Lielākais uztraukuma iemesls šoreiz nav iespējamais valsts bankrots, bet gan starptautisko aizdevēju neortodoksālais nosacījums, kurš paredz no katra Kipras banku noguldītāja iekasēt depozīta nodokli. Protams, ka arī citās valstīs iedzīvotāji ar dažādu nodokļu palīdzību bija spiesti vilkt savu valsti ārā no parādiem, taču tā vienkārši atskaitīt naudu no noguldītāju kontiem līdz šim iedomājies nebija neviens. Kiprā tika lauzts strikti ievērotais tabu.
Par aizstāvību aizdevējiem jāsaka, ka Kipras ekonomika tika novesta līdz galējam kliņķim un prasība pēc aizdevuma nāca tikai pēdējā brīdī, tāpēc nodokļu reformām mazajā valstī vienkārši vairs neatlika laika - vai nu bankrots, vai apjomīga palīdzība. Savā veidā šī pēdējā brīža prasība tīri labi var tikt uztverta kā izspiešana, jo skaidri zināms, ka eirozona nevienas dalībvalsts bankrotu nepieļaus. Kipra līdz šim arī nebija vēlējusies mainīt savu nodokļu paradīzes statusu, turpinot pievilināt taupīgus miljardierus arī ārpus ES.
Lai arī starptautisko aizdevēju divdomīgais nosacījums gandrīz visus pirmdienas rītā pārsteidza kā zibens no skaidrām debesīm, ideja aplikt ar nodevu privātpersonu uzkrājumus ir vismaz pusotru gadu veca un ne vienu reizi vien tikusi apspriesta politiķu un ekonomistu aprindās, līdz šai pirmdienai - tikai teorētiski.
2011. gada beigās renomētais finanšu konsultāciju uzņēmums Boston Consulting Group publicēja pētījumu ar savādo nosaukumu Back to Mesopotamia jeb Atpakaļ Mezopotāmijā. Tā autori bija nonākuši pie secinājuma, ka katra sektora - valsts, mājsaimniecību un uzņēmumu - parādsaistības nedrīkstētu pārsniegt 60% no IKP (šāda robeža figurēja arī sākotnējos Māstrihtas kritērijos). Tikai tā iespējams garantēt ekonomisko stabilitāti. Izejot no šī uzstādījuma, analītiķi aprēķinājuši, ka eirozonā trūkst seši triljoni eiro.
Tātad, lai Eiropas parādu karuseli no jauna dabūtu līdzsvarā, kaut kur būtu jāatrod seši triljoni eiro. Ar uzasinātu zīmuli pētījuma autori aprēķinājuši, ka eirozonas mājsaimniecību kopējais kapitāls aptver aptuveni 18 triljonus eiro, un secinājuši, ka ekonomiskās situācijas līdzsvarošanai ar nodokļu palīdzību pietiktu nacionalizēt 30% šī kapitāla. Katrai valstij atsevišķi šī nodeva gan var būt ļoti atšķirīga - Vācijai būtu jāiekasē 11%, Grieķijai virs 50%, bet Īrijai nepietiktu pat ar visu privātpersonu kopējo kapitālu.
Interesanti, bet, panākot mazo noguldītāju atbrīvošanu no nodevas, savdabīgais eksperiments no vienkāršas laupīšanas vēl var pārtapt Robina Huda cienīgā varoņdarbā.