Kādas valstiskā līmeņa problēmas uzņēmumam traucē attīstīties?
Lai būtu ražošana, pirmais ir enerģētika. Latvijā šobrīd enerģētikas politika vērsta pret ražošanas interesēm. Piemēram, vienu laiku sparīgi cīnījāmies pret obligāto iepirkuma komponenti (OIK). Mēs un vēl daži tobrīd lielākie ražojošie uzņēmumi - Liepājas metalurgs, Cemex, Latvijas finieris - uzdevām auditorfirmai KPMG izpētīt, kāda ir elektroenerģijas gala cena tuvākajās kaimiņvalstīs un mūsu eksportvalstīs. Latvija diemžēl ir stabili pirmajā vietā ar augstāko cenu.
Elektroenerģijas tirgus regulēšana ir Latvijas atbildīgo institūciju rokās, Latvijai neviens neko neuzspiež, netraucē, neliek iet nepareizā virzienā, taču pagaidām par ražošanu absolūti nav domāts. Ja runājam par mūsu piemēru, jāsaprot, ka deviņdesmitajos gados visa veida ražotnes bija tehnoloģiski atpalikušas. Lai attīstītos, ir jāpelna, jābūt peļņai, kuru vari ieguldīt attīstībā. Mēs ņemam kredītus un ar peļņu nosedzam banku procentus un pamatsummas maksājumus. Taču visu laiku mūs spiež uz leju, jo katru gadu enerģijas izmaksas arvien vairāk palielinās. Mēs cīnāmies, kā vien varam. No sākuma tirgus enerģiju pirkām no igauņiem, pagājušogad aptuveni pusgadu - no krieviem. Elektroenerģiju cenšamies maksimāli lētāk iepirkt, bet OIK katru gadu ir augusi. Elektroenerģijas politika, kas ir Latvijas pašas rokās, nav ražošanai draudzīga.
Vai situācija ar elektroenerģijas cenām varētu apdraudēt uzņēmuma atrašanos Valmierā vai pat Latvijā?
Domāju, ka nevar apdraudēt. Stikla šķiedras ražošana ir viena no augstajām tehnoloģijām, un gluži zaļā pļavā stikla šķiedru uzsākt ražot nevar. Taču esošā enerģētikas politika Latvijā - gan gāzes, gan elektrības - energoietilpīgajām ražotnēm nav perspektīva. Neviens te neinvestēs. Jau esam izziņojuši, ka plānojam nodibināt meitas uzņēmumu Amerikā, kur elektrība ir par 60% lētāka, savukārt gāze - par 70% lētāka. (Šis mūsu attīstības virziens, protams, nav tikai enerģijas dēļ, mēs ražojam dažus produktus, kuriem ap 70% noieta tirgus ir Amerikā. Līdz ar to izdevīgāk ir "pusfabrikātu" saražot Valmierā, bet gala apstrādi veikt Amerikā.)
Tomēr šaubos, ka pie šībrīža enerģijas resursu cenām akcionāri ļaus vēl kādu krāsni būvēt Valmierā. Turpretī ASV cīnās par to, lai tur veidotos ražotnes un jaunas darba vietas, tur veido industriālo zonu, kurā ir visas komunikācijas, ceļi, notekūdeņi, elektroapgāde. Tā teikt, nāciet, veidojiet jaunu ražotni, un atkarībā no darba vietu skaita tiks noteikta ēkas īres cena. Turklāt arī elektroenerģijas cenas ir zemas.
Kā VSŠ darbību ietekmējusi Lielbritānijas uzņēmuma iegādāšanās?
Es esmu priecīgs, ka tā ir noticis. Pārtikušajā rietumu pasaulē trešo valstu cilvēki joprojām netiek pilnvērtīgi novērtēti un cienīti. Viņus uztver kā tos, kas atņem darbu, kas samazina darba algas. Tā ka lielu gandarījumu rada tas, ka varam būt darba devēji, nevis darba ņēmēji. Lielbritānijas uzņēmums bija mūsu klients, mēs viņiem piegādājām gan diegus, gan audumus. Viņiem ir sertificētas tehnoloģijas, know-how jeb tehnoloģiskā kompetence. Viens no produktiem, ko Anglijas uzņēmums ražo, ir tā dēvētais arhitektūras audums, ko izmanto lidostās un stadionos. Iegādājoties meitas uzņēmumu, vairāk koncentrējamies uz mūsu saražotā produkta dziļāku apstrādi. Tā teikt, dodam lielāku pievienoto vērtību - ne tikai ražojam jaunu šķiedru, bet ražojam un realizējam jau apstrādātu audumu. Ar šo darījumu esam spēruši labu soli uz priekšu.
Pilnu interviju lasiet otrdienas, 29.aprīļa, laikraksta Diena 8.lpp.!