Sadarbojas ar policiju
Kā stāsta Eglīte, kopš pērnā gada augusta valsts un pašvaldības policijas darbiniekiem, saņemot izsaukumu uz notikumu vietu, kur cietis kāds no pieaugušajiem vai bērniem, jālūdz atbildēt uz 12 anketas jautājumiem. Mērķis ir noskaidrot, piemēram, vai cietušais no varmākas ir materiāli atkarīgs, vai lietots alkohols, vai cietuši bērni, vai viņi bijuši aculiecinieki u. tml., kā arī ir iespēja lūgt pagaidu aizsardzību un citu veidu palīdzību.
No 2020. gada augusta līdz 2021. gada janvārim saņemti 498 policijas ziņojumi. 434 gadījumos cietušas sievietes, 64 – vīrieši, 115 gadījumos konflikts noticis nepilngadīgā klātbūtnē, 38 gadījumos cietušais lūdzis pieņemt policijas lēmumu par nošķiršanu / tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību.
Pieaug tendence, ka vardarbība notiek arī pret senioriem (133 gadījumi) – viņiem atņem pensiju, izkrāpj dzīvokli vai māju. Visbiežāk nodarījumu veic tuvākie radinieki, kuri ilgstoši ir bezdarbnieki.
Vairākums konfliktu notiek laulāto vai dzīvesbiedru (336), tāpat radinieku (149), kā arī draugu un paziņu starpā (13). Secināts, ka izsaukumus veic atkārtoti un 470 gadījumos cietušais jau iepriekš ir cietis no vardarbības.
Eglīte atzīst, ka minētie skaitļi neatklāj visu patiesību, jo, piemēram, samērā maz policijas palīdzība meklēta tādās Rīgas apkaimēs kā Ķengarags, Bolderāja, taču tur apzinātā sociālā situācija ir motivējoša vardarbības apdraudējumam.
Skaitļi apliecina, ka problemātika tikai pieaug, jo, piemēram, 2020. gada pirmajā pusgadā 383 ģimenēs notikusi emocionālā vardarbība un 373 – fiziskā, otrajā pusgadā arvien pieaug to ģimeņu skaits, kurās viens otru pazemo emocionāli (561), bet nemazinās arī fiziska izrēķināšanās (235).
Var vieglāk noslēpt
Eglīte atgādina, ka valsts atbildībā ir rehabilitācijas sniegšana vardarbībā cietušajiem un arī varmākam. Sociālie darbinieki ar cietušajiem sazinās telefoniski, kā arī tiek nosūtīta rakstveida informācija par iespējamo sociālo palīdzību un sniegtajiem pakalpojumiem. ''Bieži vien par fizisku vardarbību uzzināja kolēģi, to nevarēja noslēpt. Pastāvot ierobežojumiem un darbam attālināti, vardarbība var izpausties dziļāk ģimenē, tā ir slēpta. Saistībā ar Covid-19 ārkārtas situāciju – daudzi to izmanto, lai izvairītos no komunikācijas, kā arī min kā atrunu iesaistīties problēmu risināšanā,'' atklāj Eglīte. Tas apgrūtina darbu ar jauniem klientiem un veikt konsultācijas.
2020. gadā psihologu konsultācijas dzīvesvietā saņēma 95 bērni (institūcijās – 18), 151 pilngadīga persona un 22 vardarbību veikušie. Sarunās pieaugušie atklāj, ka neizprot bērnu uzvedību, viņi ''krīt uz nerviem''. Konsultāciju laikā psihologs skaidro, kā atpazīt un tikt galā ar savām emocijām, konfliktsituācijām, stāsta par bērnu vecumposmu attīstību.
Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Ainars Baštiks (GKR) norāda, ka varmāka reti vēlas kaut ko mainīt savā uzvedībā, tādēļ rosina mainīt likumus, nosakot piespiedu mehānismu, ja labprātīgi neizvēlas sociālo rehabilitāciju. Savukārt komitejas priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs (P/P) aicina domāt, kā palīdzēt senioriem izrauties no vardarbības apļa. Patlaban vienīgā iespēja ir piesaistīt juristu par mantisko aizsardzību, lai neatņemtu pensiju un īpašumu, kā arī pieprasīt pabalstu, ja seniors palicis bez iztikas līdzekļiem.
Pētījums par cietušajām sievietēm
Rīgas domes Labklājības departamenta Nodarbinātības, sociālā darba un prakses nodaļas vadītājs Juris Osis prezentēja sākto pētījumu par sievietēm, kuras cieš no vardarbības. Mērķis ir izstrādāt cietušo tipoloģiju, noskaidrot, kādi ir patlaban pieejamie sociālie pakalpojumi un kādi būtu nepieciešami. Lielākoties tās ir sievietes vecumā no 18 līdz 45 gadiem, ar zemiem un nepastāvīgiem materiāliem ienākumiem, kas vardarbību piedzīvojušas arī bērnībā.
''Tās sievietes, kas pašas vēršas pēc palīdzības, nāk no salīdzinoši sociāli funkcionālākas, labvēlīgākas vides. Nereti cietušās sievietes ir līdzatkarīgas un nespēj pārtraukt vardarbīgās attiecības,'' norāda Osis.
Visbiežāk sūdzas par emocionālu vardarbību (606 gadījumi), tad seko fiziska (276 gadījumi) un seksuāla vardarbība (13).
Pašlaik ir iespēja izmantot krīzes un konsultāciju centru sniegto palīdzību, uz mēnesi vai, ilgākais, pusgadu vienām vai kopā ar bērniem aizbēgt īslaicīgās uzturēšanās mītnēs. Tomēr dzīve joprojām ir pakļauta draudiem, jo varmākas uzzina šo centru atrašanās vietu. Tātad nepieciešams radīt drošas un publiski neizpaustas pajumtes. ''Šo cilvēku dzīvesveidu nevar izmainīt tikai ar psihologu konsultācijām, nepieciešama būtu arī psihoterapeitu iesaiste. Tikpat svarīgas ir juridiskās konsultācijas, ja runa ir par šķiršanos, bērniem, dzīvesvietu,'' teic Osis. Deputāte Ieva Brante (NA) pārliecināta, ka informēt par vardarbības izpausmēm jau ir atbalsta forma – zināt, ka tāds neesi viens.
Martā, kad pētījums noslēgsies, nolemts kopā ar Labklājības ministriju un Saeimas atbildīgajām amatpersonām apzināt, kas joprojām ir nepietiekams valsts sniegtā atbalsta piedāvājumā.