martu, lai izrādītos, atkal izmantos ekstrēmisti. Tad seko domes prettiesisks aizliegums rīkot gājienu un dažādi šo lēmumu skaidrojoši, spalvas spodrinoši - savā garā politiski - paziņojumi. Daudz neatpaliek arī visi pārējie visu iespējamo nokrāsu politiķi, kuri teju katru dienu kā mantru skandina to, ko nu kura vēlētāji vēlētos dzirdēt.
Ne nacionālistus, ne antifašistus publiskajā telpā tikpat kā nemana, un patiesībā šķiet, ka tie, kuri šo datumu izmanto, lai izrādītos, ir tieši politiķi.
16. marts ir piemiņas diena, savulaik pat Saeimas atzīta, un, ja prese un politiķi no tā visa netaisītu šovu, to būtu iespējams aizvadīt daudz pieklusinātākās vēsmās. Cilvēki, visticamāk, policistu ieskauti, noliktu ziedus, antifašisti tādā pašā likuma sargu ielenkumā kaut kur nedaudz nomaļāk pabļaustītos, un visi draudzīgi izklīstu. Visi katru gadu piesauktie mītiskie apdraudējumi un provokācijas droši vien ir reāli, taču tāpēc jau mums ir Drošības policija un citas līdzīgas struktūras, lai to visu novērstu un ļautu vieniem ļaudīm pieminēt to, ko viņi grib pieminēt, un citiem protestēt pret to, pret ko nu viņiem ir iekāriens.
Tas, ko dara politiķi un diemžēl arī masu mediji, nav godīgi pret 16. martu. Latviešu leģionāri, glorificēti vai ne, jebkurā gadījumā ir pelnījuši tikai sev veltītu piemiņas dienu un tas, ka ir cilvēki, kas viņus grib pieminēt tieši pie Brīvības pieminekļa, nevis Lestenē, ir tikai normāli.
Arī es nebraucu uz Lesteni, man tam vienkārši nav laika, taču katru gadu kopā ar bērniem vakarpusē dodos pie pieminekļa, lai noliktu puķītes. Mēs runājam par vēsturi, Latviju, un vienmēr tur redzu daudzus tādus kā es. Ja politiķi līdz galējai robežai nepolitizēs 16. martu, tas noritēs daudz mierīgākā gaisotnē. Taču vienmēr paliek jautājums, vai viņi to maz grib un vai viņiem tas ir izdevīgi.