Taču mēs varam sagatavoties, nodefinēt personīgo interešu minimumu un, plūstot šo notikumu straumē, vismaz nekaitēt paši sev. To izdarīt it kā nebūtu grūti, un tādēļ brīžiem pārsteidz Latvijā valdošā vienaldzība pret notikumiem pasaulē.
Politiķi publiskas diskusijas, par, piemēram, tik būtisku lietu kā Eiropas Savienības (ES) līgums par fiskālo disciplīnu uzskata par liekām. Līdzīgi, šķiet, domā vairums masu mediju, un, ja cilvēks īpaši un rūpīgi nemeklē, iegūt šāda veida informāciju ir pagrūti. Tāpat it kā no malas noskatāmies uz notikumiem eirozonā, nediskutējam par vienotās valūtas nākotni, to, kādas sekas uz mums varētu atstāt atsevišķu valstu padzīšana no kopējā klubiņa, un tamlīdzīgām garlaicīgām lietām.
Mums it kā ir vienalga, esam ieņēmuši nejaušu garāmgājēju pozīciju un izliekamies, ka mūs tas neskar. Taču patiesība ir tāda, ka skar gan. Turklāt ļoti tiešā veidā un katru no mums.
Šobrīd izskatās, ka ES līderi īsti nezina, ko darīt, viņi risina problēmas, vienkārši tās atliekot un gaidot uz kādu mistisku brīnumu. Brīnumu, par kuru visiem skaidri zināms, ka tas neatnāks.
Lielie lēmumi tiek vienkārši un brutāli novilcināti, taču ir skaidrs, ka mūžīgi notikt tas nevarēs.
Kādā brīdī kaut kas būs jādara (ja, protams, pasīvi nogaidošās politikas dēļ nebūs jau par vēlu), un patiesībā lielos vilcienos ir iespējami tikai divi scenāriji. Sabrukums un haoss vai arī plats solis federalizācijas virzienā. Tāpēc ir izšķiroši svarīgi, kā šim brīdim būs sagatavojusies Latvija. Jo, izkrītot pareizajam kāršu salikumam, abos gadījumos mums ir iespēja iekļūt nākotnes Eiropas kodola valstu vidū.