimālās prasības krietni šaurākiem konfiskācijas gadījumiem: ja ir notiesājošs spriedums vai ja notiesājošu spriedumu nav iespējams taisīt aizdomās turētā vai apsūdzētā neierašanās tiesā dēļ.
Visbeidzot jāievēro, ka Eiropa, vienojoties par minimālajiem noteikumiem, savos dokumentos arī iezīmē robežas jeb kritērijus, kuru pārkāpšana vairumā ES dalībvalstu liktu apšaubīt rīcības tiesiskumu, uzsver konstitucionālo tiesību eksperts.
Piemēram, regulas par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu formulē noteikumus, kad konfiskācijas rīkojums var netikt atzīts. To vidū ir: pēc konfiskācijas rīkojuma saņemšanas personai jābūt nepārprotami informētai par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā personai būtu tiesības piedalīties un kura dotu iespēju atkārtoti izskatīt lietu pēc būtības, tostarp pārbaudīt jaunus pierādījumus, un kuras rezultātā sākotnējais konfiskācijas rīkojums varētu tikt atcelts.
“Jebkurā gadījumā būtu jāievēro, ka visi dokumenti, kuros regulēta noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija (arī valstīs, kurās paredzēta civiltiesiskā “neizskaidrojamas bagātības” konfiskācija), to saista ar mantas iegūšanu noziedzīgas rīcības rezultātā. Diemžēl, Latvijā izmeklēšanas iestāžu un tiesu prakse ir “iebraukusi grāvī”, ja KPL 59.nodaļas kārtībā spēj atzīt, ka legalizēšanas darbības pat legālus līdzekļus spēj pārvērst par noziedzīgiem. Bet varbūt šīs darbības pašas par sevi rada mantas pieaugumu. Tad būtu jātic brīnumam, ka naudas pārskaitīšana starp saviem kontiem rada papildus bagātību”.
Kā informē ziņu aģentūra LETA, Satversmes tiesa vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu un apturēja kopumā septiņu lietu izskatīšanu. Šajās lietās apstrīdēta dažādu Kriminālprocesa likuma normu atbilstība Satversmē ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Apstrīdētās normas ir saistītas ar pierādīšanas standartu lietās, kurās tiek lemts par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, neiespējamību pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu par noziedzīgi iegūtu mantu, kā arī tiesībām iepazīties ar noziedzīgi iegūtas mantas procesa materiāliem.
ST vērsās ar jautājumu par to, vai tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru valsts tiesa lemj par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju atsevišķā procesā pirms notiesājoša sprieduma pamata lietā, ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/42, īpaši tās 4.panta, un Padomes Pamatlēmuma 2005/212/TI, īpaši tā 2.panta, piemērošanas jomā.