Ko upurēsim koncertzālei?

Otrdienas, 30. jūnija, vakarā gandrīz trīs stundas par to diskutēja Latvijas Arhitektu savienībā. Trešdienas pēcpusdienā sekoja apspriede Nacionālajā arhitektūras padomē. Beidzot publiski izskanējis arī mūziķu viedoklis. Kamēr arhitektu domas dalās, gan konsultatīvajā Mūzikas padomē, gan medijiem, arhitektiem un valdībai adresētā pazīstamu mūziķu atklātajā vēstulē ir pausts viennozīmīgs atbalsts koncertzāles būvēšanai konkrētajā vietā.

Bez vienošanās nebūs!

"Ja nebūs vienošanās, koncertzāles nebūs," uzsver Latvijas Arhitektu savienības (LAS) valdes priekšsēdētājs Juris Poga. Ar šādu nostāju viņš atklāja arhitektu diskusiju, kas norisinājās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pašreizējā mājvietā, Lielajā ģildē. Sanāksmes diskusiju pamats bija vairāki profesionāļu ziņojumi. Profesors Jānis Krastiņš izklāstīja parka apbūves vēsturi, ainavu arhitekte Indra Purs izpētījusi paša Kronvalda parka attīstības vēsturi, arhitekts Uldis Lukševics (birojs NRJA) aplūkoja pēckara modernisma arhitektūras mantojumu un to, kāda nozīme ir būvei Elizabetes ielā 2, kuru paredzēts nojaukt, lai būvētu koncertzāli. Visi dalībnieki iepazīstināti arī ar pašas vietas analīzi. Pēc divām nedēļām LAS padome balsos par savu lēmumu. Kādas ir iespējamās versijas?

Juris Poga stāsta: "Viena versija ir, ka būve Elizabetes 2, kas 1974. gadā uzcelta kā LPSR Komunistiskās partijas centrālkomitejas ēka un kura tagad zināma kā Pasaules tirdzniecības centrs, ir laba vieta koncertzālei, bet jārēķinās, ka te ir objekts, kuram ir laba arhitektūras kvalitāte. Mums ir jānovērtē attieksme pret šo objektu: ko ar to var vai nevar darīt? Visdrīzāk nonāksim pie veselas darbību virknes, lai saprastu un novērtētu līdz galam šo būvi un to, kādi varētu būt potenciālie nosacījumi. Piemēram, nojaukt ēku vai iet pārbūves ceļu?" Poga pieļāva, ka var nākt arī priekšlikums likt šo vietu mierā un būvēt citur, bet tad ir jābaidās, ka atkal pazaudēsim ceļu uz koncertzāli. 

Zīmīgi, ka viena no karstākajām arhitektu diskusijām izvērtās tieši par attieksmi pret modernisma arhitektūras mantojumu. Uldis Lukševics pat dedzīgi aicināja arhitektu Jāņa Vilciņa, Alfona Ūdra, Gunāra Asara, Antona Staņislavska un akustikas speciālista Alberta Vecsīļa 1974. gadā veidotajai, 1958. gadā tapušajai Parīzes UNESCO galvenajai mītnei līdzīgajai ēkai Elizabetes ielā 2 piešķirt kultūras pieminekļa statusu un, protams, namu saglabāt. Viņš arī brīdināja, ka nojaukt pamatīgo būvi nebūs viegli. Arī Nacionālās arhitektūras padomes apspriedē trešdien daudz uzmanības veltīts modernisma jautājumam. "Tas ir vērtēšanas jautājums, īpaši ņemot vērā, ka šādu objektu paliek arvien mazāk," atzīst padomes priekšsēdētājs Gatis Didrihsons. "Elizabetes iela 2, bez šaubām, ir vērtīgs arhitektūras paraugs, būvēts no labiem materiāliem, bet ir jautājums, vai izdosies to saglabāt. Ja pat to nenojauktu, ir vajadzīga renovācija (siltināšana), un ir jautājums, vai pēc renovācijas to vairs atpazīsim," savukārt norāda Juris Poga. Piekrītot, ka ir arī šis otrs iespējamais ceļš – ēkas Elizabetes ielā 2 arhitektūras kvalitātes saglabāšana, bet tas ir ļoti sarežģīts un dārgs uzdevums. Jāapsver ieguvumi un zaudējumi.